Baltkrievijā notiekošajiem protestiem un represijām pret iedzīvotājiem ir sekojusi līdzi visa Eiropa, īpaši kaimiņvalstis. Šīs valstis arī paudušas atbalstu dažādās formās, tai skaitā mērķtiecīgi un kampaņveidīgi cenšoties piesaistīt uzņēmumus un augsti izglītotos talantus no Baltkrievijas.
Šajā jomā notiek Latvijas, Lietuvas, Ukrainas un Polijas sāncensība. Rezultātus ir iespējams statistiski izmērīt un salīdzināt. Iegūtie dati liecina, ka neesam spējuši sekmīgi konkurēt ar kaimiņu lielpilsētām. Pusgada laikā Lietuvā ap 12 000 baltkrievu saņēmuši vīzas un aptuveni 7 500 ieguvuši termiņuzturēšanās atļaujas. Savukārt Latvijā šie skaitļi ir tikai 250 un 200. Šajos rādītājos ir procentuāli daudz lielo tehnoloģiju uzņēmumu relocēto darbinieku, kuriem izveidotas arī jaunas darba vietas, aizņemtas biroju telpu platības un iegādāti dzīvokļi. Tas viss kopā ilgtermiņā veidos vairākus simtus miljonu eiro ārvalstu tiešās investīcijas.
Šīs Latvijas neglaimojošās statistikas iemesls ir kaimiņu priekšrocības tiesiskajā vidē. Baltkrievijas un citu trešo valstu iedzīvotāji, pārceļoties uz Latviju, saskaras ar problēmām, kas galvenokārt ir saistītas ar iespēju trūkumu iegūt tiesības pastāvīgi uzturēties un strādāt mūsu valstī. Lai mainītu šo situāciju, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra vairākkārt ir iniciējusi un panākusi izmaiņas normatīvajā regulējumā, tomēr esošā situācija no Baltkrievijas rezidenta viedokļa joprojām nav pietiekami pievilcīga. Tā ir sliktāka nekā Lietuvā, kur procedūra ir ievērojami vienkāršāka un ātrāka, kā arī Ukrainā, kur nav nepieciešama vīza un IKT uzņēmumiem un nozarē nodarbinātajiem ir speciāli nodokļu nosacījumi.
Metropoles statuss nav nozīmīte, kuru piespraust pie žaketes – valstiskā līmenī ir nepieciešama izšķiršanās, vai tās galvaspilsētai ir jākonkurē ar citām Latvijas pilsētām, vai tomēr starptautiskā līmenī. Jāizlemj, vai turpināsim veicināt valsts konservēšanos, uzstādot nesamērīgi augstu migrācijas politikas barjeru, kas faktiski liedz piesaistīt izglītotus talantus un investīcijas no valstīm ārpus EEZ. Rīga piedāvā veicināt straujāku ekonomikas izaugsmi, piesaistot ārējos resursus. Lai tas notiktu, jāīsteno trīs soļu formula.
Pirmkārt, lai palīdzētu Baltkrievijas iedzīvotājiem, jāveic izmaiņas Ministru kabineta noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai", kuri būtiski ierobežo jebkāda veida migrāciju no valstīm ārpus EEZ, izņemot specifiskus gadījumus. Šonedēļ saņēmu kārtējo ziņu par to, ka šo noteikumu dēļ četru Baltkrievijas IT speciālistu ģimenēm atteikta uzturēšanās Latvijā, lai gan viņi būtu gribējuši savu nākotni saistīt ar mūsu valsti. Šis mūsu zaudējums noteikti kļūs par ieguvumu kādam citam. Rīga Ministru kabinetā un Saeimā tikko iesniegusi priekšlikumus par nepieciešamajām izmaiņām, kas ļautu uz Latviju pārcelties arī ģimenes locekļiem.
Otrkārt, Rīga kā jauniebraucēju atbalsta centrs. Pilsētā jau ir izveidoti pieci Apkaimju iedzīvotāju centri, kuru koordinatori var sniegt atbalstu ārvalstnieku iekļaušanai sabiedrībā, un pilsētā notiek darbs pie šīs funkcijas kapacitātes celšanas. Sākts arī darbs, lai Rīgā būtu savas co-working jeb kopstrādes telpas, kur vietējie jauniebraucēji īstermiņā varētu tikties, strādāt un savstarpēji konsultēties par darba iespējām un ar sadzīvi saistītiem jautājumiem. Nesen Rīga ar "TechHub" noslēdza līgumu par jaunuzņēmumu ekosistēmas attīstības līdzfinansēšanu, kas paredz atbalstu arī ārvalstu jaunuzņēmumiem, kas sāk uzņēmējdarbību Rīgā.
Treškārt, Latvijā nepieciešams attālinātā darba jeb digital nomad ("digitālo nomadu") vīzas regulējums, kādas jau ir ieviests virknē valstu, to skaitā Igaunijā. Pielāgojoties globālajām tendencēm un pandēmijas rezultātā notikušajam attālinātā darba īpatsvara pieaugumam, Latvijai ir jāseko citu modernu valstu piemēram un tiesiskā regulējuma inovācijām. Šis "digitālo nomadu" vīzas tips paredz, ka cilvēks, kuram ir darba vieta jebkurā valstī vai savs uzņēmums, ir pašnodarbinātais un spēj uzrādīt pastāvīgus ienākumus noteiktā līmenī, drīkst strādāt attālināti, fiziski atrodoties citā valstī – šajā gadījumā Latvijā. Tas nodrošinātu iespējas jauniebraucējiem dzīvot, tērēt naudu un atpūsties Latvijā, bet faktiski būt nodarbinātam kaut vai Silīcija ielejas tehnoloģiju uzņēmumā.
Izvēli strādāt Latvijā varētu ietekmēt gan salīdzinoši zemā dzīves dārdzība, gan arī bagātīgā kultūras dzīve un krāšņā daba, kas atrodas pilsētas tuvumā. Faktiski Latvija no tā neko nezaudē, tieši pretēji – ja cilvēkam iepatīkas dzīve šeit, tas var pamudināt viņu mainīt savu vīzas statusu, darba devēju un nodokļu rezidenci. Rīga ir iesaistījusies darba grupā un grib palīdzēt biedrībai "AppLV", Diasporas konsultatīvajai padomei un starptautisko biznesa pakalpojumu centru asociācijai "ABSL Latvia" "digitālo nomadu" vīzas iniciatīvu virzīt ātriem soļiem uz priekšu, lai tā nonāktu valdības un Saeimas dienas kārtībā.
Aprakstītā trīs soļu plāna īstenošana neapšaubāmi būtu izdevīga Rīgas un visas Latvijas tautsaimniecībai, tomēr runa nav tikai par to. Starptautiska solidaritāte ar brīvību mīlošo Baltkrievijas tautu un mērķētu sankciju politika, ko kopā ar Eiropas Savienību veic Latvija, ir pareiza un nepieciešama. Tomēr tas viss neizglābs Baltkrievijas iedzīvotājus. Šis ir laiks, kad kaimiņvalsts diktatoriskais režīms aizvien mērķtiecīgāk savu valsti veido kā cietumu, ierobežojot izkļūšanas iespējas. Latvijai ir jāizdara izvēle – vai nu celt pašai savas sienas iepretim Baltkrievijai, vai nu sniegt palīdzīgu roku tiem baltkrieviem, kuri no šī cietuma vēlas izkļūt. Rīga aicina izvēlēties otro.