Pirmā ideja - atļaut traumpunktiem strādāt tikai naktīs, ja to noslodze gada laikā nepārsniedz 3500 pacientu, tiek pamatota ar iespēju ietaupīt budžetā aptuveni 750 tūkstošus latu. Otrā - visus pacientus, kurus uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu (TOS) atved ar ātrajām palīdzībām, turpmāk vest uz Rīgas pilsētas 2. slimnīcu, pēc tam gan atzīstot, ka 2. slimnīca ar aptuveni 16 000 pacientu gadā galā netiks, tāpēc šo pakalpojumu jānovirza uz Austrumu un P. Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu, bet piebilstot, ka pašlaik šīs slimnīcas tam nav gatavas un to nespēs. Iecerētās reformas pamatojums: nav labi, ja slimnīcas konkurē savā starpā neatliekamās palīdzības sniegšanā šajā jomā. Tādēļ TOS lai nodarbojas ar plānveida veselības aprūpi, bet abas pārējās ( bet varbūt tikai viena, Austrumu slimnīca?) lai sniedz neatliekamo palīdzību.
Par pirmo ideju - lai vairums pašreizējo traumpunktu pacientu dodas pie ģimenes ārstiem, pat grūti kaut ko saprātīgu pateikt, jo, pirmkārt, lielāko tiesu rindas pie ģimenes ārstiem ir divu, triju nedēļu garumā un diez vai dažādas acu, kāju un roku traumas notiks tieši tās stundas laikā, kas parasti tiek veltīta akūtiem slimniekiem, kuri nevar gaidīt vairāku nedēļu rindā. Otrkārt, ģimenes ārsts nav nedz traumatologs, nedz acu ārsts, viņa prakses vietā bieži vien nav rentgena caurskates iespēju ( tātad ar lauztu kāju pacientam nāksies vēl kaut kur doties) un visbeidzot, daudzās apdzīvotās vietās un novadu pilsētās acu ārsta nav vispār vai ir tikai acu ārsta privātprakse, bet ķirurgi strādā dažas dienas nedēļā un ne jau visu dienu. Bet pacientam ir tiesības saņemt pirmo neatliekamo palīdzību. Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā rakstīts, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Savukārt Ārstniecības likumā medicīniskās palīdzības minimums nav definēts - un tas nav definēts nevienā Latvijas likumdošanas aktā. Tiesa gan, Ārstniecības likumā ir skaidrots, kas ir neatliekamā medicīniskā palīdzība: tā ir palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai bīstamā kritiskā stāvoklī sniedz šādiem gadījumiem īpaši sagatavotas (apmācītas, ekipētas) personas ar atbilstošu kvalifikāciju medicīnā, kurām saskaņā ar šo kvalifikāciju ir juridiska atbildība par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām. Tātad, ja traumpunkti turpmāk dienas laikā tiks slēgti, "ātrās palīdzības" nedrīkstēs atteikties vest cietušo uz tuvāko slimnīcu pirmās neatliekamās palīdzības sniegšanai. Un "tuvāko slimnīcu" nemaz tik daudz nav palicis un būs vēl mazāk, jo vēl 11 slimnīcas ieplānots pārprofilēt. Noteikumos nr. 1046 ''Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība'' ir nosacījums (pieņemts 30.06.2009.), ka neatliekamo medicīnisko palīdzību valstī nodrošina slimnīcas, kurās ir ne mazāk kā 7000 hospitalizācijas un 400 dzemdības gadā, kas bija jāpiemēro ar 2011. gadu. Šos hospitalizāciju kritērijus šobrīd neizpilda 11 slimnīcas un slimnīcu apvienības (kādreizējās lokālās slimnīcas): Alūksnes slimnīca, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība, Cēsu klīnika, Dobeles un apkārtnes slimnīca, Jūrmalas slimnīca, Krāslavas slimnīca, Kuldīgas slimnīca, Madonas slimnīca, Ogres rajona slimnīca, Preiļu slimnīca, Tukuma slimnīca. Tātad neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienestam slodze nopietni pieaugs, kas visticamāk liks rīkot "ātrās palīdzības" mašīnu iepirkumu un solītais ietaupījums aptuveni 750 tūkstošu latu apmērā izrādīsies vien sīkums lielo tēriņu priekšā.
Par ieceri klīniskās universitātes slimnīcas padarīt par specializētas neatliekamās palīdzības sniedzējām jāteic, ka izdevumi noteikti gaidāmi lielāki, nekā ietaupījumi. Jau tagad, pēc tam, kad Rīgas 1. pilsētas slimnīcai tika atņemtas iespējas sniegt neatliekamo palīdzību pacientiem, kuri tiek atvesti ar ātrajām palīdzībām, bieži vien slimnieku rindas abās universitātes slimnīcu uzņemšanas nodaļās ir lielas. Tas, ka slimniekam jāsēž uzņemšanas nodaļas gaitenī stundām ilgi un jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, nav ārkārtas un izņēmuma gadījums jau tagad. Ja gaidītājiem lielajās slimnīcās pievienosies gan līdzšinējie traumpunktu pacienti, gan tie aptuveni 50 cietušie katru dienu, kurus pašlaik ātrās palīdzības ved uz TOS, aina var kļūt pavisam apokaliptiska. Citiem vārdiem, neatliekamā medicīniskā palīdzība praktiski vairumam Latvijas un pat Rīgas iedzīvotāju kļūs nepieejama. Protams, Veselības ministrija varēs atrunāties ar to, ka Latvijā joprojām likumdošanā nav nodefinēta medicīnisko pakalpojumu pieejamība un šo jēdzienu varēs staipīt gluži tāpat, kā jēdzienu par medicīniskās palīdzības minimumu. Katrā ziņā, apgalvot, ka šo ideju rezultāts būs pieejamāka un kvalitatīvāka veselības aprūpe, manuprāt, ir vismaz muļķība, ja ne klaji meli. Galu galā veselības aprūpe nav radīta tādēļ, lai ministrija un atsevišķas ieinteresētas personas sacenstos ar iedzīvotājiem un mediķiem demagoģisku vārdu kaujās, bet gan radītas cilvēkiem, kuriem vajadzīga medicīniskā palīdzība.
Ja runājam par budžeta taupīšanu, tad tas ir apšaubāmi jau iepriekš minēto apsvērumu dēļ. Turklāt pēdējo mēnešu laikā ar veselības aprūpes budžetu ir notikušas dīvainas lietas. Iepriekšējais ministrs, padomniecei piepalīdzot ar aprēķiniem un uzklausot viņas ieteikumus, sagatavoja nozares budžeta projektu, kurā izdevumi, salīdzinot ar šo gadu, bija samazināti par 8 miljoniem latu. Lai gan tobrīd premjers vēl sacīja, ka veselības aprūpi nedrīkst aiztikt, pārliecības, ka izdevumi nebūs jāsamazina, nebija, un 8 miljoni tika atrasti, samazinot administratīvos izdevumus, kuri Latvijā paņem astronomiskas summas. Piemēram, P. Stradiņa Klīniskā Universitātes slimnīca gadā administratīvajiem izdevumiem tērē aptuveni miljonu latu. Valdes locekļiem ir tūkstošos skaitāmas algas, viņi strādā arī kā ārsti un saņem vēl otru algu, slimnīcas galvenajai māsai ir gara rinda vietnieku, kuru algas, protams, nav daži simti latu. Tikmēr Uzņemšanas nodaļā bieži strādā tikai viens dežūrārsts, jo naudas otra dežūrārsta algai taču nav! Līdzīga aina ir arī citās Latvijas lielajās slimnīcās, jo slimnīcu vadība vispirms rūpējas par savu labklājību, it kā slimnīcas būtu celtas viņu dzīves nodrošināšanai, nevis slimniekiem. Vēlāk budžeta veidošanas procesā izrādījās, ka veselības aprūpes budžetu nāksies īsināt par 12 miljoniem latu, tātad būtu jāatrod vēl 4 miljoni. Sākumā tagadējais ministrs Bārzdiņš vēl kaut ko runāja par samazināmiem administratīvajiem izdevumiem, bet tad attapās, ka var ietaupīt uz kompensējamām zālēm, kompensējamo zāļu sarakstā iekļaujot tikai vislētākās, tātad bieži vien vecās paaudzes zāles, turklāt par katru recepti var prasīt 50 santīmus. Kāpēc bija jāmeklē visi 12 miljoni un iepriekšējais budžeta projekts netika uzskatīts par labu esam? Starp citu, arī tos papildus 4 miljonus varēja atrast administratīvajos slimnīcu izdevumos. Lai kā nu tur būtu bijis ar 12 ietaupītajiem miljoniem, no kuru "konsolidēšanas" visvairāk cietīs slimnieki un ierindas mediķi, nupat slimnīcām parādu kārtošanai un ne tikai tam vien, ir iedoti 11 miljoni. Tā teikt, veselības aprūpes naudas ceļi ir neizdibināmi gluži tāpat kā to mēdz teikt par Dieva tā kunga ceļiem.
Protams, skatoties uz pašlaik notiekošo, jautājums ir, kas "pasūta visu šo mūziku"? Kas nobiedējis veselības ministru tā, ka viņš dara un runā tik dīvainas lietas? Kurš un kā interesēs patiesībā vada Veselības ministriju? Jautājumā par traumpunktu slēgšanu dienas laikā, manuprāt, atbilde slēpjas neizbēgamajā ātrās palīdzības mašīnu iepirkumā, kurš sola lielas summas kādu cilvēku kabatās. Par visu pārējo gan sabiedrībā, gan mediķu vidū klīst dažādas versijas: sākot no pārliecības, ka veselības aprūpe kalpo salīdzinoši šauram savējo lokam, kuri gana trekni pasmeļas no valsts budžeta un rūpīgi raugās, lai veselības aprūpes sistēmā neiekļūtu neviens "svešinieks", kurš varētu darboties, kā profesionāls un godprātīgs nozares menedžeris, gan versija, ka veselības aprūpes sistēma tiek sagrauta, lai pēc tam kāds no "pasūtītājiem" parādītos viszinošā glābēja lomā, kā princis baltā zirgā, apmierinot savas godkārās varas ambīcijas. Otrajai versijai ir pat variants, ka veselības aprūpe apzināti tiek grauta, lai "ieviestu miskasti" un pārtrauktu Latvijas kuslos pūliņus veselības aprūpē ieviest jel kādus Eiropas standartus, jo Rietumi daudziem politiķiem un iedzīvotājiem nav vajadzīgi un tīkami.
Patiesībā iecerēto reformu sakarā interesanti šķiet divi jautājumi, uz kuriem vēlētājiem ir tiesības saņemt atbildes, bet pasūtītāju vajadzētu meklēt dažām par drošību un tiesiskumu atbildīgām valsts institūcijām. Pirmais vēlētāju jautājums varētu būt - ko par šīm dižajām reformām saka Saeimas Sociālo un darba lietu komisija? Vai to apmierina iecerētās reformas un tā negatavojas iebilst? Otrais - vai ZZS atbalsta sava ministra rīcību un ir gatava uzņemties atbildību gan par iecerēto, gan par tā sekām?