Sanita Upleja: Varasgribas koalīcija
Foto: LETA

Formāli joprojām pirmās Krišjāņa Kariņa (JV) vadītās, bet būtībā otrās, atjaunotās valdības tapšanas peripetijas Covid-19 pandēmijas un valdības ļoti zemu uzticības reitingu pavēnī precīzi izgaismoja varasgribas principa nozīmi un pielietojumu politikā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kariņš, lai arī nereti publiski vērtēts kā pārāk miermīlīgs, vājš un samierniecisks līderis, aukstasinīgi nodemonstrēja pietiekami dzelžainu satvērienu, lai saglabātu sarežģītās koalīcijas vadības grožus, no vienas puses norijot dažu koalīcijas partneru uzspiestos kompromisus, no otras puses bez ceremonijām un liekām emocijām izliekot aiz durvīm koalīcijas pastarīti "KPV LV".

Dzelžainums līdz pat tādam savdabīgam līmenim, ka vēl dažas stundas pirms publiskā paziņojuma par izmaiņām valdībā un laikā, kad mediji jau veidoja sagataves iepriekš precīzi nopludinātajām valdības sastāva izmaiņām, televīzijas raidījumā premjers nevainīgi klāstīja, ka sarunu process ir dinamisks, iespējamas izmaiņas un ka vēl nav nekā, ko paziņot.

Ilggadīgi politikas vērotāji atzīst, ka šis bijis gana dīvains process, vispirms koalīcijai publiski paziņojot, ka sarunas par valdības sastāva izmaiņām tiek atliktas pēc pašvaldību vēlēšanām, bet tad, nedēļu pirms tām, četru partneru slepenās sarunās panākot vienošanos, par ko piektais partneris uzzina no mērķtiecīgi masu medijiem nopludinātas informācijas un vairākas dienas tiek turēts neziņā par šīs informācijas patiesumu.

Valdības partneru savstarpējās slēgtās sarunas ir gandrīz neiespējami detalizēti restaurēt, jo pat pašiem to dalībniekiem atšķiras versijas, kā tas bija labi redzams trešdienas "Delfi TV ar Domburu" raidījumā. Tāpēc sabiedrībai un konkrēto partiju vēlētājiem spilgtāk atmiņā iespiedīsies tieši publiskie paziņojumi, dokumenti, vēstījumi un komentāri par koalīcijas un valdības darba izmaiņām.

Diemžēl no publiskajiem paziņojumiem tā arī netop pārliecinoši skaidrs, kāpēc "KPV LV" bija pilnībā jāizslēdz šajā brīdī no koalīcijas un vai tas tiešām bijis smagākais "akmens" valdošās koalīcijas kaklā visā tās pastāvēšanas gandrīz divarpus gadu laikā. Diezin vai tas tā bijis, ja vien, piemēram, atceramies, ka pie liktenīgajiem Covid-19 vakcīnu iepirkumiem vainojama pavisam citas partijas vadīta ministrija. Arī jaunas raizes koalīcijai nesošie Satversmes tiesas spriedumi novadu reformas lietās nav tieši "KPV LV" mantojums.

Vēl jo mazāk ir skaidrības par to, kāpēc bija publiski jāmelš, ka sarunas atliktas pēc vēlēšanām, bet patiesībā intensīvi notiek un noslēdzas tieši vēlēšanu priekšvakarā. Atbilde, ka politika ir dinamisks process un ka valsts jau vairākas nedēļas bijusi bez ekonomikas ministra, tāpēc jāpārkāpj pašu publiskie solījumi, tomēr nepārliecina. Diezin vai vēl viena nedēļa bez ministra būtu izšķiroša valsts nākotnei, kamēr partiju mānīšanās var būt izšķiroša vēlētāju vērtējumam pēc gada gaidāmajās Saeimas vēlēšanās.

Savukārt izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas publiska pazemošana no savas (nu jau gan bijušās) partijas biedru puses, šķiet, ir kas sen neredzēts Latvijas politikā, ja neskaita savdabīgo Aigara Štokenberga un Arta Pabrika atvadīšanos no Tautas partijas un amatiem Aigara Kalvīša otrajā valdībā pirms vairāk nekā desmit gadiem, lai gan tur vismaz bija skaidri un publiski redzami domstarpību partijas iekšienē iemesli. Līdzīgi skaidrs tas bija arī Solvitas Āboltiņas izslēgšanā no partijas "Vienotība".

Lai kādi arī nebūtu partiju iekšējās sarunās panāktie kompromisi un vienošanās par amatu sadali atjaunotajā koalīcijā, skaidrs ir tas, ka varu saglabāja un pat vairoja tās partijas, kam piemīt veselīgs politisks instinkts gribēt varu. Būšana politikā paģēr gribēt varu un būt nemitīgā modrībā un sardzē par tās saglabāšanu, īstenošanu un vairošanu.

"KPV LV", vismaz ne visa Saeimā sākotnēji ievēlētā frakcija, varu īsti negribēja jau kopš ievēlēšanas brīža, par ko liecināja sašķelšanās pašā sākumā un arī vēlāk sekojošie notikumu frakcijas un partijas iekšienē. Lai arī vairāk politikā pieredzējušie partneri tagad prasmīgi apspēlēja "KPV LV", tomēr arī pati partija neizrādīja patiesu gribu noturēties šajā koalīcijā. Iespējams, tādēļ, ka bija atšķirīgi politiskie uzskati, bet, iespējams, arī tādēļ, ka partijas ideoloģija vairāk atbilst opozicionāra pozai kopš sākta gala.

Tagad, pārdalot atbildības jomas valdībā, bet nedefinējot nekādus jaunus darbības mērķus un virzienus līdz Saeimas vēlēšanām atlikušajā laika nogrieznī, pie varas palikušās un varu patiesi gribošās partijas diezin vai spēs nokratīt citus pašu vien sev kaklā sakārtos "akmeņus".

Ironiskā kārtā brīdī, kad finišēja valdības sastāva maiņas sarunas, neviens cits kā Jaunā konservatīvā partija un Nacionālā apvienība ar savu nostāju Varakļānu novada kultūrvēsturiskās piederības jautājumā noveda valsti tuvu konstitucionālajai krīzei.

Vēl viena pretrunīgi vērtēta Satversmes tiesas sprieduma pildīšana būs neizbēgama tuvākā gada laikā Saeimā, jo ar 2020. gada 12. novembra spriedumu par bērna kopšanas atvaļinājumu bērna mātes partnerei viendzimuma pāra attiecībās parlamentam uzdots konkrēts līdz nākamā gada jūnijam paveicams darbs. Darbs, par kura saturu koalīcijas partijām ir atšķirīgi viedokļi.

Tūlīt Satversmes tiesa paziņos savu nolēmumu lietā par tā saucamās Stambulas konvencijas atbilstību Satversmei, par ko tiesai savu atzinumu pagājušā vasarā lūdza frakcijas "Jaunā Vienotība" un "Attīstībai/Par". Koalīcijas sadarbības līgums gan paredz, ka šīs konvencijas ratifikācijas jautājumā partneriem ir tiesības balsot atšķirīgi, tomēr diezin vai publiskās diskusijas par šo tēmu stiprinās savstarpējās attiecības koalīcijas iekšienē.

Atšķirīgi balsojumi gan jau sadarbības līgumā sākotnēji ierakstītos jautājumos, gan citos gadījumos ir bijuši pietiekam raksturīgi šai valdošajai koalīcijai, aizbildinoties ar piecu partneru, kuru sastāvā ir vēl vairāk partiju, atšķirīgajiem politiskajiem uzskatiem.

Pēdējā laikā tas uzskatāmi bijis redzams arī Jaunās konservatīvās partijas balsojumā kopā ar opozīciju un pretēji valdības viedoklim par ēstuvju āra terašu atvēršanu apmeklētājiem, izpelnoties pat Valsts prezidenta nopēlumu, nosaucot to par "parlamentāro negadījumu".

Vai, vienam no šī "negadījuma" aktīvākajiem radītājiem Gatim Eglītim (JKP), tagad kļūstot par valdības locekli un pametot parlamentāro tandēmu ar Krišjāni Feldmanu (JKP), tiks pilnībā izskausta šādu negadījumu rašanās iespēja, rādīs laiks. Taču nedz trešdien parakstītie papildu dokumenti pie sadarbības līguma, nedz partiju pārstāvju izteikumi un paziņojumi neliecina, ka šī potenciālā problēma ir tagad saknē nocirsta.

Pēdējo divu valsts budžetu veidošana arī neliecināja, ka "KPV LV" nostāja ir lielākais šķērslis vienošanās panākšanai šajā valdības esamībai būtiskākajā jautājumā, tāpēc darbs pie nākamā gada budžeta, kas nemaz vairs nav aiz kalniem, skaidri parādīs koalīcijā palikušo partiju varasgribu, varasspēju un politisko dzīvotgribu.

Tas savukārt būs izejas punkts finiša taisnei pirms Saeimas vēlēšanām, uz kurām katrs partneris tomēr dosies pa savu politiskā stadiona celiņu, savu vēlētāju uzmanīgi vēroti, uzmundrināti vai vilšanās dēļ pamesti.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Jaunā Vienotība Ilga Šuplinska Stambulas konvencija KPV LV Jaunā konservatīvā partija (JKP) Saeima Satversmes tiesa Solvita Āboltiņa Tautas partija Vienotība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form