Eiropas cukurgraudu Everestam ķērušies klāt politiķi ar norādījumiem, draudiem, likumu un lēmumu lāpstām un buldozeriem, lai panāktu uz tā līdzenumu — pārskatāmu un ērti regulējamu. Kamēr zem Eiopas Savienības likuma ceļu ruļļa saplacinās arī Latvijas cukura Gaiziņš, pati cukurbiete jau atradusi sev citu realizēšanās nišu.
Cukura nogalināšana norisinās masveidā un diezgan klusi. Bez sašutušu patērētāju kņadas. Kopš 1. jūlija Eiropas cukura cena (ar pavēli) pazemināta par 36%, un tāda tā paliks līdz 2010. gadam, neļaujot eiropiešu cukuram realizēt dempingu pasaules tirgū. Vienlaikus plaši tiek atvērtas durvis lētajam cukurniedru cukuram no jaunattīstības valstīm, jo tā vēlas Pasaules Tirdzniecības organizācija, kas šo reformu beidzot ir panākusi.
Līdz ar to tiek likvidētas 35 Eiropas cukurfabrikas, 25 000 eiropiešu paliek bez darba.
Cukura industrijas pašlikvidēšanās izmaksā četrus miljardus eiro. Žans Luiss Barjols, Eiropas Cukura ražotāju asociācijas (CEFS) priekšsēdētājs, spriež, ka kvotu sistēmu iznāk apmaksāt katrai ražotnei pašai no savas kabatas, "zaudējot vēl 9,4 miljonus eiro ienākumu zuduma dēļ". Viņš cer, ka cukurfabriku masu pašnāvība novedīs pie atlikušo Eiropas cukurfabriku ražošanas racionalizācijas kāpuma. Uzlabojot tehnoloģijas un transnacionalizējoties. Piemēram, British Sugar jau tagad realizē apvienošanos ar kādu Dienvidamerikas cukura koncernu. Iespējams, ka tas ir sākums turpmākai šīs nozares koncentrācijai un monopolizācijai un arī Latvijas fabrikām (varbūt?) vajadzēja meklēt izeju no letālām beigām, saplūstot ar ražotnēm Kolumbijas vai Brazīlijas mūža mežu zonā. "Pēc diviem trim gadiem mēs esošās cukura industrijas vietā redzēsim globālus monopolus," ir pārliecināts Barjols.
Līdz šim eiropiešu cukura ražotnes esot bijušas aizsargājamajā zonā, cenu celšanās tāpēc sasniegusi trīskāršu līmeni, salīdzinot ar caurmēra cenu standartu. ASV un jaunattīstības valstis caur Pasaules Tirdzniecības organizāciju tagad panākušas savu — niedru cukurs nostāsies biešu cukura vietā. Paralēli industrijas krīzei augstu vilni Rietumeiropā patlaban sit strīdi par cukura pievienošanas lietderību pārtikā. Dietologi un notievēt gatavie ļaudis medijos un sabiedrībā uzsver cukura kaitīgo ietekmi uz modernā eiropieša veselību. No Atkinsa diētas izsprukušais GI (glikēmiskais indekss) jau sen bīstamo "tauku" vietā iedēstījis vēl bīstamāko "cukuru".
Tāpēc pārtikas veikalu plauktus aizvien biežāk sāk greznot ievārījumu burkas, jogurti, maize, sulas vai majonēze ar maģisko marķējumu — bez cukura, jo attiecas ne tikai uz tiem, kas sirgst ar diabētu, bet arī uz visiem pārējiem veselīgas dzīves tīkotājiem.
Cukura invāzija mūsu sadzīvē ir notikusi masīvi un neatgriezeniski. Lielākajai daļai pārtikas tagad tiek pievienots cukurs, galvenokārt — labākas garšas dēļ. Sātīgās maltītes ieskaitot. Dietologi iesaka izvairīties (cukura dēļ) ne tikai no saldiem našķiem, bet arī no mērcēm, marinādēm, gaļas pusfabrikātiem, maizes… Zīdaiņu barību un pusaudžu iecīnītās limonādes ieskaitot.
Tas, ka sabiedrība ir spiesta pārpatērēt cukuru savā ikdienā, to nemaz neapzinoties, ir fakts. Pirmās brīvvalsts laikā mūsu vecvecāki lika klāt pie tējas trīs cukura graudus patriotisku motīvu vārdā (pa vienam no katras cukurfabrikas!), turpretī tagad mēs to pašu izdarām neapzinoties.
Zviedrijas pārtikas uzraudzības pārvalde nesen publicēja pētījumu, kas liecina, ka četrus gadus vecs caurmēra bērns savā ikdienā vidēji patērē divas reizes vairāk cukura, nekā pieļauj norma (55 gramus 28 gramu vietā). "Vislielākais un intensīvākais cukura patēriņš raksturīgs zemāk izglītotajiem un sociāli maznodrošinātajiem iedzīvotāju slāņiem," aptaujas rezultātus medijiem komentēja Zviedrijas Patērētāju tiesību aizstāvības biroja vadītājs Jans Bertofts.
Šie iedzīvotāju slāņi visvairāk cieš no aptaukošanās un liekā svara.
Pāreja no biešu cukura uz niedru cukuru nenozīmē, ka cukura patēriņš samazināsies. Kūkas būs tikpat saldas kā līdz šim, un saprātīgi ražotāji, šķiet, pievērsīsies tiem pircējiem, kas jau tagad bāzes preces lielveikalos pērk īpaši veselīgas pārtikas plauktā.
Kas notiks turpmāk? Zviedri gatavojas aplikt ar cukura nodokli pārtikas produktus, kuros cukura sastāva līmenis ir nepiedodami augsts.
Turpinās fabriku likvidēšana arī Zviedrijā. Šis process bija sācies jau sen, un tagad bijušo 40 cukurfabriku vietā Zviedriju apkalpo viens vienīgs dāņu transnacionāls cukura ražošanas monopols Danisco Sugar ar sēdekli viņpus Eresundam.
Kopš Čepingebrū (pērn) un Istades (šogad) cukurfabriku slēgšanas par centrālo ražotni Zviedrijā kļūst Ertoftas (Ortofta) gigantiskā cukurfabrika Skonē, kas patlaban ir viena no lielākajām cukurfabrikām Eiropā un ar savu jaudu saražo tikpat daudz, cik agrāk visas 15 Skones kādreizējās cukurfabrikas kopā.
Cukura ražošanas monopolizācija Zviedrijā notika lēnāk un klusāk, nekā tas patlaban novērojams Latvijā. Racionalizācijas procesu sākums fiksēts jau piecdesmitajos gados, kad 15 cukurfabriku vietā tika saglabātas astoņas. Astoņdesmitajos gados sākās jauns fabriku likvidācijas vilnis, un tagad tas noslēdzies Ertoftas cukurfabrikā ar 160 darbiniekiem, kas ražo jēlcukuru. To tālāk rafinē Arlovā (ražojot graudu cukuru, speciālās cukura formas un saldinošos šķidrumus). Visa cukura ražošana Zviedrijā tātad koncentrēta viena īpašnieka — Danisco Sugar — rokās, kas pārvalda šo industriju Ziemeļvalstu līmenī ar trim cukurfabrikām Dānijā un divām Somijā. Paredzams, ka šogad turpināsies cukura ražotņu nomaitāšana Zviedrijā, jo nākamgad slēgs arī pēdējo — Asensas — ražotni, likvidējot Zviedrijas cukura ražošanas galveno biroju Arlovā.
Somijas un Zviedrijas valdības patlaban meklē izeju no situācijas, piedāvājot cukurfabriku vietā bioetanola fabrikas. Pagājušajā nedēļā — 12. februārī — ar ministra piedalīšanos skaļi un iespaidīgi tika likti pamati jaunai metanola fabrikai Jenčēpingā, kur izejvielas būs gan kvieši, gan cukurbietes. Melnās un netīrās cukurbietes brīnišķīgā pārvēršanās tātad… turpinās.