Taču šim stāstam ir otra puse. Latvijas krīzes pārvarēšanas metode caur lata nedevalvēšanu, algu "apcirpšanu", bezdarbu un strauju ekonomikas kritumu iepriekšējos gados ir palielinājusi jau tā izteikto nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā. Ja nekas netiek darīts mazāk turīgo iedzīvotāju situācijas uzlabošanai, 2014. gads var pienākt kā sabiedrības vilšanās gads, pie kā vainīgs var izrādīties "eiro". Sabiedrības noguruma dēļ politiskais svārsts nākamās Saeimas vēlēšanās var stipri nosvērties uz populistisko pusi un novest pat pie ģeopolitiskā kursa maiņas, ja vien steidzami netiks risinātas samilzušās problēmas ar nevienlīdzību, nabadzību un netaisnīgu nodokļu sistēmu. Visas sociālās un ekonomiskās likstas var tikt vispārinātas, un, ja valsts vara turklāt "piever acis" uz to, kā finanšu un kapitāla, enerģētikas un satiksmes jomās Latvija iekļaujas arvien dziļāk Krievijas interešu zonā, mums ir steidzami jāpanāk šī kursa korekcija.
Nacionālās apvienības kongresā sestdien es prezentēju "Piecus punktus" jeb mūsu redzējumu par to, kas šogad un 2014. gadā ir jāpaveic sociāli ekonomiskajā jomā. Lielu daļu no šiem darbiem ir jāuzsāk jau līdz eiro ieviešanai. Šos punktus ir vērts iztirzāt sīkāk.
1.Taisnīgākas nodokļu sistēmas izveide
Iedzīvotāju ienākumu nodoklis no šī gada sākuma ir 24 procenti jeb par procenta punktu zemāks nekā pagājušajā gadā un, atbilstoši likuma grozījumiem, tas sasniegs zemāko atzīmi 20 procentus 2015. gadā. Paralēli tam, Finanšu un Labklājības ministrijas ir nākušas klajā ar piedāvājumu paaugstināt minimālo algu 2014. gadā par nepilniem 25 latiem, bet neapliekamo minimumu -- līdz 84 latiem. Savukārt 2015. gadā minimālā alga varētu tikt paaugstināta vēl par septiņiem latiem, bet neapliekamais minimums -- līdz 91 latam.
Ministriju plāns var izskatīties cēls, taču ar to ir daudz par maz. Pirmkārt, minimālās algas pieaugums par 25 latiem reāli nebūs tik liels, jo inflācijas rezultātā nauda zaudē savu vērtību. 2014. gadā vajadzēs vismaz 218 latus, lai iegādātos to pašu, ko par 200 latiem varēja nopirkt 2011. gada sākumā. Līdz ar to reālais ieguvums, ja minimālā alga tiešām tiks paaugstināta, būs tikai septiņi lati.
Neapliekamā minimuma paaugstināšana apvienojumā ar nedaudz mazāku ienākumu nodokli gan palielinās minimālās algas saņēmēja ienākumus "uz rokas". Tomēr pat tad šie ienākumi, konservatīvi pieņemot, būs vismaz astoņus latus zem iztikas minimuma. Ja valdība par nākamā gada prioritāti tiešām uzskata sociālās nevienlīdzības mazināšanu, tad ir skaidrs, ka nodokļu reformām ir jābūt daudz ambiciozākām.
Jāsaprot, ka ienākumu nodokļa vispārēja samazināšana par pāris procentiem dod niecīgu labumu mazo algu saņēmējiem, bet būtisku atspaidu vairāk pelnošajiem. Tā minimālās algas saņēmējs šogad, pateicoties ienākumu nodokļa samazināšanai par vienu procentu, ir kļuvis tikai par vienu latu un trīsdesmit trim santīmiem bagātāks nekā pagājušajā gadā. Tikmēr viņa kolēģis, kura pirmsnodokļu darba alga ir 2000 latu, katru mēnesi saņem par taustāmiem 17 latiem vairāk. Jāpiebilst arī, ka mazāk pelnošo ļaužu ienākumi pēc būtības apliekas arī ar papildus 21 procenta nodokli jeb PVN, jo mēneša izdevumi viņiem nav mazāki par ienākumiem, un gandrīz visi tiek izlietoti, lai apmaksātu komunālos pakalpojumus un iegādātos pārtiku.
Lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, neapliekamais minimums ir jāpaaugstina līdz iztikas minimumam. Tādā gadījumā minimālās algas saņēmējs kļūtu par 32 latiem mēnesī bagātāks nekā pašlaik. Pat tad, ja ienākumu nodokļa likme paliktu 24 procentu līmenī arī turpmāk, bet neapliekamais minimums būtu vienāds ar iztikas minimumu, 2015. gadā minimālās algas saņēmējs būtu par vismaz 18 latiem turīgāks nekā tad, ja valdība īstenos savu plānu, kurā galvenais akcents ir tieši uz ienākumu nodokļa samazināšanu visiem.
Šeit arī reizē ir atbilde par to, kur iegūt līdzekļus. Proti, ienākumu nodoklis varētu arī netikt samazināts, vai ideālā variantā tam varētu būt divi līmeņi (25 procenti lielajām un 15 procenti mazajām algām), kā to ieteicis arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tikmēr neapliekamo minimumu varētu neattiecināt uz lielo algu saņēmējiem. Protams, šos ieteikumus var ignorēt, bet ar nodokļu samazināšanu visiem un nelielām izmaiņām neapliekamajā minimumā vien nebūs iespējams īstenot valdības deklarēto prioritāti nākamajam gadam - mazināt sociālo nevienlīdzību.
Ir jādomā arī par labojumiem likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli. Nesenie grozījumi nosaka, ka sākot ar šā gada sākumu nerezidentiem izmaksātās dividendes netiek apliktas ar nodokli. Lai gan Latvija šajā ziņā nav izņēmums Eiropas Savienībā, citur tiek skaidri atrunāti noteikumi -- cik ilgi investīcijām jāatrodas valstī, cik lielām un kādā jomā tām jābūt. Latvijai būtu jāmācās no šiem piemēriem. Šeit arī gribētos pieminēt vienpusīgi izdevīgo jauno nodokļu konvenciju starp Krieviju un Latviju. Tā paredz ka no Latvijas uz Krieviju izmaksātajām dividendēm netiek piemērota likme, bet no Krievijas uz Latviju izmaksātās dividendes gan tiek apliktas ar piecu vai 10 procentu likmi.
2. Nekustamā īpašuma tirgus sakārtošana
Esam piedzīvojuši gan nekustamā īpašuma tirgus ziedu laikus -- kad to vērtība astronomiski pieauga pāris gadu laikā, gan tam sekojošo krahu, par kura sekām liela daļa sabiedrības maksā joprojām. Lai nodrošinātos pret to, ka šādas vai līdzīgas problēmas mūs piemeklē nākotnē, nekustamā īpašuma tirgū ir jāsāk ieviest kārtība.
Pirmkārt, ir jāreformē nekustamā īpašuma nodokļa piemērošana. Pašreizējā kārtība, kad straujas nekustamā īpašuma cenas kāpuma gadījumā ilggadīgie mājokļu īpašnieki nav spējīgi samaksāt nodokļa summu un ir spiesti savas ģimenes mājas pārdot, ir netaisnīga un nepareiza. Tāpēc, līdzīgi kā citās valstīs, ir jāievieš sistēma, kurā nekustamā īpašuma nodokļa likme tiek aprēķināta pret bāzes gada (par kuru Latvijā varētu noteikt 2004. gadu) kadastrālo vērtību. Likumā tiktu noteikts, ka nodokļa likme saglabājas piesaistīta bāzes gadam, tā nedrīkst tikt palielināta biežāk nekā reizi gadā un ne vairāk kā par iepriekšējā gada inflācijas līmeni. Savukārt, ja īpašums tiek pārdots, jauna nodokļa bāzes likme tiek aprēķināta, ņemot vērā īpašuma reālo tirgus vērtību attiecīgajā gadā.
Otrkārt, jānovērš situācija, ka mājoklī tā īpašnieks iegriežas tikai pāris reizes gadā vai vispār nekad. Ir jāievieš neapdzīvoto platību nodoklis, ko piemērotu īpašumiem, kuros to saimnieks nav reģistrēts un kuri nav oficiāli nodoti īrei. Šeit runa ir gan par otrajām un trešajām vasaras mājām, gan par banku un spekulantu neskaitāmajiem īpašumiem, kuri gadiem stāv tukši, kropļojot nekustamā īpašuma tirgu un veidojot tā saucamos "spoku" rajonus. Lai nebūtu tā, ka jebkuru mazāko dārza mājiņu apliktu ar nodokli, var noteikt, ka atsevišķas iedzīvotāju grupas, piemēram, pensionāri un maznodrošinātie, tiek atbrīvoti no šī nodokļa maksāšanas, ja to otrais (bet ne trešais) īpašums ir mazas kvadratūras. Var debatēt arī par citiem izņēmumiem un detaļām, tomēr virzībai jānotiek uz to, ka par tukšajiem neizīrētajiem īpašumiem ir jāmaksā papildus.
Treškārt, nekustamā īpašuma spekulantu darbības ir jāierobežo vēl vairāk. Valsts nodevai jāsastāda 80 procentus no starpības starp īpašuma kadastra vērtību un reālo īpašuma pārdošanas summu, ja gada laikā attiecīgais nekustamais īpašums tiek nopirkts un pārdots tālāk.
3. Atbalsts jaunajām ģimenēm
Ilgtspējīga valsts un tās attīstība nav iespējama, ja neveidojas jaunās ģimenes. Statistika liecina, ka vismaz trešdaļa jauno ģimeņu savus ienākumus patērē mājoklim, vismaz puse mājokli īrē, kamēr piektdaļa dzīvo kopā ar vecākiem. Daudzām jaunajām ģimenēm mājokļa iegāde mūža garumā ir finansiāli iespējama, tomēr tās nespēj sakrāt tik daudz, lai varētu veikt pirmo iemaksu hipotekārā kredīta saņemšanai. Valsts varētu nākt pretī šīm jaunajām ģimenēm, piedāvājot galvojumu pirmā mājokļa iegādei. Valsts galvojums aizstātu pirmo iemaksu un tādējādi hipotekāro kreditēšanu padarītu pieejamāku. Šādu sistēmu iedibinot, ne tikai nekustamā īpašuma tirgus kļūtu sakārtotāks, bet daudzām jaunajām ģimenēm būtu vēl viens iemesls, kāpēc turpināt dzīvot Latvijā, savukārt emigrējušajām -- iemesls, kāpēc atgriezties uz dzīvi dzimtenē.
Papildus tam, valstij ir jāpalīdz arī tām ģimenēm, kurām jau ir hipotekārais kredīts, bet tā atmaksa zemo algu dēļ ir ļoti apgrūtinoša. Lai cik grūti, daudzas ģimenes negrib pazaudēt savu īpašumu. Viens no risinājumiem ir izmainīt likumdošanu tā, ka mājsaimniecībai, nespējot norēķināties ar hipotekārā kredīta maksājumiem, ir tiesības atteikties no kredīta, bet turpināt attiecīgo mājokli īrēt ar izpirkuma tiesībām vismaz tuvākos piecus gadus. Mājoklis tiktu izīrēts par tirgus cenu, ko noteiktu neatkarīgs, ar īpašnieku nesaistīts nekustamo īpašumu speciālists (tāpēc tā noteikti būtu zemāka, nekā hipotekārā kredīta ikmēneša maksājums). Tikmēr mājokļa īpašnieks (visdrīzāk banka) ir tiesīga to pārdot tālāk, taču īrniekam joprojām saglabājas tiesības tajā dzīvot, kā arī tiek piešķirtas pirmpirkuma tiesības.
Šāda "tiesības īrēt" iniciatīva palīdzētu daudzām ģimenēm atsākt pilnvērtīgāk dzīvot, ņemot vērā, ka mazāka summa no ģimenes budžeta būtu jāatvēl maksājumiem par mājokli. Arī valsts būtu ieguvēja, jo palielinātos iedzīvotāju pirktspēja, stimulējot ekonomiku.
4. Veselīgas kreditēšanas atjaunošana
Tā saucamo ātro kredītu tirgus zeļ jau pāris gadus. Presē var lasīt šausmu stāstus par to, kā kārtējais students vai vientuļā sieviete paņēmusi vienu, tad otru un trešo kredītu, tad ceturto, lai pārfinansētu pirmo un beigās šie "mini" kredīti apvienojumā ar drakoniskiem sodiem kļūst visnotaļ pamanāmi vai pat neatdodami. Diemžēl nav uzticamas statistikas par to, cik ļaužu nesakārtotā tirgus dēļ ir nonākuši parādu jūgā. Pieļaujams, ka tas varētu būt pat katrs otrais no šo pakalpojumu izmantotājiem, ja reiz pat paši aizdevēji atzīst, ka tie varētu būt 20 procenti.
Veselīgā sabiedrībā šādai kreditēšanas formai nevajadzētu pastāvēt vispār. Nav gan runa par to, ka šie "ātrie" aizdevēji jālikvidē ar likumu. Drīzāk daudz stingrāk jāregulē šo arvien pieaugošo tirgu ar kredītportfeli, kas mērāms vairākos desmitos miljonu. Pirmkārt, ir jānosaka maksimālās gada procentu likmes griesti - tāpat kā kaimiņos Lietuvā un Igaunijā. Otrkārt, ir jāievieš prasība norādīt kopējās kredīta gada izmaksas. Un treškārt, atgriežoties pie iepriekš teiktā, ir pēc iespējas ātrāk jāpalielina neapliekamais minimums, lai tas būtu vienā līmeni ar iztikas minimumu. Tieši mikrokreditētāji ir tie, pie kuriem bieži tiek meklēts, kā nosegt šo starpību starp minimālo neto algu un iztikas minimumu.
5. Latvijas ģeopolitiskās drošības palielināšana
Paralēli sociāli ekonomiskajiem riskiem, un daļēji kā to sekas, aizvien aktuāla ir arī Latvijas ģeopolitiskā ievainojamība. Eiro ieviešana nav brīnumlīdzeklis šīs problēmas risināšanai. Viens aspekts - ir jāsāk domāt, kā valsts ekonomiku aizsargāt pret riskiem, ko var radīt aizvien pieaugošie nerezidentu noguldījumi bankās. Tie nu jau pārsniedz sešus miljardus latu un sastāda pusi no kopējās noguldījumu summas. Lai gan Latvijas Banka un Finanšu un kapitāla tirgus komisija uzstāj, ka tām bankām, kuras specializējas uz nerezidentu noguldījumiem, likviditātes rādītāji ir augsti, satraukumu par pieaugošo noguldījumu daudzumu ir izteicis gan SVF un Eiropas Komisija, gan par to jau vairākkārt rakstīts starptautiskajā finanšu presē.
Jāpiezīmē, ka vairāk nekā 80 procenti no nerezidentu noguldījumiem ir īstermiņa -- tie var sākt plūst prom no valsts bez brīdinājuma. Papildus tam, SVF lēš, ka reāli 80-90 procenti no kopējiem nerezidentu noguldījumiem nāk no NVS valstīm, pamatā Krievijas. Ir jāapzinās, ka šāda tipa noguldījumi mazina Latvijas ģeopolitisko drošību.
Ir jāsāk pārskatīt Šengenas termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanas kārtība par investīcijām nekustamajā īpašumā. Ja ņem vērā, ka līdz šim saistībā ar šīm atļaujām ir veikti jau aptuveni 4500 darījumi par kopējo summu 250 miljoniem latu (tātad vidēji 55,5 tūkstoši par katru atļauju), ir skaidrs, ka uzturēšanās atļaujas faktiski tiek pirktas. Valstij no šiem darījumiem ir maz labuma -- budžetā tiešā veidā ienākuši vien aptuveni deviņi miljoni latu. Ja valsts mērķis ir piesaistīt reālas investīcijas, summai, pret ko šīs atļaujas piešķir, ir jābūt daudz augstākai. Ir jānovērš nepilnības, kuru rezultātā trešo valstu pilsoņiem ar īpašumu Jūrmalā vai Cēsīs, visa Eiropa ir pie kājām.
Cita būtiska lieta, kas ietekmē Latvijas ģeopolitisko drošību, ir Latvijas politiķu centieni bremzēt gāzes tirgus liberalizāciju. Latvijai gāzi joprojām piegādā tikai Krievijas "Gazprom", kura interesēs ir saglabāt Latvijas enerģētisko atkarību. Šī lobija ietekmi skaidri parāda Saeimas Tautsaimniecības komisijas spēja vienas dienas laikā "sagatavot" būtiskus grozījumus Enerģētikas likumā, kas faktiski paliktu kāju priekšā turpmākām iespējām liberalizēt gāzes tirgu. Gāzes monopola saglabāšana ne tikai patur Latviju Krievijas ietekmes sfērā, bet nodara būtisku ļaunumu arī ekonomikai. Caur dārgajiem komunālajiem maksājumiem to izjūt katra Latvijas ģimene, kā arī uzņēmēji, kuriem energoresursu dārdzība nozīmē konkurētspējas samazināšanos attiecībā pret savu nozaru pārstāvjiem citur Eiropas Savienībā. Tādēļ valdības dienas kārtībā ir jābūt likumu un citu normatīvu izstrādei, kuri paredz, ka jebkuram piegādātājam Latvijā tiek nodrošināta brīva pieeja gāzes piegādes un uzglabāšanas infrastruktūrai.
Savukārt transporta jomā ir jāpanāk, ka valdības kurss ne tikai vārdos, bet arī darbos tiek vērsts Eiropas virzienā. Izmantojot iespējas, ko sniedz ES nauda, mums beidzot ir neagriezeniski jāpanāk dzelzceļa savienojuma izbūve ar pārējo ES jeb citiem vārdiem - jāīsteno "Rail Baltica" projekts. Ja runājam par dzelzceļa infrsatruktūras uzlabošanu Austrumu virzienā, tad ir jāpanāk, ka savu artavu Austrumu-Rietumu dzelzceļa līnijas elektrifikācijas projektā sniedz arī Krievijas puse. Ja Eiropas nodokļu maksātāju nauda tiek izlietota, lai tieši un netieši subsidētu trešo valstu biznesu dzelzceļa jomā un nostiprinātu austrumu kaimiņa ģeopolitiskās ambīcijas, tas ir bīstami mūsu valsts ģeopolitiskajai neatkarībai.
Jāsāk strādāt
Eiro ieviešanas uzdevumu valdība lielā mērā ir paveikusi. Turpmāk ar pašslavinošiem tekstiem par to, ka krīze ir veiksmīgi pārvarēta un Latvija ir veiksmes stāsts, būs par maz. Pastāv virkne ekonomiski problēmu, kuras jārisina, un saraksts ar darbiem, kurus jāsāk darīt pēc iespējas ātrāk. Ideāla laika daudziem ne tik populāriem lēmumiem nebūs nekad. Tomēr spēles likmes ir skaidras - vai nu drosmīgas reformas tagad, vai vēl viena sāpīga mācība vēlāk, kas latviešu nācijas ilgtspējai galu galā var izrādīties pārāk smags slogs.