Iesākumā sabiedrībai ir jāiemāca pašos pamatos izprast e-pārvaldes būtība. E-pārvalde – tā ir jauna domāšana, veids, kā apkalpot iedzīvotājus, sniegt pakalpojumus un veidot iekšējo valsts pārvaldes vidi, tātad tā ir saistīta ar valsts pārvaldes reformu. Ja salīdzinātu e-pārvaldes ieviešanu ar automašīnas uzlabošanu, tā nenozīmētu komforta papildaprīkojuma, piemēram, klimata kontroles uzstādīšanu. E-pārvaldes ieviešana nozīmētu sākt liet automobilī labākas kvalitātes benzīnu. Līdz ar to automašīna sāk braukt ātrāk, un arī šo labāko benzīnu patērē mazāk. Rezultātā tēriņos, iespējams, neko neiegūstam un nezaudējam, jo labākais (bet ekonomiskākais) benzīns ir mazliet dārgāks, taču galapunktā nonākam īsākā laika sprīdī, un efekts ir acīmredzams. Tāpat ir jāpierāda arī e-pārvaldes efektivitāte - līdzekļi e-pārvaldes ieviešanai ir ne vien jāpieprasa, bet arī jāparāda, kā veiktās investīcijas vēlāk palīdzēs ietaupīt kādu citu, lielāku naudu.
Tiesa, iedzīvotājus gan galvenokārt interesē, kādus labumus sniegs e-pārvaldes ieviešana. Viņus nesatrauc runas par tehnoloģiskiem risinājumiem, kā arī skaistas mārketinga prezentācijas. Te jābilst, ka ir tiešie un netiešie e-pārvaldes labumi: pirmie sevī iekļauj jau vispārzināmo atklātību, ātrumu, ar kādu tiek apstrādāti pieprasījumi, un plašāku piekļuvi pakalpojumiem. Šie labumi ir grūti izmērāmi, bet nenoliedzami atvieglos iedzīvotājiem sava laika plānošanu, kas tad vairs nebūs jāpatērē ceļā, rindās utt.. Netiešie labumi savukārt nozīmē vispārējo reģionu ekonomisko attīstību un cilvēku resursu izglītības līmeņa pieaugumu. Cilvēkiem būs iespējams paaugstināt savu kompetenci visdažādākajos jautājumos kaut vai ar interneta palīdzību, kā arī noteikti tiks atvieglota ārvalstu investīciju ieplūšana valstī, jo investoriem būs krietni vieglāk nokārtot visas nepieciešamās formalitātes un būs pieejams arī izglītotāks darbaspēks, kas nebaidīsies no jaunajām tehnoloģijām.
Neapšaubāmi, vienlaikus e-pārvaldes ieviešana pieprasa sakārtot likumdošanu, ko arī varam minēt kā neapstrīdamu ieguvumu.
Kā to visu panākt? No iekšējās struktūras viedokļa svarīgākais ir nodrošināt, lai e-pārvalde atbalstītu vienotus standartus un darbotos ar vienotu informācijas apmaiņas mehānismu. Tādēļ nevajadzētu veltīgi lauzt šķēpus par to, uz kādas platformas visas e-sistēmas strādās. Dažādās ministrijās šīs platformas var arī atšķirties, piemērojoties konkrēto uzdevumu specifikai. Tam mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā vairs nav nozīmes. Mūsdienu programmatūra vienmēr var kaut kādā veidā sadarboties, bet nepieciešama idejiskā bāze, kādi būs šie datu apmaiņas standarti, kā arī jābūt zināšanām un izpratnei, kādam, kas lūkotos uz kopējo bildi no augšas un veiktu koordināciju, lai viss beigās darbotos vienotā un homogēnā vidē.
Pats svarīgākais, ja vēlamies, lai e-pārvaldes labumi iedzīvotājiem kļūtu pieejami pēc iespējas ātrāk, ir kādam cilvēkam vai institūcijai, kam ir pietiekami lielas pilnvaras, jāuzņemas vispārēja e-pārvaldes ieviešanas procesa vadība valstī kopumā. Diemžēl Latvijā šobrīd es nevaru nosaukt nevienu amatpersonu, kurai būtu pietiekami liela autoritāte un vēlme iekustināt e-pārvaldes ieviešanu, pasakot: “Būs tā!” Arī agrākajam e-pārvaldes domas līderim Mārim Gulbim tagad ir citi pienākumi, un viņš ir prom no šiem jautājumiem.
Manuprāt, tieši vadības leadershi trūkums ir jādefinē kā primārais šķērslis sekmīgai e-pārvaldes ieviešanai. Visi pārējie – naudas, izpratnes trūkums u.c. – jau vairāk vai mazāk ir tehniskas dabas jautājumi. Gribu uzsvērt, ka e-pārvaldes ieviešanu Latvijā nevar vērtēt kā viena gada investīciju projektu – šādiem projektiem ir jāsaņem ilgtermiņa ieguldījumi un jebkurš, kas uzņemas šādas e-idejas īstenošanu, ir augsti jānovērtē.