Iespējams, drīz var notikt robežlīguma parakstīšana ar Krieviju. Neievērojot juridiskās konsekvences, tas var nozīmēt to, ka Latvija atsakās no sev tik būtiskā 1920. gada Miera līguma un patiesībā atzīst, ka padomju okupācijas nav bijis. Turklāt, ignorējot Miera līgumu, tiek pārkāpta Latvijas Republikas Satversme.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Latvija, šķiet, pietuvojusies robežlīguma parakstīšanai ar Krieviju vairāk nekā jebkad agrāk, un tas ir tas, ko visi it kā no mums ļoti gaida arī citur pasaulē — sevišķi ES un ASV politiskajās galotnēs. Neatbildēts palicis tikai kāds ļoti svarīgs jautājums — vai, parakstot un pēc tam ratificējot šo robežlīgumu, Latvija grasās atteikties no Abrenes vai arī, vienkārši šo tēmu ignorējot, patiesībā atteiksies no 1920. gada Miera līguma un tā konsekvencēm? Tikpat svarīgs jautājums — vai Latvijas politiķi ir pamanījuši, ka, ignorējot Miera līgumu, viņi faktiski pieprasa Satversmes maiņu, kuru šajā gadījumā var pieņemt tikai referendumā jeb tautas nobalsošanā.

Vai noliegsim neatkarības zaudēšanu?

1944. gada oktobrī daļa Abrenes apriņķa tika pievienota Pleskavas apgabalam, tādējādi mainot Latvijas–Krievijas valsts robežas, kas bija noteiktas 1920. gada 11. augusta Miera līgumā starp abām valstīm.

Vai robežlīgums, kuru Latvija šā gada maijā vēlas parakstīt ar Krieviju, uz mūžīgiem laikiem nostiprinās faktiski okupētās teritorijas piederību Krievijai? Atrunas, ka Guntara Krasta valdības 1997. gadā sastādītais robežlīgums šodien vairs nav maināms, nav nopietnas, jo līgums nav jāmaina. Ir jādefinē Latvijas attieksme pret okupācijas faktu un jāapstiprina tā darbos. Patiesībā tas pirmām kārtām ir politiskās gribas un tikai pēc tam — juridiskas dabas jautājums.

Ja notiek pretējais un Latvija, ratificējot robežlīgumu, ignorē jautājumu par Abreni, tad var uzskatīt, ka mūsu valsts būtībā piekrīt Krievijas šābrīža nostājai par to, ka Miera līgums ir zaudējis savu spēku, Latvija nav bijusi okupēta un pati labprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai. Citiem vārdiem — ja parakstām robežlīgumu bez jebkādām atrunām, tad jautājums par Latvijas okupācijas starptautisko atzīšanu zaudē savu jēgu. Tā kā okupācijas fakta un Staļina režīma noziedzīgā rakstura atzīšana ir jautājums, par kuru Latvija publiski runā starptautiskajā politikas telpā, tad šķiet dīvaini, ka pirms robežlīguma parakstīšanas jautājumā par Abreni valda… klusums.

Ja Latvija ignorē Abrenes jautājumu un "mīļā miera dēļ" grib no tās atteikties, tad jārīko referendums jeb tautas nobalsošana. Satversmes 3. pants nosaka, ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale" un 1920. gada Miera līgums ir starptautisks līgums, kas nosaka Latvijas teritoriju. Ja kāds vēlas, piemēram, Satversmes 3. pantu, to var izdarīt tikai ar referenduma palīdzību, ko savukārt nosaka 77. pants: "Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā." Savukārt U. Krastiņa un A. Niedres 1999. gada Krimināllikuma komentāru 3. grāmatas Sevišķajā daļā komentāros par 83. pantu Aicinājums graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību ir rakstīts, ka "Satversmē arī nostiprināts noteikums, ka Latvijas Republikas teritoriālās izmaiņas drīkst izdarīt tikai Saeima ar visas tautas nobalsošanu, pie kam "par" jānobalso vairākumam no balsstiesīgo kopskaita valstī".

Kā Abrenes lietu risināt juridiski

Lai gan juristi var strīdēties par rakstā minētajiem Satversmes juridiskajiem skaidrojumiem, tomēr nenoliedzamas ir divas konsekvences, lai kā mēs arī rīkotos. Pirmā — ja atzīst okupāciju, tad robežu maiņa ir okupācijas sekas. Otrā — mēs piekrītam, ka okupācijas nav bijis, un tad šāda jautājuma par Abreni vispār nav.

Tā kā līdz šim Latvijas nostāja okupācijas jautājumā ir bijusi nepārprotama, tad acīmredzot mēs tomēr nelokāmi atzīstam, ka mums ir atņemta Abrene un seši pagasti. Starp citu, Abrenes "paņemšana" notikusi nelikumīgi pat pēc tolaik spēkā esošajiem KPFSR likumiem.

Nākamais jautājums, protams, ir — ko darīt? Pilnīgi skaidrs, ka Krievija negrasās šīs teritorijas atdot Latvijai ne šodien, ne rīt (galvenokārt tādēļ, ka tā būtu okupācijas fakta atzīšana), taču gan mums, gan Eiropas Savienībai ir vajadzīgs robežlīgums. Starptautisko tiesību lietpratējs, juridisko zinātņu doktors un profesors Dītrihs Andrejs Lēbers savulaik skaidroja — robežlīgumā varētu ierakstīt, ka Krievija un Latvija saglabā savas juridiskās pozīcijas attiecībā, pirmkārt, uz 1920. gada Miera līgumu un, otrkārt, uz Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā 1940. gadā. Tas nozīmētu, ka Latvija uzskata — Miera līgums joprojām ir spēkā un Latvija tika iekļauta PSRS okupācijas rezultātā. Turpretim Krievija paliktu pie uzskata, ka Miera līgums ir zaudējis savu spēku un ka Latvija PSRS ir pievienojusies labprātīgi. Lēbers apgalvo, ka starptautiskajā praksē tādi gadījumi mēdz būt — kad katra puse saglabā savas juridiskās pozīcijas un paliek pie saviem uzskatiem, tajā pašā laikā vienojoties par citiem jautājumiem. Kā piemēru viņš minēja 1971. gada līgumu par Berlīnes statusu, kuru slēdza PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija, kas vienojās par pilsētas statusu, bet tajā pašā laikā deklarēja, ka saglabā savas juridiskās pozīcijas citos jautājumos. Profesors Lēbers piedāvā vēl vienu risinājumu: Krievija iegūst Abreni, bet Latvija saņem līgumā formulējumu, ka Abrene savulaik tika atdalīta padomju okupācijas rezultātā. Tiesa, šis risinājums ir mazāk reāls salīdzinājumā ar pirmo Lēbera piedāvāto variantu. Turklāt, ja Latvija atdod Abreni, tad būtu jāslēdz cesijas līgums par parādiem, kas saistīti ar atdoto teritoriju. Tā kā Krievija parasti nepārņem saistības atlīdzināt nekustamā īpašuma vērtību to agrākajiem saimniekiem, tad šis risinājums laikam gan nav reāls. Runājot par Abrenes problēmu, profesors Lēbers brīdināja: ja Latvija robežlīgumā minētās atrunas par juridiskās pozīcijas saglabāšanu neiekļaus, tad jautājums par Latvijas okupācijas fakta atzīšanu vairs nav risināms. Vēl jāpiebilst, ka Lēbers ir arī viens no tiem juristiem, kas uzskatīja, ka, ignorējot Abrenes jautājumu, jāmaina Satversme un ir nepieciešams referendums.

Ir jāuzsver, ka jautājums par Abreni nav tikai vienkārši vēsturiskā taisnīguma, teritorijas atgūšanas vai īpašumu kompensācijas jautājums. Tas ir jautājums par Latvijas okupācijas faktu. Politiķiem ir jāsaprot, ka vienīgais veids, kā risināt šo jautājumu, ir iekļaut robežlīgumā deklarāciju par juridiskās pozīcijas saglabāšanu attiecībā uz Latvijas okupāciju. Jautājums par to, vai mēs gribam atpakaļ Abreni vai arī gribam kompensācijas; kad un kā tas varētu notikt, ir risināms pēc tam — varbūt nākamgad, varbūt pēc gadiem desmit vai divdesmit. Pretējā gadījumā par Latvijas okupāciju jāaizmirst.

***

Ieskats vēsturē

Starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku (KSFPR) 1920. gada 11. augustā Rīgā tika noslēgts miera līgums, kurā bija sacīts, ka KSFPR "bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošajiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju".

Miera līgums robežas noteica visumā pēc etnogrāfiskā principa. Garākajā posmā Latvijas–KSFPR robeža sakrita ar Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu austrumu robežu, taču no Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Latvijā tika ietilpināta teritorija uz ziemeļiem no Pridruiskas (Piedrujas) Daugavas labajā krastā. Šajā teritorijā pastāvēja Daugavpils apriņķa Piedrujas (no 1939. gada Indras) un Pustiņas (no 1938. gada Robežnieku) pagasts. Mūsdienās tie ir Krāslavas rajona Piedrujas, Indras un Robežnieku pagasti. Šīs teritorijas piederība Latvijai nekad nav apšaubīta. Otra teritorija, kas Latvijā tika ietilpināta no Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa, aptvēra Pitalovas apkaimi. Šo teritoriju Latvija pieprasīja robežas iztaisnošanas nolūkā un tādēļ, ka Pitalova bija nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Robežu starp abām valstīm nosprauda dabā un robežas aprakstu parakstīja 1923. gada 7. aprīlī.

Par to, kā notika Abrenes un sešu pagastu pievienošana Krievijai, vēsturnieks Elmārs Pelkaus raksta: "1944. gada 23. augustā — Molotova–Ribentropa pakta 5. gadskārtā — tika izdots PSRS AP prezidija dekrēts Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā, kurā noteikts "apstiprināt Latvijas PSR AP prezidija un KPFSR AP prezidija iesniegumus un iekļaut Pleskavas apgabala sastāvā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus, atdalot tos no Latvijas PSR". Dekrētā Abrene nav minēta, vien trīs pagasti ar agrākajiem nosaukumiem. VK(b)P CK Politbirojs jautājumu it kā apspriedis un akceptējis 19. augustā, taču, iepazīstoties ar dokumentiem Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvā, rodas šaubas, vai tāda sēde vispār bijusi. Uz PSRS AP prezidija lēmumprojekta ar zīmuli atzīmēts, ka 21. augustā projekts nosūtīts VK(b)P CK sekretāram Georgijam Maļenkovam un PSRS AP prezidija sekretāram Aleksandram Gorkinam. Nav nekādu atzīmju par lēmumprojekta apspriešanu Politbirojā, tikai sīkiem burtiem izdarīta atzīme "b.Staļins — par. Molotovs". Apšaubāms arī pārējo varas institūciju lēmumu tiesiskais noformējums. Cik zināms, LPSR AP prezidija 1944. gada 22. augusta lēmums Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu KPFSR pieņemts aptaujas kārtībā, acīmredzot pēc rīkojuma, kas saņemts no politbiroja vai PSRS AP prezidija. LPSR AP trešā sesija Daugavpilī 6. oktobrī dekrētu apstiprināja bez jebkāda ziņojuma un apspriešanas, balsojot par vairākiem dekrētiem reizē. Dekrēts nav publicēts tā laika presē. Tādējādi Abrene un seši pagasti Latvijai tika paklusām nozagti."

Tātad 1944. gadā Pleskavas apgabalam Krievijas PFSR teritorijā tika pievienota Abrenes pilsēta un seši pagasti. Atdalītajās teritorijās ietilpa Kacēni (pazīstami arī kā Kačanova), Upmale (daļa no bijušā Kacēnu pagasta), Unava (pazīstama arī kā Tolkova), Purmale (pazīstama arī kā Bokova), Augšpils (pazīstama arī kā Višgoroda) un Gauri. Abrenei tika piešķirts tās krieviskais nosaukums — Pitalova. Vēsturnieki apgalvo, ka tas būtībā ir sens latviešu nosaukums. Senlatvieši pazina šo apvidu ar Pietālavas vārdu (apvidus, kas atradās blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai). Krievi sauca Tālavu par Tolovo, un Pitalovo ir vienīgi vārda Pietālava rusificēta forma. 1938. gadā Abrenes apriņķa iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija: 55% latviešu, 41,7% krievu un 3,3% citu tautību. 1945. gada attiecīgie skaitļi atdalītajā apgabalā uzrādīja 85,5% krievu, 12,5% latviešu un 2% pārējo tautību iedzīvotāju.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form