Jā, tieši bailes laikam ir tās, kas motivē cilvēkus atstumt no sevis atšķirīgos. Cilvēkus ar kustību traucējumiem. Garīgi atpalikušus cilvēkus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kāpēc man par viņu jādomā? Vai man savu problēmu trūkst? Vai tik viņš pats nav vainīgs, ka tāds? Vai tik tā nav vecāku vaina? Kā gan lai prognozē šādu - no mums tik atšķirīgu - cilvēku uzvedību? Vai nav bīstams? Vai vērts tērēt laiku, izzinot, mēģinot izprast? Vai tādam maz ir vieta sabiedrībā?

Apmēram šādi jautājumi pavīd daudzu cilvēku apziņā, saskaroties ar cilvēkiem ar garīgas attīstības traucējumiem. Nezināmo, neizprotamo, turklāt tādu, kas neizraisa pozitīvas emocijas, vieglāk ir atstumt, labākajā gadījumā ignorēt, nekā mēģināt pārvarēt sevī iesīkstējušos stereotipus.

Kāpēc mēs neredzam šos cilvēkus sabiedriskās vietās? Tāpēc, ka viņi ļoti bieži tiek uztverti ar riebumu un, neizprotot šādu sabiedrības reakciju (šo cilvēku acīs tai ir gandrīz neiespējami atrast emocionālu attaisnojumu), izvairās no šīs negatīvās dzīves puses, slēpjoties dzīvesvietā. Liela daļa šo cilvēku joprojām tiek izmitināta no apkārtējiem izolētās iestādēs. Galu galā – gandrīz nemaz netiek veicināts (ar retiem izņēmumiem pēdējā laikā), lai šie cilvēki varētu dzīvot patstāvīgi, lai viņi būtu nodarbināti, varētu attīstīt savas spējas. Rīgā ir tikai daži uzņēmumi, pārsvarā ar ārzemju kapitālu, kas atļaujas tādu greznību, kā piedāvāt darbu cilvēkam ar garīgas attīstības traucējumiem. Tas, ka arī šādiem cilvēkiem ir tiesības justies noderīgam, daudziem liekas mazsvarīgi.

Arī vecāki ar šādiem bērniem parasti īpaši nelepojas. Diemžēl, sabiedrības attieksmes dēļ liela daļa šādu bērnu vecāku jūtas vainīgi par savām problēmām. Gandrīz vienmēr tā ir nepamatota vainas apziņa, jo garīgas attīstības traucējumu cēloņi ir dažādi – dzemdību un citas traumas, iedzimtība, smagas slimības (meningīts, ērču encefalīts, epilepsija), katastrofu (piemēram, AES avārija Černobiļā) sekas un darba ķīmiskajā rūpniecībā vai militārajos objektos rezultāts. Ārsti noteikti nosauktu precīzāk un vēl veselu virkni cēloņu; daudzi no tiem var skart jebkuru no mums un - jebkurā vecumā.

Lielā mērā šāda negatīvā attieksme ir izveidojusies tieši tāpēc, ka iepriekšējai ideoloģijai bija ērti veidot padomju cilvēka pozitīvo tēlu, visu negatīvo noveļot uz tā saucamajiem kapitālistiem. Valdīja uzskats, ka šie nepareizi domājošie ir jāārstē. Bet tie, kas ir neārstējami, no veselās sabiedrības jāizolē. Tas nekas, ka nepareiza domāšana ir plašs un dažādi izmantojams jēdziens.

Var iebilst: pagājis jau nez cik gadu, kopš kapitālisms vairs nav lamuvārds, arī attieksme pret invalīdiem it kā ir mainījusies. Parādījušās ratiņniekiem paredzētās nobrauktuves ielu malās, līdz ar to – arī iespēja (nekas, ka bieži vien - formāla) iekļūt jaunbūvētajos veikalos, pat Saeimas namā līdz policistam. Taču attieksmes maiņa bieži vien ir tikai ārēja, pēc principa „tā pieklājas”. Iekšēji nekas nav mainījies. Vairums no mums ir auguši un savus priekšstatus par pareizu un nepareizu pasauli veidojuši vēl tajos laikos.

Arī šis laiks nav pateicīgs izprotošai, integrējošai attieksmei. Cilvēkiem nākas aizvien vairāk konkurēt savā starpā. Par darbavietu, par lielāku algu, labāku izglītību, ērtākiem dzīves apstākļiem, statusu. Attālināšanās, atsvešināšanās notiek ne tikai etnisko grupu starpā (lai cik neloģiski no valstiskā viedokļa tas arī nebūtu). Distancēšanās, atsvešinātība ir visaptveroša. Īpaši pilsētā. „Kam man svešas problēmas, man pašam savu ir gana” līmenī. Līdzjūtība, žēlums pret vājāko, šajā konkurences cīņā caurkritušo ir tikai kā līdzeklis, lai apzinātos, ka jāskrien tālāk. Jāattālinās.

Kā šo situāciju mainīt?

Ņemot vērā, ka problēma ir ne tik daudz cilvēkos ar garīgas attīstības traucējumiem - viņi uztver pasauli ap sevi atbilstoši katrs savām spējām un šīs pasaules reakcijām uz sevi -, bet gan pārējā sabiedrībā, galvenās pūles jāvelta tieši sabiedrības informēšanā un situācijai adekvātas attieksmes veidošanā.

Acīmredzot, šobrīd vissvarīgāk būtu pievērst visa līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu un lielo uzņēmumu vadītāju uzmanību tam, ka cilvēku ar garīgas attīstības traucējumiem dzīves kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no sabiedrības attieksmes.

Ir jāveicina šo cilvēku praktiska integrācija mūsu vidū. Vairāk par tukšu liekvārdību un žēlastības dāvanām viņiem vajadzīga iespēja patstāvīgi dzīvot un būt nodarbinātiem. Ar pašvaldību un mecenātu atbalstu ir uzsākta grupu dzīvokļu māju iekārtošana. Vienas no tām - Putnu ielā 6 - iekārtošanu atbalsta arī vairāki desmiti Latvijā populārāko mūziķu, piedaloties labdarības koncertos Ķīpsalā 13. un 14. novembrī.

Būtu tikai apsveicami, ja informācija par cilvēkiem ar garīgas attīstības traucējumiem, viņu spējām, talantiem lielākajos medijos parādītos regulāri. Tiklīdz par šiem jautājumiem nerunā, tie kļūst mazsvarīgi, un problēmas saasinās. Lielajos uzņēmumos ir ieviešams brīvprātīgais kvotu princips, atbilstoši kuram noteikta, lai arī pavisam neliela darbinieku daļa, varētu būt cilvēki ar īpašām vajadzībām, arī ar garīgas attīstības traucējumiem. Ļoti korektā veidā sadarbībā ar attiecīgajiem darba devējiem jāpalīdz sabiedrībai uzzināt, ka arī cilvēki ar, piemēram, Dauna sindromu var būt noderīgi.

Protams, te varētu būt iebildumi par bezdarbu, valsts piešķirtajiem pabalstiem, invaliditātes pensijām un tamlīdzīgām lietām. Tiem atbilde viena – izlasiet vēlreiz visu no sākuma.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form