Vai enerģētikas drošības jautājumos Baltijas valstis vēl joprojām ir "iespiestas" starp Rietumeiropu un Āziju?
Vispirms ir būtiski uzsvērt mūsu dalību NATO un Eiropas Savienībā. Sagatavošanās periods pirms 2004. gada iestāšanās šajās organizācijās piespieda izpildīt daudzus mājasdarbus, lai stiprinātu savu militāro un ekonomisko drošību. Kā NATO un ES dalībvalstij mums ir jāspēj ātri reaģēt uz ārējiem izaicinājumiem kad vien rodas tāda nepieciešamība. Bet ja kādu dienu mums pietrūks energoresursu, vai mēs būsim spējīgi izpildīt savus pienākumus?
ES ir skaidri definējusi droša un ilgtspējīga enerģijas tirgus principus. Jaunie ES enerģijas tirgus attīstības mērķi 2020. gadam paredz uzlabot energoefektivitāti par 20% un samazināt siltumnīcas efekta gāzu emisijas par 20%, kā arī samazināt fosilo kurināmo īpatsvaru par 20%. Katra dalībvalsts ir definējusi savus kvantitatīvos rādītājus, kas jāsasniedz, lai īstenotu ES kopīgos mērķus. ES ir liels energoresursu tirgus, kurā ir ieinteresēti daudzi fosilo energoresursu pārdevēji, nodrošinot brīvā tirgus principus. Savukārt Baltijas valstu enerģijas tirgus ar "nieka" 7 miljoniem patērētāju ir labvēlīgāks monopoliem, lai arī ir ieinteresētas būt daļa no kopējā ES energoresursu tirgus.
Situācijā, kad valsts atrodas liberālā energoresursu tirgū, nacionālai enerģētikas politikai ir sekundāra nozīme. Bet, ja enerģijas resursi tiek importēti caur ārējiem apgādes tīkliem no neliela skaita piegādātāju, turklāt, valsts enerģētikas tirgus ir slēgts un ar ierobežotām iespējām dažādot piegādātājus, tad par energoapgādes drošību ir iemesls raizēties. Tas attiecas arī uz elektroenerģiju un gāzi, jo šie resursi ir cieši saistīti ar transportēšanas infrastruktūru un energoresursu ieguves avotiem.
Runājot par Baltijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgus integrāciju, problēmas jau daļēji ir atrisinātas. Tomēr ekspertiem jāspēj atbildēt uz vēl dažiem izaicinošiem jautājumiem. Piemēram, vai elektroenerģijas piegādes līnijas ir pieejamas visiem ieinteresētajiem elektroenerģijas ražotājiem, ieskaitot tos, kas atrodas ārpus Baltijas - Ziemeļvalstu reģiona? Vai un, kuri tirgus dalībnieki varētu būt ieinteresēti atomelektrostacijas būvēšanā Kaļiņingradā?
Mazliet atkāpjoties atiecībā uz gāzi – ir jāatgādina trīs iespējas: prognozējama un uzticama dārgas gāzes piegāde no Norvēģijas, piegādes no Alžīrijas – valsts ar spēcīgām kultūras atšķirībām, politisko nestabilitāti valstī un, protams, jāatgādina, ka Baltijas valstis ir stipri atkarīgas no gāzes importa no Krievijas.
Igaunija, Latvija un Lietuva ir dalībnieces Baltijas enerģētikas tirgus starp savienojuma plānā, kas paredz projektus starp Zviedriju un Lietuvu, Somiju un Igauniju, Latviju un Poliju. To mēs zinām. Taču, neskatoties uz to, eksistē daži jautājumi un atbildes, par kurām mēs varētu sākt domāt vēl pirms tie kļūst aktuāli pievienojoties "Nordpool".
Pirmkārt, vai elektroenerģijas piegādes infrastruktūra zaudēs savu nacionālā monopola statusu un būs pieejama visiem ieinteresētajiem enerģijas ražotājiem? Šis noteikti kļūs par būtiskāko izaicinājumu valdībai un prasīs jaunus tehniskus un institucionālus risinājumus. Otrkārt, būs nepieciešama politiska izšķiršanās par to vai atļaut Krievijai, kā šobrīd lielākajai energoresursu piegādātai, pievienoties Baltijas jūras reģiona enerģētikas tirgum izmantojot Kaļiningradas politisko un ģeogrāfisko lomu reģionā? Elektroenerģijas cenām aizvien pieaugot, Krievijas uzņēmumu interese par investīcijām, eksporta un cenu politiku mēdz pārspēt neizlēmīgos baltiešu lēmumu pieņemšanu enerģētikas jomā.
Tātad Baltijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgus integrācija palīdzēs dažādot energoresursu piegādātājus un to pieejamību un ieviestu energoresursu jomā tirgus principus, kas noteikti stiprinās Baltijas valstu energo drošību. Ja igauņi daļēji jau ir Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgus dalībnieki un latvieši ar lietuviešiem drīzumā pievienotos šim tirgum, tad ar uzlabotu infrastruktūru gāzes piegāžu monopols tiktu sabalansēts ar atjaunojamiem resursiem un lielāku enerģijas ražošanas kapacitāti nekā to prasa vietējais patēriņa tirgus, kas, savukārt, ir viens no būtiskiem aspektiem enerģētikas drošībai reģionā.
Valstu izaicinājumi nacionālā līmenī: energo drošība nav bezmaksas
Katrai valstij ir sava energoresursu tirgus struktūra: līdzsvars starp importu un vietējiem energoresursu avotiem, kas spēj apmierināt vietējā patēriņa vajadzības un, ja iespējams, veido energoresursu eksportu. Situācijai energoresursu tirgū ir jābūt pakļautai regulāram risku izvērtējumam. Enerģētikas eksperti šim nolūkam izmanto n-1 formulu (ja viena veida energoresurss vai tā transportēšanas infrastruktūra tiek slēgta, tad kādas ir pieejamās alternatīvas?). Katram enerģijas piegādes un ieguves avotam un to infrastruktūrai jābūt pakļautiem regulārai analīzei. 2008. gada krīze Ukrainā skaidri parādīja, cik ievainojamas var kļūt ES valstis, kad tām tiek pārtraukta gāzes piegāde.
Risku izvērtējums un to pārvaldība noteikti prasa papildus ieguldījumus – ne energoresursi kā tādi, nedz arī valsts energo drošība nav kas tāds, kas nāk viegli, bez maksas un pats par sevi. Un tikai nacionālās valdības rokās ir to lēmumu pieņemšana, kas skar valsts ekonomisko attīstību un drošību. Baltijas valstīm būtu nopietni jāpārdomā esošā situācija, kad esam lielā mērā atkarīgi no viena resursa, piemēram, gāzes un viena tās piegādātāja (Igaunija - 9%, Lietuva - 27% un Latvija - 29%). Un ja nepastāv ticamas iespējas dažādot gāzes importu arī no citiem reģioniem, katrai valstij ir jābūt rīcības plānam situācijām, ja kaut kādu iemeslu gāzes padeve tiktu kādreiz pārtraukta. Ņemot vērā esošās gāzes vadu infrastruktūras, kas savieno Urālus un Baltijas valstis, vecumu (gāzes piegādes līnija no Krievijas uz Baltijas valstīm), ir jārēķinās ar tehniskiem traucējumiem. Tātad, ja infrastruktūra kļūs nelietojama, rodas jautājums, kurš investēs šo cauruļvadu atjaunošanā? Izvēle starp dārgām tehnoloģijām un ilgtermiņa enerģētikas drošību un uz īstermiņa domāšanu orientētām interesēm nav viegla, taču ir būtiska enerģētikas drošībai un valstu ilgtspējīgai attīstībai ilgtermiņā.
Tā sauktie nacionālie monopoli (politiskās sistēmas izauklēti) ne vienmēr ir piemēroti atvērta tirgus konkurencei un valsts enerģētiskajai drošībai. Tieši ekonomiskais un politiskais izdevīgums īstermiņā un nevis ilgtermiņa ekonomiskā drošība mēdz dominēt stratēģisku lēmumu pieņemšanā, ko labprāt veicina arī dažādas interešu grupas un lobiji, kas darbojas katrā tirgū. Katram biznesam ir savas intereses, ko aizstāvēt. Taču Baltijas valstu politiķiem vajadzētu skaidri definēt noteikumus attiecībā uz šādu interešu grupu darbību, lai novērstu slēptu lobiju, korupcijas riskus un izveidotu atskaites mehānismus sabiedrībai.
Atjaunojamie energoresursi: vējš, biomasa, hidroenerģija, saules enerģija, zemes siltums, kā arī biogāze, kas ir pieejami Baltijas reģionā, spētu atrisināt daudzus jautājumus Baltijas valstu ceļā uz ES enerģijas tirgus attīstības principu ieviešanu, kā arī energo neatkarību, drošību, un ekonomisko attīstību. Līdz ar dabasgāzes pieaugošo lomu patēriņā Baltijas enerģētikas tirgū, pieaudzis ir arī biomasas eksports, kas zināmā mērā ir paradokss un, vienlaikus, arī sasniegums nacionālās enerģētikas drošībai. Šis energoresursu ieguves veids ir mūsu vēl neizmantotā iespēja, kas veicinātu gan ekonomisko izaugsmi, gan drošību. Turklāt, ieviešot inovatīvas tehnoloģijas un veicot tirgus liberalizāciju, arī vienkāršs patērētājs, uz savas mājas jumta uzstādot saules baterijas veicinās savas valsts energo drošību.
Krievija: kāda ir enerģētikas biznesa nākotne?
Pirmkārt, Krievija ir svarīgs spēlētājs starptautiskajā enerģētikas tirgū un ar tās ekonomiskajām interesēm ārvalstu tirgos ir jārēķinās. Tāpēc mums nav pamata būt optimistiskiem par to, ka baltiešiem gāzes piegādes cenas būtu savādākas kā Rietumeiropai. Kāda ekskluzīva pīrāga daļa mēs esam, kas liek mums domāt, ka atsevišķu Latvijas politiķu solījumiem par iespējami labākām gāzes cenām, ir reāls pamats? Pareizā pieeja būtu: sabalansēt ekonomiskās intereses, politisko (ne)atkarību un izmaksas. Protams, atceroties, ka esam Rietumu vērtību kluba dalībnieki.
Otrkārt, Krievija vienmēr ir spējusi pareizi izspēlēt kārtis un manipulējot ar Baltijas valstu vājākajiem punktiem, veiksmīgi veicināt savas (Krievijas) intereses reģionā. Ir jārēķinās, ka mums būs jāmaksā pilna cena par Krievijas gāzi un jāskaidro sabiedrībai, ka cena, ko maksājam šobrīd, nākotnē var nebūt tāda pati. Krievija vienmēr izmantos Baltijas valstu ievainojamību, kad vien tas būs Krievijai izdevīgi. Tāds ir bizness...un tāda ir politika.
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mājasdarbs kopējai ES un nacionālā līmeņa energo drošībai ir vienkāršs: vietējo enerģijas resursu īpatsvars un ražošana apjomos, kas pārsniedz patēriņu. Nevajadzētu arī vilcināties ar jaunu energo tīklu un projektu veidošanu Baltijā, atstājot tradicionālās politiskās ķildas un tirgošanos malā jautājumos, kas patiesībā ir mūsu kopīgās intereses. Tikai tad Krievija vairs nebūs politisko debašu subjekts, bet gan ekonomiska izdevība. Noslēgumā īss ieteikums, vai pat novēlējums visām iesaistītājām pusēm – veidojot dialogu ar energoresursu piegādātājiem ir jābalstās uz biznesa pieeju, taču ar stingru politisko nostāju un apzinīgumu. Uzņēmējdarbība un nacionālā drošība ir saistītas, un pareizi sabalansētas, veicinās valstij svarīgu stratēģisku mērķu sasniegšanu un drošāku nākotni mums katram.