Santjago Sabala, ‘Rīgas Laiks’: Pārveidotāju filozofija
Foto: DELFI

"Izteiksmes brīvība un pulcēšanās tiesības ir cilvēku svētas brīvības. Ar spilgtām, drosmīgām akcijām kustība Okupē Volstrītu ir atjaunojusi jēgu cerībai, kopienas vērtībām un pamodinājusi revolucionāro garu, kas ir snaudis par ilgu. Okupēt nozīmē iemiesot atbrīvošanās garu, ko mēs gribam manifestēt mūsu sabiedrībā." (http://occupywallst.org/)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirms dažām nedēļām pēc piedalīšanās kādā konferencē Ņujorkas Stounijbrukas universitātē iegriezos Zukoti parkā, lai tiktos ar turienes protestētājiem un izteiktu viņiem savu atbalstu. Savukārt pirms dažiem mēnešiem man tāda pati tikšanās bija Barselonā, Katalonijas laukumā; abās vietās, kur dzirdēju vienādu neapmierinātību ar kārtību, kāda valda mūsu pasaulē, man prātā nāca Kārļa Marksa 1845. gadā rakstītie vārdi: "Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši, bet uzdevums ir to pārveidot." Vai šī atziņa var būt aktuāla vēl šodien? Vai ir radīta filozofija, kas sasauktos ar šo protestētāju viedokli?

Neraugoties uz to, ko filozofi paveikuši kopš Marksa laikiem, pārmaiņas tā arī nav notikušas. Iemesls slēpjas ne jau filozofu nespējā pasauli pareizi izskaidrot, bet drīzāk gan viņu vēlmē to izdarīt pareizi. Šī nespēja panākt pārmaiņas, kura satrauca Marksu, nevar tikt novelta uz interpretāciju; tā izriet no patiesības, ko šī interpretācija meklē, proti, no aprakstiem. Apraksts prasa uzspiest zināmu patiesību un saglabāt realitāti nemainīgā stāvoklī jeb status quo.

Turpretim interpretācija realitāti pastāvīgi papildina, pastāvīgi rada jaunas pārmaiņas. Marksa aicinājumu pārveidot pasauli vajadzētu lasīt kā argumentu pret tām filozofijas skolām, kuras nav spējīgas radīt pārmaiņas un kuras atbalsta pastāvošo sabiedrības, politikas un, pats svarīgākais, ekonomikas struktūru. Šāda filozofija tiek piekopta galvenokārt Savienotajās Valstīs un dēvēta par "metafizisko" vai "analītisko" filozofiju, un tās spožāko pārstāvju vidū var minēt Robertu Noziku, Frensisu Fukujamu un Džonu Sērlu. Noziks un Fukujama aizstāv neoliberālismu un tā triumfu pār vēsturi, savukārt Sērls (kuru Džordžs V. Bušs 2004. gadā apbalvoja ar Nacionālo Humanitāro zinātņu medaļu) pievēršas saprāta un objektivitātes aizstāvībai, tādējādi veicinot pasaules pašreizējā stāvokļa saglabāšanu.

Šībrīža globālās ekonomiskās krīzes apstākļos, kad protestētāji ieņēmuši finanšu pasaules centrus, piemēram, Volstrītu, pieprasot pārmaiņas, Marksa atziņa norāda, ka ietvars, kurā mēs vēl joprojām darbojamies, ir domāšanas sistēma, kura šo krīzi uztur spēkā; vienlaikus tā arī prasa pārmaiņas domāšanā, tas ir, filozofiju, kas paredzēta šiem pašiem protestētājiem. Šāda filozofija ir, un to sauc par hermeneitiku. Tā ir interpretācijas filozofija, kuras attīstībai iespējams izsekot cauri gadsimtiem, no Aristoteļa un Augustīna līdz Polam Rikēram un Hansam Georgam Gadameram.

Platons savā dialogā "Ions" hermeneitiku rāda kā Olimpa dievu gribas uztveres teoriju un tālāknodošanas praksi, taču drīz vien tā ieguva plašāku filozofisku nozīmi, piedāvājot alternatīvus un būtiski svarīgus pasaules, domāšanas un eksistences skaidrojumus. Džanni Vatimo, ietekmīgākais no mūsu laika hermeneitikas pārstāvjiem, nesen norādīja, ka cilvēks, kurš "nav spējis kļūt par autonomu interpretētāju, šādā izpratnē iet bojā. [Viņš] turpina dzīvot ne vairs kā indivīds, bet gan kā skaitlis, statistiska ražošanas un patēriņa sistēmas vienība." Protestētāji un kustības, kas Spānijā izveidojās pagājušā gada pavasarī un tagad izplatījušās pa visu pasauli, iemieso šos autonomos interpretētājus, kuri apņēmušies pārvarēt mūsu valdību uzspiestos ekonomikas principus. Taču tādu apņēmību šiem cilvēkiem devusi ne jau kāda viņu rīcībā esoša augstāka patiesība, kura nebūtu pieejama varas nesējiem; to viņiem sniedz priekšstats par alternatīvu, sociāli līdzsvarotu bagātības sadalījumu, proti – cita, atšķirīga pasaules interpretācija.

Paralēle, kuru es mēģinu novilkt starp mūsu protestētājiem un interpretācijas filozofiju, balstīta ne tikai šo cilvēku prasībā pēc pārmaiņām, bet arī viņu eksistences apstākļos. Gan protestētāji, gan hermeneitika eksistē sabiedrības perifērijā: vieni – kā sava veida kapitālisma izdalījumi, otra – kā otršķirīga filozofija. Šī marginalizācija izriet ne jau no politiskas vai teorētiskas nekonsekvences, bet gan no viņu vitālajām ētiskajām prasībām. Tāpat kā Markss, arī hermeneitiskā domāšana un protestētāji pauž radikālas prasības pēc pārmaiņām. Cilvēki ar ērtiem dzīves apstākļiem reti piedāvā atšķirīgu realitātes interpretāciju, taču, kad tas tomēr notiek, tā iegūst politiski revolucionāru spēku, jo vēršas pret to objektīvo lietu kārtību, kas noteikusi viņu līdzšinējo eksistenci. Prasības, ko izvirza mūsu protestētāji Barselonā, Ņujorkā un Sidnejā, ir dažādas: no taisnīgas ienākumu sadales un labākas sociālās aprūpes līdz aicinājumam mazināt lielo korporāciju politisko ietekmi. Tas norāda nevis uz to, ka prasības ir pretrunīgas, juceklīgas un anarhistiskas, bet gan uz to, ka visi šie cilvēki ir izslāpuši pēc pārmaiņām. Taču kāpēc hermeneitika ir piemērotākā filozofija protestētājiem, kuri vēlas panākt izmaiņas reālā ekonomikas politikā?

Hermeneitika var kļūt par mūsu protestētāju filozofiju ne tikai tāpēc, ka to ar šiem cilvēkiem vieno slikta reputācija, revolucionāri mērķi vai ētiskas dabas pretenzijas. Hermeneitika uzskata, ka cilvēku līdzāspastāvēšana iespējama, neuzspiežot visiem vienu patiesību – tātad bez vienotas globālas finanšu sistēmas. Galu galā, ja varam ticēt Stiglicam, Krugmanam un citiem ievērojamiem ekonomistiem, tieši šī ticība globālajai ekonomikai mūs novedusi līdz pašreizējai finanšu krīzei. SVF, PB un ECB balstīti uz pensée unique, tas ir, nevainojamas pilnības, racionalitātes un pašregulācijas ideoloģiju, kurā trūkumi, domstarpības un neveiksmes pat nevar tikt ņemtas vērā. Šo organizāciju specifiskā ekonomiskā politika kā vienīgā patiesība tiek uzspiesta dzīvei, ko iemieso mūsu protestētāji, – dzīvei, kas demonstrē dažādas un dažādā mērā būtiskas kulturāli ekonomiskas prasības. Hermeneitika ir viena no nedaudzajām filozofijām, kas atspoguļo mūsu postmoderno sabiedrību plurālismu, jo, kā īsteni demokrātisks process, tā sevī iekļauj un pieļauj strukturālas pārmaiņas, kas notiek ik reizi, kad pilsoņi to pieprasa. Ignorēt šos saucienus pēc pārmaiņām nozīmē nepievērst uzmanību jaunām, atšķirīgām un būtiski svarīgām pasaules interpretācijām un ignorēt tos 99% iedzīvotāju, kas šobrīd pieprasa gan tās, gan arī pārmaiņas, ko tās varētu nest.

aljazeera.com, 2011. gada 30. novembrī

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form