Drīzāk vērtīgi būtu nodefinēt, kādām prasībām būtu jāatbilst ekonomikas ministram pašreizējā situācijā.
Pirmkārt, ministram ir jāspēj izveidot saturīgu, abpusēji ieinteresētu dialogu ar ekonomikas jomas galveno interešu grupu - uzņēmējiem. Un nevis ar kādu atsevišķas nozares pārstāvi, bet gan visām nozīmīgākajām uzņēmēju organizācijām, kā Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome, Mazo un vidējo uzņēmumu un amatniecības sadarbības padome, nozaru asociācijām. Pie Ekonomikas ministrijas esošā Tautsaimniecības padome jāpārvērš par efektīvu ideju ģeneratoru, savukārt uzņēmēju organizācijām vairāk jāiesaistās likumprojektu un citu normatīvo aktu vispusīgā izvērtēšanā (skaidrs, ka katrai nozarei ir savas intereses, taču, lai pieņemtu tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai visatbilstošākos lēmumus, svarīgi ir saklausīt un izvērtēt visu pušu viedokļus).
Otrkārt, ekonomikas nozare jāvada mērķtiecīgi. Nodefinējot skaidrus uzdevumus ekspertiem, ministrijas darbiniekiem, starp kuriem ir ļoti daudz augsta līmeņa profesionāļu.
Nupat medijos lasījām, ka eksperti jau novērtējuši zaudējumus, kas saistīti ar cukura rūpniecības nāvi Latvijā. Šis robs ir jāaizpilda ar jauniem produktiem un pakalpojumiem. Lai to panāktu, manuprāt, risinājums meklējams pasākumos, kuru mērķis ir uzņēmēju konkurētspējas veicināšana. Tas ir saistīts ar atbalstu inovatīvām tehnoloģijām (reālu, ne deklaratīvu atbalstu), ciešas sadarbības veidošanu starp darba tirgu un izglītības (īpaši - profesionālās un mūža izglītības) jomu, atbalstu marketinga pasākumos.
Šajā sakarībā ministram ir jādod arī skaidru politisko signālu par ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju. Var saprast politiskos un vēsturiskā aizvainojuma aspektus, kas rada psiholoģisku barjeru, bet šajā gadījumā ir jādomā par to, kā pārdot savā valstī saražotās preces un pakalpojumus, nevis par pāri darījumiem. Ir steidzami jāratificē investīciju aizsardzības līgumu un dubulto nodokļu neaplikšanas līgumu, lai attiecības starp Latvijas un Krievijas uzņēmumiem veidojas pa tiešo, nevis caur ārzonu. Tas cita starpā ļautu arī labāk redzēt, kas mūsu valstī vēl pieder vietējiem un kas jau caur apvedceļiem iztirgots Austrumu kaimiņiem (iepriekšējos gados piekoptās strausa politikas sekas - galva smiltīs, dibens gaisā, cerība, ka nekas ļauns nenotiks, ja to neredzēsim). Nerisinot šo jautājumu mēs jau esam pieļāvuši absurdo situāciju, ka daļa Jūrmalas zemes jau caur trešajām personām pieder Krievijas pilsoņiem, tajā pašā laikā preču un pakalpojumu eksporta jomā mums iet "kā pa celmiem".
Nākamā tēma - darbaspēka emigrācija, kas smagi skārusi daudzas uzņēmējdarbības jomas. Aizvien aktīvāk tiek diskutēts par nepieciešamību importēt darbaspēku. Un ne tikai tajās profesijās, kur nepieciešamas kādas specifiskas zināšanas. Trūkst šoferu sabiedriskajā transportā, pārdevēju tirdzniecībā, celtnieku. Arī šis ir jautājums, kur risinājumu jārod pēc iespējas ātrāk. Pretējā gadījumā sekas būs saistītas ar nelegālā darbaspēka ieplūšanu, uzņēmumu slēgšanu vai darbības sašaurināšanu.
Svarīgs ir enerģētikas sektors. Mēs diemžēl pārāk esam atkarīgi no atsevišķu enerģijas resursu cenu izmaiņām. Arī inflācijas straujais kāpums tiek pamatots tieši ar šo faktoru. Strauji labot kaut ko būtu par vēlu, taču ministrijai būtu aktīvi jāstrādā pie tā, lai šo atkarību ilgtermiņā mazinātu.
Skaidri definējamas prioritātes ir arī būvniecībā, tūrismā un citās jomās. Un tieši tas būs nākamā ministra uzdevums. Tātad – nevis vairīties no problēmām, bet gan izvirzīt uzdevumu risinājuma rašanai un panākt Latvijas tautsaimniecībai labāko rezultātu.
Tieši pēc tā, kā tiks risinātas lielās lietas un kāda būs pieeja lēmuma sagatavošanā arī varēsim vērtēt nākamā ekonomikas ministra darbības efektivitāti.