Nekustamā īpašuma (turpmāk – īpašums) atsavināšana sabiedrības vajadzībām un tās tiesiskais tvērums ir specifisks jautājums, ar kuru ikdienā nākas saskarties relatīvi šauram personu lokam. Tomēr šis jautājums ir nozīmīgs, jo saistīts ar Satversmes 105.pantā nostiprināto tiesību uz īpašumu ierobežošanu to smagākajā formā. Proti, īpašuma atsavināšanas sabiedrības vajadzībām rezultātā tiek zaudētas īpašuma tiesības. Attīstoties infrastruktūrai, arvien biežāk nākas ierobežot personu tiesības uz īpašumu, tos atsavinot, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības. Tādējādi ikviena persona var saskarties ar situāciju, kad tās īpašums var kļūt nepieciešams un pakļauts atsavināšanai, lai valsts vai pašvaldība varētu nodrošināt tās sabiedrības vajadzības, par kuru nodrošināšanu tā ir atbildīga. Kā jau ierasts, ja tiek radīts jauns regulējums, nākas atbildēt arī uz daudziem jautājumiem. Tādēļ, neizvirzot par mērķi sīki skaidrot jaunā tiesiskā regulējuma būtību, raksta mērķis ir atspoguļot vispusīgu informāciju par jaunā regulējuma nepieciešamību [..]

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

 

I.       Jauna tiesiskā regulējuma izstrādes nepieciešamība

 

Līdz 2011.gada 1.janvārim īpašuma labprātīga atsavināšana sabiedrības vajadzībām normatīvajos aktos nebija īpaši noregulēta un īpašumi tika atsavināti uz vienošanās starp valsti vai pašvaldību un privātpersonu pamata. Tādējādi īpašuma labprātīga atsavināšana bija atstāta vispārējā civiltiesisku darījumu regulējuma ietvaros, kas nenodrošināja labprātīga atsavināšanas procesa caurskatāmību un konsekvenci, jo katrai institūcijai bija izveidojusies sava prakse šī jautājuma risināšanā. Savukārt, ja nebija iespējams panākt vienošanos par īpašuma labprātīgu atsavināšanu, atsavināšana notika saskaņā ar 1923.gada likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām", kas 1992.gada 15.septembrī atjaunots ar Latvijas Republikas Austākās padomes lēmumu, un Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra lēmumā "Par Latvijas Republikas likuma "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" spēkā stāšanās kārtību" (turpmāk - 1923.gada Atsavināšanas likums) paredzēto kārtību.

 

2005.gada 16.decembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2005-12-0103, kurā analizēja pastāvošo īpašuma piespiedu atsavināšanas sabiedrības vajadzībām regulējumu un iekļāva norādes par aspektiem, kas ņemami vērā, lai nodrošinātu tiesisku īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Ievērojot minētajā spriedumā izdarītos apsvērumus, analizējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citu valstu praksi, tika izstrādāts jauns tiesiskais regulējums, kurš regulē ne tikai īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, bet, lai nodrošinātu, ka tiek garantēts vienlīdzīgs īpašuma īpašnieka (turpmāk - īpašnieks) stāvoklis neatkarīgi no tā, vai īpašums sabiedrības vajadzībām tiek atsavināts labprātīgi vai piespiedu kārtā -arī īpašuma labprātīgu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

 

2011.gada 1.jūlijā aprit pusgads, kopš īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām regulē jauns likums - Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums (turpmāk - Atsavināšanas likums). 2011.gada 26.martā spēkā stājās Ministru kabineta 2011.gada 15.marta noteikumi Nr. 204 "Kārtība, kādā nosaka taisnīgu atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināmo nekustamo īpašumu" (turpmāk - Atlīdzības noteikumi).

 

Atsavināšanas likumā noregulēti gadījumi, kad pieļaujams atsavināt īpašumu sabiedrības vajadzībām, īpašuma daļas atsavināšanas pieļaujamības gadījumi, institūcijas tiesības atsavināšanas procesā, atsevišķi jautājumi, kas saistīti ar atlīdzības noteikšanas kārtību un kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot atlīdzību, īpašuma labprātīgas atsavināšanas kārtība, līguma noslēgšanas kārtība un tā saturs, īpašuma piespiedu atsavināšanas kārtība, atlīdzības izmaksāšanas kārtība, gadījumi, kad institūcijai ir pienākums nodrošināt īpašnieku ar līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, īpašuma atbrīvošanas kārtība, īpašuma tiesību iegūšanas kārtība.

 

Savukārt Atlīdzības noteikumos noregulēti ar atlīdzības noteikšanu saistītie procedūras jautājumi - atlīdzības noteikšanas komisijas izveidošanas kārtība un lēmumu pieņemšana, atlīdzības noteikšanai nepieciešamās informācijas iegūšanas kārtība, atsavināmā īpašuma novērtēšanas kārtība, zaudējumu apmēra noteikšanas kārtība, atlīdzības izvērtēšanas un apstiprināšanas kārtība. [..]

III.             Atsavināšanas procesa shēma

  

Atsavināšanas likumā regulēts tikai minimālais darbību apjoms, ko nepieciešams veikt, lai nodrošinātu tiesisku īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Tādējādi institūcijai, kura nodrošina īpašuma atsavināšanu, nav liegts, gluži otrādi, pat ir vēlams veikt arī citas darbības, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu maksimāli ātru un efektīvu īpašuma atsavināšanas procesu.

  

Konceptuāls lēmums

Atsavināšanas process tiek uzsākts ar Ministru kabineta vai pašvaldības konceptuālu lēmumu par sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešama projekta īstenošanu.[1] Nav nepieciešams, lai šajā pantā minētais lēmums tiktu pieņemts kā atsevišķs lēmums. Par šajā pantā minēto Ministru kabineta konceptuālo lēmumu varētu tikt uzskatīts arī lēmums, ar kuru apstiprināta vairāku projektu īstenošanas nepieciešamība, tāpat šāds lēmums varētu tikt pieņemts, apstiprinot attiecīgā gada budžetu, apstiprinot nacionālās attīstības plānu vai pieņemot citu politikas plānošanas vai tiesību akta projektu, no kura izriet attiecīgā projekta īstenošanas nepieciešamība. Vienlaicīgi jāvērš uzmanība uz to, ka šim lēmumam būtu jābūt pietiekami konkrētam attiecībā uz realizācijas veidu un nepieciešamību konkrētajā laikā. Institūcijai nav aizliegts jau pirms šāda konceptuāla Ministru kabineta vai pašvaldības lēmuma pieņemšanas uzsākt atsevišķu darbību veikšanu (piemēram, nepieciešamo īpašumu apzināšanu) attiecībā uz nekustamā īpašuma atsavināšanu, lai nodrošinātu procesa ātrāku virzību, tomēr institūcijai vienlaikus jāuzsāk arī attiecīga lēmuma projekta virzība, lai pēc iespējas ātrāk saņemtu Ministru kabineta vai pašvaldības atbalstu projekta īstenošanai.

  

Nepieciešamo īpašumu apzināšana

  

Pēc tam, kad Ministru kabinets vai pašvaldība ir paudusi atbalstu projekta īstenošanas nepieciešamībai, pieņemot konceptuālu lēmumu, institūcija veic visas darbības, lai identificētu nepieciešamos īpašumus un nepieciešamās īpašumu daļas (piemēram, izstrādā skiču projektu, ierosina zemes ierīcības projekta izstrādi, pasūta nepieciešamās īpašuma daļas grafisko materiālu, kur redzami vismaz robežu punkti, pa kuriem īpašuma daļa tiks atdalīta).[2]

  

Paziņojums īpašniekam

  

Pēc īpašumu identificēšanas, institūcija uzsāk nepieciešamās darbības, lai noteiktu taisnīgu atlīdzību par īpašumu.[3] Ievērojot to, ka taisnīgu atlīdzību par īpašumu ietekmē daudzi īpašumu raksturojoši faktori, taisnīgas atlīdzības noteikšanā jānodrošina maksimāla īpašnieka iesaistīšana. Lai to nodrošinātu institūcija nosūta īpašniekam paziņojumu par īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.[4] Ar šo paziņojumu īpašnieks pirmo reizi oficiāli tiek informēts par īpašuma atsavināšanas procesa uzsākšanas nepieciešamību sabiedrības vajadzībām. Tādējādi maksimāli ir jānodrošina, lai īpašnieks šo paziņojumu saņemtu. Tāpat, lai nodrošinātu to, ka institūcija saņem informāciju par noslēgtajiem īres līgumiem, kas ir būtiski īpašuma novērtēšanas un Atsavināšanas likuma 16.panta otrās daļas kontekstā, šis paziņojums izvietojams arī pie nekustamā īpašuma, tādējādi dodot iespēju arī īrniekiem un citām personām, kas varētu sniegt noderīgu informāciju būt informētām par atsavināšanas procesu.[5]

  

Atlīdzības noteikšana par īpašumu

  

Atlīdzību nosaka institūcijas izveidota atlīdzības noteikšanas komisija, tādējādi nodrošinot lēmuma koleģiālu pieņemšanu. Lai nodrošinātu taisnīgas atlīdzības noteikšanu, komisijai ir nepieciešams saņemt pēc iespējas vairāk informācijas un dokumentus, kas raksturo nekustamo īpašumu un zaudējumus, kas nekustamā īpašuma īpašniekam varētu rasties. Tādēļ Atlīdzības noteikumos ir paredzēta kārtība, kādā institūcija iegūst un nodod komisijai atlīdzības noteikšanai nepieciešamo informāciju un dokumentus. Tieši īpašniekam ir pieejama vispilnīgākā informācija par īpašumu, tādēļ viņa interesēs ir sniegt institūcijai (komisijai) visus dokumentus par īpašumu, tādējādi nodrošinot atlīdzības noteikšanu, ņemot vērā visus īpašumu raksturojošos apstākļus. Tomēr gadījumā, ja īpašnieks dokumentus neiesniedz vai sniedz nepilnīgu informāciju, institūcijai nav tiesību atteikties noteikt atlīdzības apmēru, pamatojoties uz informācijas trūkumu, bet gan ir pienākums pašai šos dokumentus iegūt.[6]

Īpašuma novērtēšanu veic sertificēts īpašuma vērtētājs.[7] Institūcijai ir pienākums nodrošināt, ka īpašnieks tiek uzaicināts piedalīties īpašuma apsekošanā[8], kas praksē parasti tiek arī realizēts, jo, tikai piedaloties īpašniekam, ir iespējams pilnīgi apzināt īpašumu un noskaidrot tā sastāvu un stāvokli.

Zaudējumus, kādi īpašniekam varētu rasties īpašuma atsavināšanas dēļ, primāri nosaka komisija, tomēr pēc komisijas ierosinājuma institūcija atsevišķus zaudējumus var uzdot noteikt citiem speciālistiem vai ekspertiem.[9] Savukārt zaudējumus, kuri īpašniekam radīsies atsavinātā īpašuma izmantošanas dēļ (ja tiek atsavināta īpašuma daļa), nosaka sertificēts īpašumu vērtētājs, jo šo zaudējumu noteikšana ir saistīta ar īpašuma novērtēšanu[10], tādēļ to apmēru komisija noteikt nevar.

Pēc tam, kad komisija ir aprēķinājusi atlīdzību, lai to izvērtētu, komisija sasauc sēdi, uz kuru uzaicina arī īpašnieku, lai arī viņš varētu uzdot jautājumus speciālistiem, komisijai un paust savu viedokli par atlīdzības apmēru, tādējādi nodrošinot visu atsavināšanā iesaistīto personu uzklausīšanu.[11] Tāpat paredzēta institūcijas rīcība gadījumā, ja nekustamā īpašuma īpašnieks iesniedz vērtējumu, kurš atšķiras no institūcijas izvēlētā sertificētā nekustamā īpašuma vērtētāja vērtējuma, tādējādi nodrošinot, ka tiek pieņemts objektīvs lēmums par atlīdzības apmēru.[12]

Vienlaikus atzīmējams, ka ievērojot to, ka saskaņā ar Atsavināšanas likumu, atsavināšanu nodrošina institūcija, kuras kompetencē ir attiecīgo sabiedrības vajadzību nodrošināšanu,[13] arī gala lēmumu par komisijas noteikto atlīdzību pieņem institūcija, jo institūcija ir atbildīga par atsavināšanas procesa tiesiskumu. Lēmumu par to, vai atlīdzība apstiprināma, institūcijai jāpieņem, ievērojot Atsavināšanas likumā paredzētos atlīdzības noteikšanas kritērijus, kā arī pārbaudot, vai ievērota Atlīdzības noteikumos paredzētā atlīdzības noteikšanas kārtība.

  

Ministru kabineta vai pašvaldības lēmums ierosināt īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību

  

Minētais lēmums pieņemams triju mēnešu laikā pēc tam, kad institūcija pieņēmusi lēmumu par atlīdzības apmēru.[14] Šāds termiņš noteikts, lai nodrošinātu to, ka īpašniekam tiek piedāvāts labprātīgi atsavināt īpašumu pēc iespējas ātrāk pēc īpašuma novērtēšanas, tādējādi nodrošinot, ka piedāvātā atlīdzība ir aktuāla. Ja lēmums netiek pieņemts noteiktajā termiņā, veicama atkārtota atlīdzības noteikšana.[15]

Pēc minētā lēmuma pieņemšanas institūcijai ir tiesības ierakstīt zemesgrāmatā atzīmi par aizliegumu bez institūcijas piekrišanas īpašumu atsavināt vai apgrūtināt ar lietu un saistību tiesībām.[16] Šāda norma nodrošina to, ka īpašnieks pēc tam, kad jau ir zināms, ka īpašumu atsavinās, nepamatoti neapgrūtinās īpašumu, tādējādi apgrūtinot īpašuma atbrīvošanu pēc īpašuma tiesību pārejas. Turklāt gadījumā, ja īpašnieks vēlas apgrūtināt īpašumu tādā apmērā, kas nevarētu kavēt īpašuma atsavināšanu un attiecīgi arī atbrīvošanu, ar institūcijas piekrišanu īpašnieks šīs tiesības var realizēt. Tāpat ar institūcijas piekrišanu īpašnieks var atsavināt to īpašuma daļu, kas nav nepieciešama sabiedrības vajadzībām.

  

Uzaicinājums īpašniekam noslēgt līgumu

  

Institūcija nekavējoties pēc lēmuma ierosināt īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību nosūta īpašniekam paziņojumu ar uzaicinājumu 30 dienu laikā paziņot par iespēju noslēgt līgumu par īpašuma labprātīgu atsavināšanu par noteikto atlīdzību.[17] Tādējādi tiek nodrošināts, ka piedāvātā atlīdzība ir aktuāla un dota iespēja īpašniekam iespējami ātri paust savu nostāju par īpašuma atsavināšanu un institūcijai konstatēt īpašuma atsavināšanas turpmāko procesu.

  

Institūcijas vienošanās ar īpašnieku par labprātīgu atsavināšanu

  

Ja īpašnieks piekrīt īpašuma atsavināšanai par noteikto atlīdzību, institūcija ar īpašnieku noslēdz līgumu, kurā vienojas par atlīdzības kompensācijas veidu un kārtību, īpašuma atbrīvošanu, nastu un apgrūtinājumu dzēšanu utt.[18] Sīkāk īpašuma labprātīgas atsavināšanas process aprakstīts iepriekšējā nodaļā.

  

Likums par konkrētā īpašuma piespiedu atsavināšanu

Piespiedu atsavināšanu var uzsākt, ja īpašnieks pēc paziņojuma saņemšanas nesniedz atbildi noteiktajā termiņā, paziņo institūcijai, ka nepiekrīt īpašuma atsavināšanai vai līgums par īpašuma labprātīgu atsavināšanu netiek noslēgts institūcijas noteiktajā termiņā.[19] Jāatzīmē, ka labas pārvaldības un personu interešu nodrošināšanas nolūkā katrs atsavināšanas gadījums ir vērtējams individuāli un, ja ir objektīvi apstākļi, kas ļauj secināt, ka vienošanos saprātīgā termiņā ir iespējams panākt, tad institūcijai būtu jāturpina sarunas ar īpašnieku, neskatoties uz to, ka formāli saskaņā ar tiesību normās noteikto, tai ir tiesības virzīt īpašuma piespiedu atsavināšanu.

  

Piedāvājums noslēgt līgumu par institūcijas noteikto atlīdzību

  

Nekavējoties pēc likuma par konkrētā īpašuma atsavināšanu spēkā stāšanās institūcija nosūta īpašniekam piedāvājumu sešu mēnešu laikā no likuma spēkā stāšanās dienas noslēgt līgumu par institūcijas noteiktās atlīdzības pieņemšanu un atlīdzības kompensācijas veidu.[20] Ar šādu paziņojumu īpašniekam vēlreiz tiek dota iespēja vienoties par institūcijas noteiktās atlīdzības pieņemšanu un izmaksas veidu. Protams, institūcija joprojām ir tiesīga piedāvāt tādu atlīdzības apmēru, kādu tā piedāvāja uzreiz pēc atlīdzības noteikšanas, tomēr ar vienošanos ir iespējams saņemt atlīdzību ne tikai bezskaidras formas norēķinu veidā un vienoties par tās izmaksas kārtību, bet arī vienoties par citu atlīdzības kompensācijas veidu, piemēram, cita līdzvērtīga īpašuma pieņemšanu. Ja šajā atsavināšanas stadijā vienošanās netiek noslēgta, īpašnieks varēs saņemt atlīdzību vienīgi bezskaidras naudas norēķinu veidā.

  

Institūcija izmaksā atlīdzību par īpašumu

  

Atlīdzības izmaksas kārtība ir atkarīga no tā, vai ir panākta vienošanās par atlīdzības pieņemšanu un izmaksas veidu. Ja šāda vienošanās ir panākta, tad atlīdzība izmaksājama līgumā paredzētajā kārtībā[21], taču ja līgums netiek noslēgts, tad 90 procentu apmērā[22]. Vienlaikus Atsavināšanas likuma 29.panta otrajā daļā un 30.panta pirmajā daļā noteikts, ka šī atlīdzība nav izmaksājama ātrāk, kamēr ir skaidrs, ka likums par konkrētā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām nevar tikt atzīts par neatbilstošu Satversmei.

Vienlaikus atzīmējams, ka, ņemot vērā to, ka īpašuma atsavināšanas process ir ilgstošs un īpašniekam tiesības apstrīdēt institūcijas noteikto taisnīgo atlīdzību rodas ar brīdi, kad pieņemts Ministru kabineta vai pašvaldības lēmums par īpašuma atsavināšanu par noteikto atlīdzību, atsevišķos gadījumos varētu veidoties situācija, ka brīdī, kad saskaņā ar Atsavināšanas likumā noteikto kārtību jāizmaksā atlīdzība, jau ir stājies spēkā tiesas spriedums par institūcijas noteikto atlīdzību. Tādējādi šādā gadījumā nav pamata institūcijai izmaksāt tikai daļu no institūcijas noteiktās atlīdzības. Tādēļ Atsavināšanas likuma 30.panta otrajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja jau ir stājies spēkā spriedums par institūcijas noteikto atlīdzību, institūcijai ir pienākums izmaksāt visu tiesas spriedumā noteikto atlīdzību.

Pārējos gadījumos atlikušo atlīdzības daļu 10 procentu apmērā, gadījumos, kad atlīdzība tiek izmaksāta saskaņā ar Atsavināšanas likumā paredzēto kārtību, jo nav noslēgta vienošanās par atlīdzības pieņemšanu, institūcija izmaksā 10 dienu laikā no dienas, kad beidzies atlīdzības apstrīdēšanas termiņš.[23] Savukārt gadījumā, ja īpašnieks ir apstrīdējis institūcijas noteiktās atlīdzības apmēru, institūcija pēc tam, kad stājies spēkā tiesas spriedums par atlīdzību par atsavināto īpašumu, izmaksā bijušajam īpašniekam neizmaksāto atlīdzības daļu.[24]

  

Īpašuma tiesību iegūšana

  

Īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā institūcija iegūst īpašuma tiesības, ja ir stājies spēkā likums par konkrētā īpašuma piespiedu atsavināšanu un institūcija iepriekš minētajā kārtībā izmaksājusi atlīdzību saskaņā ar līgumu par atlīdzības pieņemšanu un izmaksas veidu vai, ja tāds nav noslēgts - izmaksājusi 90 procentus no noteiktās atlīdzības.[25] Lai nodrošinātu ātru īpašuma tiesību pāreju arī gadījumā, ja īpašnieka dzīvesvieta nav zināma vai tas nesniedz informāciju par savu bankas kontu, īpašumtiesības valstij vai pašvaldībai pāriet arī gadījumā, ja institūcija noguldījusi visu atlīdzību šim nolūkam atvērtā bankas kontā, ko tad pēc pieprasījuma izmaksā bijušajam īpašniekam, viņa mantiniekiem vai saistību un tiesību pārņēmējiem.[26]

Būtiski atzīmēt, ka gadījumā, ja īpašums tiek atsavināts piespiedu kārtā uz atsevišķa likuma pamata, tad nostiprinot zemesgrāmatā īpašuma tiesības, tas pāriet valsts vai pašvaldības īpašumā brīvs no visiem apgrūtinājumiem un nastām, kuras īpašumam bija uzliktas saistību rezultātā (tai skaitā visas uz šo nekustamo īpašumu ierakstītās parādu saistības, ķīlas tiesības, prasības nodrošinājuma atzīmes, maksātnespējas atzīmes, procesa virzītāju aizliegumi, apgrūtinājumi, kas pieņemti kā nosacījums, īpašumu iegūstot, kā arī nomas, īres, uztura un mantojuma līgumi) un par kurām institūcija nav tieši paziņojusi, ka tā uzņemas attiecīgos apgrūtinājumus un nastas.[27] Šāds regulējums paredzēts, lai nodrošinātu pilnvērtīgu atsavinātā īpašuma turpmāku izmantošanu sabiedrības vajadzībām. Līdzīgs regulējums paredzēts Civilprocesa likumā attiecībā uz īpašuma pārdošanu izsolē. Tādejādi personām, kurām no īpašumam reģistrētajiem apgrūtinājumiem un nastām izriet kādas tiesības, saglābjas personiska prasība pret īpašnieku.

Savukārt, ievērojot īrnieku augstās tiesiskās aizsardzības līmeni Latvijas tiesību normās, valsts vai pašvaldība iegūst īpašumu ar īres līgumiem, par kuriem īpašnieks vai īrnieks likumā noteiktajā termiņā paziņojis, vai institūcija par tiem zinājusi.[28] Tomēr, lai nodrošinātu arī institūcijas intereses, kas izriet no sabiedrības vajadzību nodrošināšanas nepieciešamības, ja īpašnieks vai īrnieks, nepaziņo institūcijai par īres līguma esamību, tādējādi nepaziņojot par nepieciešamību aizsargāt savas likumiskās intereses, institūcija iegūst īpašumu bez attiecīgā īres līguma. Vienlaikus norādāms, ka, lai nodrošinātu saprātīgu īrnieka aizsardzību, īrniekam šādā gadījumā saglabājas personiska prasījuma tiesības pret izīrētāju - īpašuma bijušo īpašnieku. Ar šādu normu cerēts panākt arī aktīvāku īpašnieka iesaistīšanos īpašuma atsavināšanas procesā, sniedzot par īpašumu plašu informāciju un tādējādi nodrošinot arī pilnīgu informāciju, lai precīzi noteiktu atlīdzības apmēru.

Ievērojot to, ka īpašumam var būt arī tādi apgrūtinājumi, kas izriet no īpašuma rakstura un no tiem izrietošās tiesības citā veidā nav iespējams nodrošināt, šādi apgrūtinājumi ir saglabājami.[29] Pie šādiem apgrūtinājumiem minamas aizsargjoslas, ceļa servitūti (kurus var dzēst, ja institūcija nodrošina citu piekļuvi attiecīgajam nekustamajam īpašumam), sarkanās līnijas un tamlīdzīgi apgrūtinājumi. [..]

V.                Kas izdevīgāk - piespiedu atsavināšana vai atsavināšana uz līguma pamata

  

Šis droši vien ir svarīgākais jautājums, kas interesē īpašniekus. Tieši atlīdzība ir galvenais faktors atsavināšanas procesā, kas liek īpašniekiem pieņemt lēmumu nepiekrist atsavināšanai. Tādēļ atzīmējami būtiskākie aspekti šajā sakarā.

  

Institūcija piedāvās vienādu atlīdzību, neraugoties uz to, kādā veidā tiks atsavināts īpašums

  

Atsavināšanas likuma regulējums veidots tā, lai atlīdzības apmērs nebūtu atkarīgs no tā, kādā veidā īpašums tiek atsavināts. Atlīdzības apmērs tiek noteikts vēl pirms ir skaidrs, vai būs iespējams panākt vienošanos par labprātīgu īpašuma atsavināšanu, vai arī būs nepieciešamība virzīt piespiedu atsavināšanu. Tāpat Atsavināšanas likumā ir noteikts atlīdzības pamatprincips - atlīdzībai jānodrošina tādu mantisko stāvokli, kas ir līdzvērtīgs īpašnieka iepriekšējam mantiskajam stāvoklim.[30] Turklāt paredzēti skaidri kritēriji, kas veido atlīdzību par īpašumu, tādējādi nodrošinot tiesisko noteiktību un vienotu praksi atlīdzības noteikšanā. Likumdevējs ir noteicis, ka vienlīdzīgu mantisko stāvokli iepriekšējam var nodrošināt īpašuma tirgus vērtība vai atlikusī aizvietošanas vērtība, izvēloties no tām augstāko vērtību, un atlīdzība par zaudējumiem, kas īpašniekam nodarīti saistībā ar īpašuma atsavināšanu un, ja tiek atsavināta īpašuma daļa, - ar atsavinātā īpašuma izmantošanu.[31] Ievērojot Atsavināšanas likumā un Atlīdzības noteikumos iekļauto regulējumu, institūcijai nav iespēju ietekmēt atlīdzības apmēru un tas nosakāms pēc noteiktiem kritērijiem, iesaistot īpašnieku. Tādējādi, ja visi minētajās normās iekļautie kritēriji ir ievēroti un īpašnieka nepiekrišana atsavināšanai ir pamatota ar vēlmi saņemt augstāku atlīdzību, tad atteikšanās atsavināt īpašumu uz vienošanās pamata, nevar ietekmēt institūcijas rīcību attiecībā uz atlīdzības apmēru.

Tomēr, ja reiz īpašnieks noslēdz vienošanos par labprātīgu atsavināšanu, viņš vairs nevar apstrīdēt atlīdzības apmēru. Atlīdzības apmēru viņš var apstrīdēt tikai tad, ja tiek virzīta īpašuma piespiedu atsavināšana.

Īpašumu cenu svārstības atlīdzības apmēru tās apstrīdēšanas gadījumā neietekmē

  

Lai nodrošinātu to, ka institūcija un tiesa vērtē taisnīgas atlīdzības apmēru pēc vienotiem kritērijiem, Atsavināšanas likuma 27.pantā noteikts, ka tiesai, vērtējot institūcijas noteikto atlīdzību, jāņem vērā tie paši kritēriji un apstākļi, kurus bija jāņem vērā institūcijai, proti, īpašuma stāvoklis tā apsekošanas dienā. Turklāt vērtējums jāizdara uz institūcijas noteiktās taisnīgās atlīdzības noteikšanas dienu, tādējādi nodrošinot to, ka tiek vērtēta institūcijas darbību pamatotība nevis noteikta pavisam cita vērtība.

Atšķirības atlīdzības izmaksas kārtībā, īpašuma atbrīvošanas kārtībā un apgrūtinājumu un nastu dzēšanas un izbeigšanas kārtībā

  

Iespēja vienoties par īpašuma atsavināšanas kārtību, tā atbrīvošanas kārtību un termiņiem, kā arī citiem ar atsavināšanu saistītiem jautājumiem, kā arī atlīdzības izmaksas kārtību un kompensācijas veidu (naudā vai, piemēram, ar līdzvērtīgu īpašumu) ir būtiskākais aspekts, kas atšķiras labprātīgas un piespiedu atsavināšanas gadījumā. Labprātīgas atsavināšanas gadījumā īpašnieks ar institūciju var vienoties par šiem jautājumiem, savukārt attiecībā uz piespiedu atsavināšanu šie jautājumi ir noregulēti Atsavināšanas likumā un vienošanās iespējama vienīgi attiecībā uz atlīdzības kompensācijas veidu.

No minētajiem trīs apstākļiem var secināt, ka gadījumā, ja nepastāv pamatotas šaubas, ka, nosakot atlīdzību, institūcija ir pārkāpusi Atsavināšanas likumu vai Atlīdzības noteikumus, vienošanās par īpašuma atsavināšanu ir labāks risinājums nekā piespiedu atsavināšana, jo līdzējiem ir iespējams daudzus atsavināšanas jautājumus noregulēt atbilstoši interesēm un nepieciešamībai konkrētajā situācijā, līgumā vienojoties gan par atsavināšanas noteikumiem, gan īpašuma atbrīvošanas kārtību un termiņiem, kā arī atlīdzības izmaksāšanas kārtību un kompensācijas veidu.


[1] Atsavināšanas likuma 8.panta pirmā daļa.

[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] Atsavināšanas likuma 18.pants.

[5] Atsavināšanas likuma 18.panta pirmā daļa.

[6] Atlīdzības noteikumu 15.punkts.

[7] Atsavināšanas likuma 20.panta pirmā daļa.

[8] Atlīdzības noteikumu 20.punkts.

[9] Atlīdzības noteikumu 22.punkts.

[10] Atlīdzības noteikumu 23.punkts.

[11] Atlīdzības noteikumu 29.punkts.

[12] Atlīdzības noteikumu 30.-34.punkts.

[13] Atlīdzības noteikumu 36.punkts.

[14] Atsavināšanas likuma 9.panta pirmā daļa.

[15] Atsavināšanas likuma 9.panta otrā daļa.

[16] Atsavināšanas likuma 10.panta pirmā daļa.

[17] Atsavināšanas likuma 11.panta pirmā daļa.

[18] Atsavināšanas likuma 11.panta trešā daļa un 12.pants.

[19] Atsavināšanas likuma 13.pants.

[20] Atsavināšanas likuma 29.panta pirmā daļa.

[21] Atsavināšanas likuma 29.panta otrā daļa.

[22] Atsavināšanas likuma 30.panta pirmā daļa.

[23] Atsavināšanas likuma 31.pants.

[24] Atsavināšanas likuma 32.pants.

[25] Atsavināšanas likuma 15.pants.

[26] Atsavināšanas likuma 15.pants un 33.pants.

[27] Atsavināšanas likuma 16.pants.

[28] Atsavināšanas likuma 16.pants.

[29] Atsavināšanas likuma 16.pants.

[30] Atsavināšanas likuma 21.pants.

[31] Atsavināšanas likuma 22.panta pirmā daļa.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form