Ko jaunu šoreiz novērojāt, ieradies Rīgā?
Esmu atbraucis kā Fulbraita stipendiju komisijas pārstāvis un apmeties Valdemāra ielā, dzīvoklī, ko man noīrējusi viena no universitātēm, kam es dodu padomus. Pastaigājoties pa Valdemāra ielu un vēl citur pa centru, secinu – notiek interesanti procesi. Redzu jaunas mājas, atjaunotas mājas un mājas, kas vēl "aizmigušas", visā visumā Rīgā valda dzīvīga rosība.
Pārtiku pērku veikalā "Stockmann" un ar prieku secinu, ka pārtika Rīgā ir patiešām augstas kvalitātes, turklāt izvēle ir lielāka nekā manas pilsētas Tahomas lepnākajā pārtikas veikalā. Amerikā, piemēram, aizliegts ievest medniekdesiņas no brieža gaļas, bet šeit tādas ir. Raugoties pēc svaigiem zaļumiem, atradu lapu salātus mazos podiņos. Marķējumā ar lieliem burtiem rakstīts "Lapu salāti", kas, izrādās, ievesti no Igaunijas. Man nebūtu ne sapņos rādījies, ka lapu salātus tirgošanai var audzēt mazos podiņos. Viens sadzīvisks piemērs tam, ka kapitālisma sistēmā vienīgais progress nāk ar jauninājumiem.
Moderni sakot, ar inovācijas idejām.
Un inovācijas parasti nenāk no valdības. Tās nāk no uzņēmējiem. Liekas, igauņi Latvijā ierodas ātri. Kas tā dara, sacensībā ir pirmais.
Esmu dzirdējis, ka Latvijas pārtikas produktu eksportam uz Eiropas Savienību esot lieli ierobežojumi un šis eksports nav izveidojies tik tālu, cik labvēlīgos apstākļos varētu būt. Tas izklausās gluži ticami. Jo globalizācija, no vienas puses, dod pircējiem, klientiem, patērētājiem tomēr lētāku produktu, bet, no otras puses, tā dod priekšrocības tiem ražotājiem, kuri eksportē, un zaudē tie ražotāji, kuri eksportēt nespēj.
Pasaulē redzam, ka tie, kam ir vara, cenšas ierobežot šo globalizāciju. Francijā, piemēram, ļoti maz importē pārtikas produktus. Frančiem patīk atbalstīt savu lauksaimniecību, turklāt Eiropas Savienībā viņiem ir sava teikšana.
Ko secinājāt pēc nesen Latvijā notikušās mediju konferences?
Dzirdēju tur runas par Ruperta Mērdoka firmas ienākšanu Latvijā.
Šogad Mērdoks nopircis "Wall Street Journal", un, kā raksta krievu avīzes, tas noticis, pārsolot Krievijas gāzes kompāniju "Gazprom".
Mērdoks samaksāja divreiz vairāk par tirgus cenu. Bet gribu uzsvērt – Mērdoks nāk no austrāliešu žurnālistu un izdevēju aprindām, ko raksturo agresīvs enerģiskums, un šo īpašību viņš neapšaubāmi izmantojis. Otrkārt, 50 gados Mērdoks ir redzējis, kā var pārveidot visu saziņas līdzekļu sistēmu vienā vai otrā zemē, un viņš daudz iegūst uz ekonomisko, demogrāfisko un arī kultūras pārmaiņu rēķina. Mērdoks "Wall Street Journal" paplašinās ar televīzijas, radio programmām un interneta programmām. Respektīvi, viņš lielāko uzņēmēju laikraksta apjomu dubultos un trīskāršos un apsteigs tos, kas to agrāk nedarīja.
Jāņem vērā, ka prese pēdējos 50 gados, bet tikpat labi var teikt pārsimt gados, visu laiku ir mainījusies.
Kas var teikt, ka Latvijas presei būtu jābūt tādai, kā to kādreiz Ulmaņa laikā diriģēja Sabiedrisko lietu ministrija? Bet ir cilvēki, kas domā, ka presei būtu jāuzliek mazi žņaudziņi, lai nejauc vadonību un vienotību!
Es neesmu satraukts par to, ka saziņas līdzekļi mainās. Dakteriem ievērojamais princips no Heraklīta laikiem: "Dari, ko vari, bet nekaitē!" der kā ētikas princips arī gandrīz visos citos laukos.
Bet kam tad jāraksta tie ētikas kodeksi – redakciju žurnālistiem vai misteram Mērdokam?
Manī ir maz ticības ētikas kodeksiem. Ja gribi, raksti un dali tos saviem maziem un lieliem cilvēciņiem, dali saviem konkurentiem! Bet esmu diezgan skeptisks.
Skeptisks pret ētiku?
Pret kodeksiem! Mēdz teikt, ka visa nelaime esot naudā. Nē, Bībelē tā nav rakstīts. Mīlestība uz naudu – tā arī ir vainīgā!
Bet ir jau cilvēki, kam patīk rakstīt kodeksus. Labi, ka nav sabiedrisko lietu ministrijas, tā gan uzrakstītu varenu kodeksu!
Tāda sabiedrisko lietu ministrija varbūt nemaz nebūtu slikta ministrija... Kam mums ir integrācijas ministrija?
Lai iedotu vietu tādam, kam labāku vietu negrib dot. Bet sabiedrisko lietu ministrijas vietā ir stipri patstāvīgs un objektīvs Latvijas institūts.
Es neticu, ka valsts tēlu var tā uzkonstruēt vai uzšūt.
Tas vēlreiz atgādina: negaidi no valdības, ka tur būs inovatori, kas varēs izdarīt visu labāk nekā citi. Nē, viņi drīzāk regulēs un kontrolēs.
Redzu, esat zvērināts liberālis, kurš neuzticas nevienai valdībai. Bet pēdējo mēnešu laikā, kamēr neesat bijis Latvijā, te bijuši dažādi sarežģījumi.
Es te biju laikā, kad vajadzēja parakstīties par referendumu, parakstījos pats un aicināju arī citus to darīt.
Tagad robežlīgums Krievijā ir jau ratificēts un var uzskatīt, ka līdz ar to de facto tas ir jau noslēgts. Un Latvijā domā, ka tas asociējas ar ekonomiskas rosības perspektīvu, kas nu tik sekos!
Mani draugi amerikāņi saka, ka, satiekot krievu, jāraugās, kurai no četrām atšķirīgām grupām viņš pieder. Vieni esot varasvīri, ieskaitot militāros vīrus, otri – studenti un akadēmiķi, trešie – kupči, ceturtie – no zemniekiem nākušie jeb mužiki.
Amerikāņi kādreiz domāja, ka kupči būs tie, kas valdīs Krievijā, jo demokrātiskos apstākļos uz augšu jāceļas cilvēkiem, kas nodarbojas ar saimniecību. Bet kupči tomēr ir zem varasvīru tupeles. Tur iespējamas tādas kombinācijas, ka gudro nu, kas būs! Krievijas attiecības ar pasauli ir vēl galīgi neskaidras.
Krievijā impēriskā domāšana nebeidzās ar Nikolaju II. Un tāpēc tur neļauj kupčiem vaļu.
Amerikāņu uzņēmēji par to bija pārsteigti. Bet kur lai angļu sakšu kultūras tradīcijās uzaudzis un Amerikā vai Āfrikā pieredzi guvis uzņēmējs būtu uzzinājis par to, kā lietas notiek Krievijā...
Par Latvijas un Krievijas ekonomiskajiem sakariem teikšu – ir ideoloģiski apsvērumi tajā pusē un droši vien arī šajā pusē. Ja kupči varētu darīt, ko grib, viss veikli rullētos pāri robežām, būtu milzīga ekonomiskā aktivitāte. Bet – tā ir ierobežota, uz robežām stāv rindas.
Un ko jūs teiksit par mūsu vides ministra prognozēm, ka sakarā ar klimata globālajām pārmaiņām pēc dažiem gadu desmitiem Latvijas lauksaimniekiem būs īpaši labvēlīga situācija?
Paredzu, ka Latvijas lauksaimniecībā nākotnē nodarbināti būs apmēram simt tūkstoši vai drusku vairāk cilvēku.
Bet globālām pārmaiņām, domāju, visātrāk pielāgosies kaimiņi – ziemeļvalstis, it īpaši Somija. Tur ir laba izglītības sistēma un viņi spēj ātri izpētīt apstākļus. Vai latvieši spēs tikt galā ar problēmām, lielā mērā atkarīgs no tā, cik ieguldījumu būs izglītībai un pētniecībai. Arī nākotnē būs apsviedīgāki un spēs labāk pielāgoties apstākļiem to valstu ļaudis, kuras izveidojušas stipras savas cilvēkresursu uzlabošanas sistēmas Tas, ka Latvijā tagad ir pavairots valsts samaksāto studiju vietu skaits inženierzinātnēs, pagaidām ir samērā niecīgs sasniegums. Man šķiet, ka tas darīts pēc Somijas parauga.
Taču Somijā atalgojums ir trīs, četras vai piecas reizes lielāks nekā Latvijā. Somi pašreiz ir vienīgie, kas vairāk nekā trīs procentus no sava budžeta iegulda izglītībā un pētniecībā, bet Latvija, būdama daudz zemākā līmenī, vēl nav sasniegusi divus procentus. Kā tad mēs somus noķersim?
Latvijā būtisks jautājums ir par izglītības kvalitāti, it īpaši vidējās izglītības posmā. Kādai ir jābūt šai vidējai izglītībai, vai varam salīdzināt mūsu izglītību ar starptautiskā līmenī atzītu?
Latvijas izglītības sistēmā liela loma ir valsts birokrātijai. Bet, runājot par starptautisko līmeni, esmu ļoti skeptisks pret Boloņas procesu, kas paredz, ka augstākā izglītība ir jāvienādo visā Eiropā. Tas izklausās ļoti jauki. Taču ir tā sauktais "labākās prakses slazds". Visu laiku sludinām, ka šī viena prakse ir tas pats labākais; bet, kad pēc desmit gadiem apskatāmies, redzam – visi ir turpat vien, kur sākumā. Tie daži, kas būs tikuši tālāk, būs to izdarījuši par spīti tai sistēmai, nevis pateicoties tai.
Angļi par to uztraucas, viņi saka: "Te grib cilvēkus mācīt, lai dotu viņiem zināšanas. Bet mēs gribam cilvēkus mācīt, lai viņi varētu ko paveikt!" Un tā ir atšķirība – zināt vairāk vai paveikt vairāk!
Es pats esmu beidzis klasisko ģimnāziju. Bet nezinu, vai Latvijā tagad vajag klasisko ģimnāziju. Tā mācīja principus, kas ir nemainīgi, uzvedību, kas ir nemainīga, un sagatavoja cilvēkus sabiedrībai, kas nemainās.
Esmu tomēr sajūsmā par visiem tiem studentiem, kas bijuši manā redzeslokā, aizbraukuši uz Ameriku mācīties vai Eiropā pavadījuši kādu laiku: viņi ir kļuvuši redzīgi, spējīgi un ieinteresēti sasniegt ko vairāk. Plašākā nozīmē – svarīgi, ka jauns cilvēks izkustas ārpus valsts, aizbrauc apmaiņas programmā uz pusgadu vai gadu mācīties citā vidusskolā, studēt citā augstskolā. Tad viņš redz ko vairāk par ainu savā pagastā. Varbūt vidusskolēniem viens gads būtu jāpavada ārzemēs, kaut vai tepat kaimiņos Igaunijā. Varbūt augstskolu studentiem semestris būtu jāpavada kaut kur citur. Arī es cenšos atbalstīt augstāko izglītību ar stipendijām un citādi.
Viens no maniem bijušajiem studentiem ASV tagad ir uzņēmējs Latvijā, kas dod darbu cilvēkiem gan programmizstrādes firmā, gan firmā, kas būvē guļbaļķu mājiņas slēpošanos centros Norvēģijā. No viņa strādniekiem, labiem amatniekiem, neviens nav gribējis aizmukt uz Īriju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
