„…un katra tauta pastāvēs tik ilgi, cik gaismas spēs dot kultūra un māksla, kamēr uz zemes būs gaismas avoti – Kultūras pilis!”

Ar šādu patosa pilnu pravietojumu beidzās viena no šīs vasaras uzstāšanās VEF Kultūras pilī, kur par godu vairāku kolektīvu ilgdzīvošanas jubilejai, savus apsveikuma vārdus nācās teikt arī šo rindu autoram – VEF Kultūras pils Tautas teātra aktierim. Taču mans stāsts nav par to, cik lielu pateicību sava kolektīva vārdā es gribētu izteikt minētā gaismas avota vadībai par mums doto iespēju būt vienam no stariņiem tautā nestajai gaismai, kā arī nezinu par citu kolektīvu problēmām šīs gaismas radīšanā. Nolaidīsimies uz zemes no skaistajiem saukļiem par mirstošo kultūru un pārdevušos mākslu, jo, kā izrādās, sprunguļus mēģinājumiem dot kaut niecīgu artavu kopējās ainavas uzlabošanā, riteņos liek cilvēki, kuru tiešais uzdevums būtu ne tikai vienaldzīgi noskatīties uz izmisīgo ķepurošanos, bet pat palīdzēt virzīties uz priekšu.

Par to, ka Tautas teātra eksistence VEF Kultūras pils telpās ir kā mēreni paciešamas zobu sāpes, pārliecināties ir nācies ne vienu reizi vien. Reizēm, lai dzīve neliktos kā medus un, lai mēs nezaudētu modrību un neieslīgtu mākslinieciskā pašapmierinātībā, teātra mēģinājumi tika atsvaidzināti ar mums paredzēto telpu pēkšņu nodošanu rīcībā tiem kolektīviem, kuriem visā lielajā kultūras pilī ir bijušas problēmas ar garderobes atrašanu. Atnākot uz mēģinājumu, mūs sagaida aurojošu bērnu bars, kuri, protams, nav vainīgi pie šādas iekšējās „kārtības”, tāpēc, tuvojoties lielāka mēroga pasākumiem, kā paši saprotiet, kārtējā mēģinājuma telpas tiek precizētas vadoties pēc situācijas īsi pirms paša mēģinājuma. Taču tālāk nāk pats jautrākais. Kultūras pils vadībai nezinot (vai arī zinot – nav būtiski), mūsu teātra kolektīvs ir pamazām pārvērties par bezpeļņas SIA, kuru droši varētu nosaukt mūsu režisora Rolanda Valdmaņa vārdā. Visu cieņu šim pašaizliedzīgajam cilvēkam, kurš savā fanātismā uz teātri, katras jaunas lugas iestudēšanai ziedo dekorācijām un apģērbiem nepieciešamo summu no savas kabatas, kā arī neliela daļa izdevumu tiek segtas no pašu aktieru maciņiem.

Diemžēl neviens no pils saimniekiem tā arī nav sapratis cik nozīmīga un sirdij tuva šiem cilvēkiem ir vēlme spēlēt teātri, kura dēļ tiek ziedoti kā brīvie vakari, tā arī neskaitāmas brīvdienas. Aizmirstot sev ierādīto vietu un būdams izcili bezkaunīgs, Valdmaņa kungs ir mēģinājis lūgt vadībai piešķirt dekorācijām vajadzīgo materiālu iegādei vismaz kaut ko un atbilde varētu izbrīnīt jebkuru citu, taču tikai ne kādu no teātra. Kā izrādās, VEF Kultūras pils var lieliski iztikt bez mums un nevarot būt nekāda runa par naudas piešķiršanu – lai mēs sakot paldies, ka no mums neprasa maksu par telpu īrēšanu, siltumu un elektrību. Tāpēc, ja gadījumā šo visu lasa kāds valsts kultūras un mākslas iestādēm tuvu stāvošs cilvēks, gribētos pajautāt vai eksistē kaut kāda noteikta kārtība, kā kultūras nami saņem pašdarbības kolektīvu uzturēšanai domātos līdzekļus, jo situācija, kad režisoram par savu naudu ir jābūvē dekorācijas, manuprāt, ir pilnīgi absurda. Šeit jāpiebilst, ka lugu dekorācijas nebūt nepretendē uz „Zvaigžņu karu” plašumu un efektivitāti un parasti tiek izplānotas vadoties pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem. Vai piešķirot naudu kultūras pilīm tiek paredzēti tēriņi tikai komunālajiem maksājumiem un telpu uzturēšanai, vai arī tā tiek sadalīta katra kolektīva iesniegtajai tāmei – ja tās, protams, ir apstiprinājusi kultūras pils vadība?

Patreiz, kamēr mūsu teātra pamatsastāvs līdz 4. septembrim atrodas pelnītā atpūtā, mūsu teātra aktrise un jaunā režisore vienā personā, ir uzaicinājusi dažus no mums īstenot dzīvē viņas izvēlēto lugu, kura pēc sava žanra un uzbūves stipri vien atšķiras no līdz šim teātrī spēlētajām. Taču jaunās grūtības ar kurām sastapāmies, nav meklējamas šajā atšķirībā, bet gan kārtējās problēmās, kuras ir radušās VEF Kultūras pils vadības rīcības dēļ. Neskatoties uz to, ka lugas spēlēšanā piedalās mūsu paša teātra aktieri un notiekošajam savu svētību deva arī Valdmaņa kungs, bija nolemts neizmantot Tautas teātra izkārtni. Sagaidījuši neticamu atsaucību no kultūras pils vadības puses, saskaņojuši mēģinājumus un izrādes, kā arī saņēmuši darbībai atbilstošu telpu, vasara pagāja ražīgā darbā, līdz augusta vidū, kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm nāca ziņa par jaunu konfliktu.

Neskatoties uz to, ka tika panākta vienošanās par mūsu rīcību iestudējot lugu tajā brīdi, kad visi pārējie kolektīvi ir vasaras brīvdienās un kultūras pilī pilnā sparā notiek pārbūves darbi sakarā ar Nacionālā teātra gaidāmo ierašanos, kultūras pils vadība izspēlēja kārtējo joku, paziņojot, ka par izrādēm nevar būt ne runa, mēs esam ielaisti tikai aiz žēlastības un vispār – Tautas teātris ir salauzis kultūras pilī visus (!) puķu podos esošos zaļumus, nemaz nerunājot par mēbelēm un citām lietām. Šāda apgalvojuma, kurš tika pasniegts agresīvā formā, nejēdzība vispār nav komentējama, jo bez mums pilī darbojas vēl liels daudzums citu kolektīvu, kā arī nav saprotama ar ko, pēc vadības domām, tādā gadījumā ir izskaidrojama pieaugušu un pensionētu cilvēku motivācija, apzināti nodarot kultūras pilij šādu ekoloģisku zaudējumu. Laikam nekaunīgie aktieri, kuri visu dienu pavada mājās, darbā vai mācībās, ar nepacietību gaida vakaru, kad doties uz mēģinājumu un ar neslēptu prieku varētu salauzt kādu ziedu šajā privātajā Botāniskajā dārzā, kuru kļūdaini kāds bija uzskatījis par Gaismas pili.

Šobrīd, kad ir nokārtotas autortiesības un jaunā luga ir praktiski gatava, mēs esam telpu meklējumos, lai novestu līdz finālam to darbu, kuru iesākām ar tādu prieku un entuziasmu. Protams, ka atteikums viena amatieru teātra kolektīva vai dažu tā dalībnieku vēlmei darboties telpās, kurās mēs mitināmies jau vairākus gadus, nenesīs katastrofālas sekas visai latviešu kultūrai. Protams, ka nenospēlēta luga nebūs nekāds plaša apmēra zaudējums mūsu skatītājiem, bet uz valsts problēmu fona tas vispār ir piliens jūrā un no tāda viedokļa, kultūras pils vadības darbība ir labi saprotama. Tikai cik daudz jēgas pēc visa šī cīniņa paliek vārdos, kuri ar tādu lepnumu izskanēja virs VEF Kultūras pils baltajām vestibila kolonnām un kuros ar tautai tik nozīmīga darba veicēja lepnumu sejā klausījās cilvēki, reālajā dzīvē dziļi kabatā glabādami Gaismas pils atslēgas? Bet varbūt šāda situācija ir normāla un ir sastopama visos kultūras namos?

Sharing Options

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus