Ko ievēlētu vietā? Ļoti iespējams, ka spēku samēri būtu tie paši, taču skaidrs, ka šāds notikumu pavērsiens visai būtiski mainītu politisko kultūru Latvijā. Domāju - uz labo pusi. Politiķi vairs nevarētu atļauties klaji ignorējot sabiedrības viedokli, pieņemt vien sev un saviem atbalstītājiem izdevīgus likumus un lēmumus. Vismaz kādu laiku.
Taču ir viens "Bet"! Valsts prezidentes pilnvaras iet uz beigām. Atlaižot Saeimu, par neiespējamu tiek padarīta jauna valsts prezidenta ievēlēšana un tādā gadījumā mums vismaz pusgadu nāktos iztikt ne tikai bez valsts otrās personas - Saeimas priekšsēdētāja, bet arī bez pirmās - Valsts prezidenta. Neesmu jurists, bet šķiet, ka mēs nonāktu visai dīvainā situācijā, kad pašreizējās prezidentes pilnvaras būtu beigušās, Saeima atlaista, augstākā valsts amatpersona būtu pagaidu valdības vadītājs...
Protams, kā, izlasot šo rakstu, pareizi norādīja kāda mana bijusī kolēģe, Saeima arī pēc neuzticības izteikšanas (kamēr tiek gatavots referendums par Saeimas atlaišanu) var uzspēt ievēlēt jaunu Valsts prezidentu. Taču, cik leģitīms viņš vai viņa jutīsies, ja tauta tiešām nobalsos par Saeimas atlaišanu?...
Vienaikus jātzīst (un te atkal mēs redzam, ka sabiedrības viedoklis ne vienmēr tiek ņemts vērā) - Saeimas atlaišana šajā brīdī ir maz ticama. Iemeslu it kā būtu gana daudz, taču pietrūkst ... iegansta. Pēc tam, kad Valsts prezidente ir apturējusi grozījumu drošības iestāžu likumā spēkā stāšanos un Mazās Matīsa ielas iestādē nonācis viens no šīs zemes varenajiem, deputātu un valdības locekļu uzvedība ir radikāli mainījusies. Ja palasām pāris nedēļas līdz mēnesi vecus laikrakstus un tur pausto salīdzinām ar to pašu politiķu šajās dienās pausto, nemaz neticas, ka tie ir vieni un tie paši cilvēki! Politiskā retorika un lomas mainījušās līdz nepazīšanai!
Strīdīgos likuma grozījumus par sliktiem jau novērtējuši pat paši to autori. Tiek steigā labotas pieļautās kļūdas, skan apliecinājumi, ka referendam it kā nebūšot nozīmes. Arī tā saucamie Lemberga stipendiāti tuvākajā laikā oficiāli diez vai tiks nosaukti, lai kā to tagad arī nevēlētos ZZS politiskie konkurenti.
Līdz ar to vienīgais iegansts šīs Saeimas atlaišanai varētu būt (un acīmredzot tieši tas būs izšķirošs faktors) - parakstu vākšanas un pēc tās iespējamā referenduma rezultāts. Ja jau tas pēc politiķu domām vairs nav vērtējams kā balsojums par vai pret strīdīgajiem likuma grozījumiem, tad atliek to uzskatīt tieši par attieksmes balsojumu par vai pret Saeimas vairākuma piekoptajai politikai.
Ja vēlētāju aktivitāte parakstu vākšanā būs nepietiekama vai referendumā paustais nosodījums mazāks par atbalstu, atliek vien cerēt, ka, atceroties pieļautās kļūdas, politiķu skats no vēlētājiem tik drīz nenovērīsies.
Savukārt, ja referendumā tautas atbalsts Saeimas vairākuma realizētai politikai būs mazāks par nosodījumu un no tā tiešā veidā izrietēs nepieciešamība šo Saeimu atlaist, tad ... ceru, ka juristi šādai iespējamībai jau gatavojas. Kā saka, drošs paliek drošs.