Tātad cilvēki ir kļuvuši par pilsoņiem valstī, kuras konstitucionālos pamatus neatzīst. Protams, varam pieņemt, ka daļa no parakstītājiem protestē pret grūto dzīvi vai politiķiem, kas neuzklausa, daļa par tiesībām turpināt netraucēti dzīvot paralēlajā krievvalodīgajā pasaulē, bet daļa tiešām ticēja, ka var panākt valsts valodas statusu krievu valodai. To, ka tas nav iespējams, toties ļoti labi apzinājās Lindermans, Ušakovs un citi sabiedrības šķelšanas kampaņas līderi. Nav iespējams, jo grūti iedomāties tādu valsti pasaulē, kurā puse no balsstiesīgajiem pilsoņiem būtu gatavi atteikties no savas valsts identitātes.
Latviešu valoda kā valsts valoda ir viens no četriem mūsu valsts konstitūcijas pamatprincipiem, tikpat svarīgs kā tas, ka Latvija ir demokrātiska un neatkarīga valsts, tās teritorija ir nedalāma un vara pieder tautai. Tāpēc, domājot par gaidāmo referendumu, ir iespējami divi risinājumi. Pirmais: neielaisties radikāļu provokācijā un neiet uz referendumu, tā parādot, ka latviešu valodas statuss nav diskutējams. Šī varianta trūkums ir, pirmkārt, tā pretruna ar pilsonisko līdzdalību, uz kādu visos iepriekšējos referendumos un vēlēšanās aicināta sabiedrība. Otrkārt, pilsoniskās nepiedalīšanās akcija ir ļoti grūti īstenojama, noteikti būs cilvēki, kas par savu goda pienākumu uzskatīs balsot pret krievu valodu. Tāpēc referenduma rezultāts varētu būt, protams, nepietiekams, lai mainītu Satversmi, taču vairākumu veidos balsotāji "par". Tas ļautu radikāļiem pašmājās, iespējams, Krievijas atbalstītiem turpināt diskusiju, sak, balsis varbūt nepietika, bet vairākums tomēr ir par izmaiņām krievu valodas statusā.
Otrs risinājums: aktīvi piedalīties referendumā, lai ar pašcieņu un lielu pārsvaru apliecinātu uzticība savas valsts identitātei, balsojot pret krievu valodu kā otru valsts valodu. Esmu pārliecināta, ka pret paralēlu divkopienu sabiedrības nostiprināšanu balsotu ne tikai latvieši, bet arī mazākumtautību cilvēki, kas jūtas piederīgi Latvijai, jūtas te kā savās mājās, pārvalda latviešu valodu un vienlaikus saglabā savu mazākumtautības identitāti. Referenduma pozitīvais devums tāpēc varētu būt sabiedrības saliedēšanās pāri etniskām robežām, ar pašcieņu apliecinot demokrātisko un nacionālo identitāti kā kopīgu pamatu dzīvei Latvijā mums visiem. To identitāti, kuru respektē arī Eiropas Savienība, Pamattiesību hartā ierakstot: "Savienība respektā dalībvalstu(..) nacionālo identitāti."
To, ka Latvijā pastāv aizvainota, neintegrēta, valsts konstitucionālos pamatus noliedzoša ļaužu kopa, nav kāds negaidīts pārsteigums, ko uzzinām ieraugot parakstīšanās rezultātus. Tas uzrāda tādas politikas izgāšanos, kuras izpratnē integrācija nozīmē iespējami ātru un vieglu iekļaušanu politiskajā nācijā. Šai ziņā vērts mācīties no citām Eiropas valstīm, kas ar integrāciju saprot iekļaušanos vienlaikus gan nacionālās piederības, gan demokrātiskās līdzdalības kopienā, tāpēc daudzu desmitu stundu speciālos integrācijas kursos topošajiem pilsoņiem labi jāapgūst savas mītnes zemes vēsture, kultūra, tradīcijas. Naturalizācija bez integrācijas rada valsts dezintegrācijas riskus. Vācijas integrācijas pamatnostādnēs, piemēram, teikts: "Sabiedrība nespēj ilgi izturēt iekšēju sašķeltību, kuru rada kultūru atšķirības. Runāt vienā valodā un pieņemt uzņemošās sabiedrības pamatvērtības ir pamatprasība, lai saglabātu sociālo saliedētību".
Taču mums jāapbruņojas ar pacietību un skaidru sapratni, ka neviena cita valsts pasaulē XX gadsimtā nepiedzīvoja tik lielu un mākslīgu nacionālā sastāva maiņu, kā Latvija un Igaunija to piecdesmit gadu okupācijas laikā. Tāpēc ir vajadzīgs laiks, pacietība un neatlaidība, lai veidotos kopīga nacionāla identitāte, kuras pamats ir latviešu valoda un kultūrtelpa, demokrātiskās vērtības, kopīga, uz patiesiem faktiem balstīta vēsturiskā atmiņa. Tāda nacionālā identitāte, kas ir atvērta un iekļaujoša. Mazākumtautību atšķirīgo identitāšu saglabāšana nav pretrunā ar šo kopīgo pamatu.
Cilvēks var saglabāt ukraiņa, ebreja, krieva identitāti, bet vienlaikus justies arī kā latvietis un piedalīties Latvijas valsts kopējā identitātē, jo identitātes nevis izslēdz, bet bagātina viena otru. Pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot dažādās rietumvalstīs, latvieši spēja priekšzīmīgi iekļauties savu mītņu zemju valodās un pilsoniskajās sabiedrībās, vienlaikus saglabājot savu latvietību – uz šādu Eiropas nacionālajās valstīs pašsaprotamu modeļa nostiprināšanu Latvijā ir jābūt vērstai mūsu valsts politikai, jo citas izvēles jau nav – alternatīva ir divkopienu sabiedrība ar tās mūžīgo spriedzi. Pūliņi, kas ieguldīti kopīgas nacionālās identitātes stiprināšanā, atmaksāsies demokrātijas kvalitātē. Piemēram, zudīs elektorāts pēc etniskā principa veidotām un sabiedrību šķeļošām partijām.
Lai tuvinātos šādam, vēlreiz uzsveru, Eiropas valstīs pašsaprotamam modelim, integrācijas politika ilgstoši būs viena no svarīgākajām valsts politikām. Ir jāpārskata līdzšinējās politikas maldi, piemēram, saprotot to, ka ātrai un atvieglotai naturalizācijai nav nekāda sakara ar integrāciju, un jāvienojas, kas turpināms un kas jauns ir jādara.
Tikai daži piemēri. Jāstiprina un jāveicina pilsoniskā līdzdalība, domāju, ka līdzīgu atsvešinātību no valsts jūt dažādu tautību cilvēki. Īpaši jāveicina kopīgas pilsoniskās aktivitātes NVO, kurām Latvijā ir tendence veidoties pēc etniskā principa. Tam nepieciešami arī Latvijas valsts līdzekļi, šobrīd NVO atbalstam pārsvarā pieejams tikai ārvalstu finansējums. Pilsoniskajā izglītībā Latvijas bērniem ir vieni no zemākajiem rezultātiem Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka māka sadarboties un līdzdarboties, uzņemties atbildību par sabiedrību un valsti kopumā ir nepietiekama. Tas jāmaina. Jāmudina draudzēties un veidot kopīgus projektus latviešu un krievu skolām, lai vismaz tā mazinātu atsvešinātību, kuru paaudzēs atražo pēc valodas segregētā skolu sistēma Latvijā.
Redzamiem politiķiem, tādiem kā, piemēram, Andrejam Judinam, Aleksejam Loskutovam, Vjačeslavam Dombrovskim, vai starptautisko institūciju pārstāvjiem kā Inai Šteinbukai, citiem sabiedrībā redzamiem cilvēkiem, kas ir dabiski iekļāvušies Latvijas nacionālajā valstī, tās latviskajā identitātē un vienlaikus tai vai citā intensitātē saglabājuši savu mazākumtautības identitāti, būtu vērts uzrunāt sabiedrības daļu, kurā valda aizspriedumi un kurai ir grūtības iekļauties. Ir augstu jānovērtē tādi politiķi, kā, piemēram, Igors Pimenovs, kas aktīvi aicināja savus partijas biedrus Saskaņas centrā neparakstīties referenduma kampaņā. Pēc politiskās ievirzes, ne etniskā principa veidotām partijām un to jauniešu organizācijām cītīgi jāstrādā, lai piesaistītu dažādu nacionalitāšu cilvēkus.
Ir jāturpina nostiprināt latviešu valodu, lai būtu kopējais pamats saliedētai sabiedrībai – stiprai nacionālās piederības un demokrātiskās līdzdalības kopienai. Jo demokrātija ir komunikācijas kopiena, ja nav kopēja pamata, tā ir sašķelta. Latviešu atbildība pret valodu nozīmē, ka nedrīkst pakalpīgi pāriet uz krievu valodu, sajūtot, ka saruna biedra valoda nav tik tekoša. Jo kur tad krievvalodīgie iemācīsies latviešu valodu, ja ne Latvijā. Valodas pašapziņa un savu tiesību zināšana nozīmē nepieļaut latviešu diskrimināciju darba tirgū, profesijās, kas saistītas tikai ar vietējo tirgu, nepamatoti prasot krievu valodas zināšanas.
Ar to samierinoties tiek stiprināta krievu valoda, kuras pašpietiekamības līmenis jau tā ir augsts, un darba tirgū diskriminēti it īpaši jaunieši, kas ieguvuši labu izglītību, apguvuši Eiropas valodas, bet skolās nav mācījušies krievu valodu. Ir jāstiprina krievu valodā runājošo vecāku vēlme un drošības sajūta, sūtot bērnus latviešu bērnu dārzos un skolās, tādēļ nepieciešams atbalsts skolotājiem, kam jāmāk strādāt ar bērniem, kas nāk no ģimenēm ar dažādu dzimto valodu. Būtu jādomā par mājas valodas stundu ieviešanu, ja pēc tādām ir pieprasījums, līdzīgi kā, piemēram, Austrijā, kur turku bērni (protams, tur nepastāv turku skolas) var līdz 14 gadiem paralēli valsts skolās nostiprināt savu turku valodu. Tas drošinātu vecākus, ka bērni nepazaudēs savu mazākumtautības identitāti.
Skolās ir īpaši svarīgas pilsoniskās izglītības un vēstures stundas, kurās jāveido izpratne par Latvijas valsts nacionālo un demokrātisko identitāti un uz patiesiem faktiem balstītu Latvijas vēsturi. To, ka tas ir iespējams un notiek, mani pārliecina sarunas ar vēstures skolotājiem no krievu skolām. Sašķelta vēsturiskā atmiņa izpaužas sašķeltā sabiedrībā, svarīgi, lai tā neatražotos nākamajās paaudzēs.
Bet, iespējams, vissvarīgākais ir apzināties un uzturēt atvērtās latvietības principu. Tas nozīmē iekļautību un kopēju piederības sajūtu, to, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt. Tas nozīmē, ka, esot latvietis, cilvēks var saglabāt arī savu mazākumtautības identitāti. Un mums visiem ar cieņu pret to jāizturas.