Var saprast situācijas, kad tiesas laikā advokātu izmantotie argumenti ir tik pārliecinoši, ka tiesa nosliecas par labu vienai vai otrai pusei, taču šajos gadījumos runa ir nevis par argumentiem, bet gan likumu piemērošanu.
Vai "Dienas" un L.Strujēviča domstarpību gadījumā Latvijas tiesneši nezināja par ECT un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas esamību un tās pārākumu pār Latvijas likumiem? Vai tiesnese, kas mainīja drošības līdzekli "apcietinājums" pret "mājas arests", nenodefinējot šī drošības līdzekļa ierobežojumus, nezināja, par principu – kas nav aizliegts, tas ir atļauts un to, ka šādā veidā viņa faktiski paver plašas rīcības iespējas apsūdzētajam? Ja nezināja, tas ir kompetences trūkuma apliecinājums. Ja zināja, bet rīkojās tā apzināti – tas jau liek domāt par ieinteresētību.
Šajā kontekstā interesanta ir bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas nule paustā atziņa, ka Latvijas tiesu sistēmā astoņu gadu laikā noticis progress, kā arī aicinājums tiesnešiem ne tikai nodrošināt valsts iekšējo drošību un gādāt par savu izglītību, bet arī rūpēties par savas profesijas godu un slavu, kā arī kopējo tiesu sistēmas izaugsmi. Kā zināms, savulaik Prezidente visai asi kritizēja tiesnešus, apšaubot to objektivitāti uz ko adekvāti reaģēja Augstākās tiesas priekšsēdētājs, nevis piesedzot pārkāpumus, bet gan darot visu, lai izslēgtu to atkārtošanās iespējamību. Tika rosināti likumu grozījumi, tiesu spriedumi tika padarīti publiski pieejami, arī tiesnešu pieķeršanas kukuļņemšanā gadījumi bija citu tiesnešu akceptēti un liecināja par pašattīrīšanās gatavību. Tāpat Ventspils mēra apcietināšanas atļaušana un vairākkārtējais drošības līdzekļa maiņas lūguma noraidījums liecināja par tiesu varas neatkarību, taču...
Ja L.Strujēviča un "Dienas" domstarpību jautājums ir kāda senāka notikuma sekas un uz to vēl varētu attiecināt tēzi, ka tagad tiesneši ir labojušies, tad tiesneses dīvainā rīcība Ventspils mēra gadījumā liek domāt par nopietnu sūci ilgstoši remontētajā kuģī.
Nebūtu jau nekas iebilstams pret drošības līdzekļa maiņu apcietinātajam, ja tas ir pamatoti un korekti pret likuma piemērošanas praksi. Taču gadījums, kad neskaidrība par drošības līdzekli saglabājas teju vai divas diennaktis, nu jau bijušās Valsts prezidentes pausto atzinību nolīdzinājušas līdz ar zemi. Šī nav tirgus kabatzagļu vai satiksmes noteikumu pārkāpumu līmeņa lieta, ko kā atsevišķu gadījumu nevarētu vispārināt. Te ir runa par miljoniem un par fiksētiem centieniem valsts institūciju darbu pielāgot privātajām interesēm. Šāda līmeņa tiesu varas lēmumi atrodas zem sabiedrības uzmanības lupas un pieļaujami tikai divi risinājumi – vai nu tiesa pierāda un notiesā apsūdzēto, vai atzīstas bezspēcībā un viņu atlaiž. No sabiedrības interešu viedokļa svarīga ir "spēles noteikumu" strikta ievērošana - abi gadījumi var būt akceptēti pēc pietiekamas argumentācijas izklāsta. Galu galā viss būtu atkarīgs nevis no emocijām, bet gan no pierādījumu kopuma un valstī spēkā esošajām likuma normām.
Taču tiesneses nesteidzīgā rīcība, laikus nenodefinējot mājas aresta prasības, liek domāt par viņas nostāšanos pašai pret savu profesiju.
Var jau būt, ka šajās pāris dienās nekas izmeklēšanai kaitīgs nav noticis, taču, vai varam būt par to droši? Vai šīs lietas izmeklētāji var būt droši, ka šajās dienās nav pieņemti kādi lēmumi, vai veikta kāda cita rīcība, kas var kavēt izmeklēšanu? Un, ja izmeklētājiem tomēr rastos pierādījumi šādām mūsu aizdomām, vai uz apsūdzēto sola par nolaidību vai kādu tam pielīdzināmu pārkāpumu nebūtu jāsēžas pašai tiesnesei, kuras uzvārds nu kļuvis tik atpazīstams?
Neatbildētu jautājumu ir daudz. Ne velti Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Juris Stukāns jau apliecinājis, ka gatavojas izvērtēt vai likums ļauj tiesnesei visus drošības līdzekļa ierobežojumus nepaziņot uzreiz tiesas zālē, bet izklāstīt lēmuma motīvu daļā un vai tiesnese ar šādu savu lēmumu nav nonākusi pretrunā ar Kriminālprocesa likumu.