Gadījumi iz dzīves
Šāgada sākumā publiski izskanēja vairāki autoīpašnieku stāsti, kas lika vaicāt, vai apdrošināšanai vispār ir jēga? Pirmajā gadījumā pēc automašīnu sadursmes pagājušā gada oktobrī pie tirdzniecības centra „Alfa” tika izsaukta Ceļu policija, kas apskatīja notikuma vietu, sastādīja protokolu un noteica vainīgo. Kad cietušais vairākkārt atgādināja apdrošinātājam, ka gaida paredzēto atlīdzību, tā beidzot arī tika saņemta, bet summa bija ievērojami mazāka, nekā tai vajadzēja būt. Apdrošinātājs paskaidroja, ka ceļu satiksmes negadījumu izvērtējis arī viņu eksperts un nolēmis, ka vainīgs arī cietušais, turklāt... par 60%! Otra gadījums ir vēl kliedzošāks, jo autovadītājs, kurš nepārsniedza Rīgā atļauto braukšanas ātrumu un brauca pie zaļās gaismas, beidzot izrādījās vienlīdz vainīgs ar otru braucēju, kurš brauca pie sarkanās gaismas. Ceļu policija gan bija sastādījusi protokolu, kurā tika norādīts negadījuma vaininieks, turklāt krustojumā negadījumu bija fiksējusi videokamera, un dati par to tika pievienoti protokolam. Vaininieks samaksāja sodu un iebildumu no viņa puses nebija. Apdrošinātājs tomēr pieņēma lēmumu, ka šajā gadījumā vainīgo nevar noteikt, paskaidrojot, ka cietušais gan ir braucis pie zaļās gaismas, bet viņam vajadzējis būt uzmanīgākam (! — „aut.”), tad sadursme varbūt nebūtu notikusi. Kad cietušais autovadītājs atgādināja par videoierakstu un policijas slēdzienu, apdrošinātājs ieteica vērsties policijā, lai tā tad arī maksā. Varētu likties, ka šādos gadījumos jāraksta sūdzība Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojam (LTAB) vai arī jāgriežas tiesā.
Trešais gadījums, par kuru stāstīja arī raidījums „Zebra”, liecināja, ka sūdzēšanās LTAB neko nemaina. Ceļu satiksmes negadījumā par vienlīdz vainīgām tika atzītas abas puses, bet viens no negadījumā cietušajiem savu taisnību tā arī nav panācis, jo negadījums notika pārbrauciena laikā starp diviem autoamatieru rallija posmiem, tāpēc viens no apdrošinātājiem paziņoja, ka apdrošināšana neattiecas «uz sacensību laikā notikušu negadījumu». Pēc apdrošinātāja lēmuma, kuru LTAB atzina par prettiesisku, apdrošinātājs paziņoja, ka birojs neko tam nevar noteikt un aizrādīt. Autoīpašnieks vērsās tiesā, kas arī lēma par labu autovadītājam, bet apdrošinātājs lēmumu pārsūdzēja. Ceļu satiksmes negadījums notika 2003. gadā, bet apelācijas tiesa gaidāma tikai šāgada novembrī. Lieki teikt, ka naudu viena no cietušajām pusēm gaidīs vismaz līdz gada beigām. Līdzīgus gadījumus varētu atrast vēl un vēl. LTAB pārskatā par iesniegtajām sūdzībām, kas attiecas uz apdrošinātāju lēmumu pagājušajā gadā, min, ka to ir 0,55 procenti no visu apdrošināšanas gadījumu skaita. Pārvērsts skaitļos, šķietami niecīgais pusprocents ir 126 gadījumi. LTAB apdrošinātāja lēmumu atzinis par nepareizu 56 gadījumos. Protams, ja šo skaitu salīdzina ar pagājušajā gadā kopumā notikušajiem 22 946 negadījumiem, kur iestājas apdrošināšana, tad var likties, ka uztraukumam nav pamata. Bet vai tā ir?
Birojs, zaudējumi un konkurence
Visinteresantākajā situācijā, protams, atrodas LTAB. Dokumentos rakstīts, ka Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojs ir Latvijas Republikā spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā reģistrēta biedrība, kurā apvienojušās visas tās apdrošināšanas sabiedrības, kurām ir tiesības veikt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu Latvijā. Tā mērķis ir nodrošināt ceļu satiksmes negadījumā cietušo trešo personu interešu aizsardzību un Latvijas Republikā izveidotās sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti un attīstību. Tātad, no vienas puses, biroju finansē apdrošinātāji, bet, no otras puses, tam jāaizstāv likums un autoīpašnieku tiesības. Pašlaik LTAB dalībnieki ir 7 apdrošināšanas kompānijas: „Balta, Baltikums, Balva, BTA, Ergo Latvija, Parekss” un „If Latvia”. LTAB valdes priekšsēdētājs Juris Stengrevics gan skaidro, ka apdrošinātāju vidū pastāv sīva konkurence, tādēļ Birojam neesot iespējas darboties viena vai divu apdrošinātāju labā — visi cits citu rūpīgi uzmanot. Atliek vien piekrist, ka viss nav tikai balts un melns un ka apdrošināšanas tirgus Latvijā ir ierobežots, tādēļ apdrošinātāji cenšas pārspēt cits citu gan ar dažādām atlaidēm, gan — būsim godīgi — arī ar sīkām viltībām.
Viena no tādām viltībām ir mēģinājums ieskaidrot klientam, ka apdrošinātājs dod polisei atlaides, bet tad «jānorunā», ka autoīpašnieks nebrauks uz ārzemēm. Protams, līgumā neko tādu nevar rakstīt, jo kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), polises ir derīgas jebkurā ES valstī. Tātad pat vislētākā polise ir derīga ārzemju braucienam pa ES. Protams, ja autoīpašniekam patīk ceļot, apdrošinātāja risks pieaug. Latvijas likumdošana paredz, ka apdrošinātāja atbildības limits personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanā ir līdz 250 000 latu katrai cietušajai personai un mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai šis limits ir līdz 70 000 latu — neatkarīgi no trešo personu skaita. Tā kā ceļu satiksmes negadījumi ārzemēs maksā pavisam citas summas, kas reizēm skaitāmas miljonos eiro, tad notiek arī pārapdrošināšana, jo Latvijā cilvēki nevar atļauties pirkt tik dārgas polises, tāpat kā apdrošinātāji nespētu izmaksāt tādas summas.
LTAB pārskats par pagājušo gadu liecina, ka kopumā 7 apdrošināšanas kompānijas strādājušas ar 3 miljonu 72 tūkstošu latu lielu zaudējumu. Tiesa, ir kompānijas, kas vairāk zaudējušas, un ir tādas, kas mazliet pat nopelnījušas, bet LTAB konkrētu sarakstu neizpauž, jo tas esot komercnoslēpums. Jāuzsver, ka zaudējumi nav starpība starp iemaksātajām prēmijām un izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību, bet gan galīgais aprēķins, kurā tiek iekļautas kompānijas algas, telpu īre un visas citas izmaksas. Neapšaubāmi, ka, uzzinot par lielo «kopīgo mīnusu», pirmā doma ir — apdrošinātāji izmisīgi cenšas nopelnīt, tādēļ krāpjas, kā vien var. Juris Stengrevics tādu domu noraida, sakot, ka drīzāk tās ir kļūdas un pārpratumi, nevis ļaunprātīga rīcība, tomēr šaubas šis viedoklis neizkliedē. Pēc sarunām LTAB un Ceļu policijā skaidri iezīmējās kāda problēma, kas nevis palīdz risināt neskaidros gadījumus un novērst pārpratumus, kā iecerēts, bet visu padara vēl neskaidrāku.
Vai saskaņotais paziņojums ir tik saskaņots
Kopš pagājušā gada 1. jūlija Latvijas autovadītājiem ceļu satiksmes negadījuma vietā ir iespēja, savstarpēji vienojoties, aizpildīt “saskaņoto paziņojumu par ceļu satiksmes negadījumu” un neziņot par to Ceļu policijai. Ceļu satiksmes noteikumu 51. punktā rakstīts, ka saskaņotos paziņojumus var sastādīt gadījumos “ja ceļu satiksmes negadījumā nav cietuši cilvēki, nav nodarīti bojājumi trešās personas mantai, kā arī transportlīdzekļiem nav radušies bojājumi, kuru dēļ tie nevar vai tiem aizliegts braukt”. Jāievēro arī 52. punkta prasības, ka ceļu satiksmes negadījumā iesaistīti tikai divi transportlīdzekļi un transportlīdzekļu vadītājiem nav domstarpību par visiem būtiskajiem negadījuma apstākļiem.
Tas praktiski nozīmē, ka nav jāsauc Ceļu policija, nav stundām ilgi tā jāgaida, turklāt saskaņotā paziņojuma aizpildīšana ceļu satiksmes negadījuma izraisītāju atbrīvo no atbildības. Vainīgā persona, kas bieži vien negadījumu izraisījusi tikai aiz neuzmanības, aizpildot saskaņoto paziņojumu, nesaņem sodu par administratīvo pārkāpumu. Pirmajā mirklī tas šķiet pārsteidzoši, jo esam pieraduši, ka par pārkāpumu jāsoda, ja vien vainīgo izdodas sadabūt rokā. Rīgas Ceļu policijas nodaļas priekšnieka vietnieks Atis Vancovičs to skaidro tā: “Par paziņojumu policija neuzzina. Tas ir civiltiesisks darījums starp divām pusēm. To varētu salīdzināt ar gadījumu, kad kaimiņš nodarījis zaudējumus manam dzīvžogam — ja viņš atlīdzina zaudējumus, tad viss ir kārtībā. Par sodu, kura nav saskaņotā paziņojuma gadījumā, jāteic, ka negadījumu jau parasti neviens neizraisa tīšām. Tāpēc paziņojums ir paredzēts sīkiem negadījumiem, bet ne situācijām, kad cietuši cilvēki un mašīnas vairs nav labojamas. Domāju, ka cietusī puse nav noskaņota glābt dzērāju, turklāt abiem tūlīt ir jābrauc pie apdrošinātāja, kurš taču redzēs, ka vadītājs ir dzēris un tātad pārkāpis noteikumus.”
Ja aplūko statistiku, tad Latvijā 2005. gada trijos mēnešos ir notikuši 11 225 ceļu satiksmes negadījumi, no kuriem 10 325 gadījumos cilvēki nav cietuši, tātad Latvijā saskaņoto paziņojumu iespējams sastādīt vairumā ceļu satiksmes negadījumu. Ja atceras, ka katrs Ceļu policijas ekipāžas izbraukums uz notikuma vietu izmaksā aptuveni 100 latu un negadījumā iesaistītajiem jāgaida stundām ilgi, viss šķiet skaidrs, tomēr...
Kā apgalvo LTAB, šobrīd tikai aptuveni 5% negadījumu tiek izmantots saskaņotais paziņojums. Sākumā ir bijusi liela neuzticība no abām pusēm. Apdrošinātāji baidījušies, ka cilvēki savstarpēji vienosies arī tajos gadījumos, kad negadījuma nav bijis, bet mašīna jāremontē. Savukārt autovadītāji uzticējās tikai policijai kā valsts institūcijai, uzskatot, ka paziņojumam nebūs nekādas nozīmes. Šobrīd apdrošinātāji vairs tik ļoti nebaidās no krāpniekiem, jo dzīve viņu bažas nav apstiprinājusi, tomēr viņiem liekas vienkāršāk, ja visu izdara Ceļu policija. Autoīpašnieki joprojām uzskata, ka paļauties var vienīgi uz policiju, jo apdrošinātāji cenšas nemaksāt pat tad, ja policija ir atradusi negadījuma vaininieku. Protams, ir gadījumi, kad to nevar arī policija, jo autovadītāji katrs stāsta savu versiju un liecinieku nav vai tie liecina atšķirīgi. Tad apdrošinātājam nākas lemt pašam, jo policija lietu izbeidz faktu trūkuma dēļ. Īsi sakot, policijas nostāja ir tāda — sīkajiem negadījumiem patiesībā nav jābūt tās pārziņā, jo tā ir laika un naudas šķiešana. Apdrošinātāji paši ar lietu pētīšanu lāgā negrib nodarboties, lai gan reizēm cenšas pieņemt savus lēmumus pat tad, kad gadījumi ir kliedzoši pretlikumīgi un negodīgi. Autovadītājs atrodas tam visam pa vidu un ar cerībām raugās uz policiju.
Sistēma godīgajiem, bet ne mums
Eiropas valstīs, kuras dēvējam par civilizētām, šis saskaņotais paziņojums lielākoties darbojas, jo cilvēkiem šķiet neiespējami mēģināt apgalvot pretējo un censties dabūt apdrošināšanas atlīdzību, ja viņi ir bijuši negadījuma vaininieki. Savā ziņā tā ir sistēma, kas paredzēta apzinīgajiem un godīgajiem. Kā zināms, šādas cilvēku īpašības nevar ieviest tikai ar likumu palīdzību, tam ir vajadzīgs arī laiks. Tāpat ir skaidrs, ka, pirmkārt, apdrošinātāji mēdz kļūdīties, tāpat kā visi cilvēki, un, otrkārt, apdrošinātāji mēdz kļūdīties apzināti, lai garantētu savu peļņu.
Lai samazinātu iespēju, ka apdrošinātāji klaji ignorē autoīpašnieku likumīgās intereses, būtu jādod iespēja Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojam publiski izskatīt iespēju atņemt apdrošinātājam licenci, ja sūdzības apstiprinātu, ka kompānija kļūdās bieži vai arī pat ignorē policijas slēdzienus. Kompānijas darbības kontroles publiskošana nāktu par labu tās godaprātam, pat, ja tā savu licenci nezaudēs. Savukārt autoīpašniekiem tomēr jābruņojas ar pacietību un jāraksta sūdzības Birojam un jāgriežas tiesā, tādā veidā publiskojot apdrošinātāju negodprātīgu rīcību. Visbeidzot — tomēr jāatrod drosme, jāmēģina vienoties ar satiksmes negadījuma otru dalībnieku un godīgi jāraksta saskaņotais paziņojums.