Pretēji atsevišķu amatpersonu pēdējā laika centieniem attaisnot sistēmas nepilnības, kas saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jomu Latvijā, jāatzīst, ka mēs tomēr atrodamies grāvī. Turklāt, turpinot strādāt ar šā brīža pieeju, mēs grāvi turpinām padziļināt gan tiesību aizskāruma ziņā, gan nemotivētā valsts resursu izmantošanā.
Jautājums nav par to, ka pret noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem nevajadzētu cīnīties, bet gan par to – kā to vajadzētu darīt. Ne katrā reizē ir iespējams uzreiz pateikt, ka līdzekļi ir "noziedzīgi iegūti". Vairumā gadījumu tie ir līdzekļi, kas noteiktu pazīmju dēļ rada šaubas par to likumīgo izcelsmi. Šīs šaubas ir par iemeslu iniciēt līdzekļu izcelsmes likumības pārbaudi. Nenoskaidrotas izcelmes konstatēšana būtībā ir pirmais solis, lai sāktu pārbaudi.
Tās rezultātā tiek pieņemts lēmums atzīt vai neatzīt līdzekļus par noziedzīgi iegūtiem. Fakts, ka šobrīd "nenoskaidrotas izcelsmes līdzekļi" jēdzieniski tiek jaukti ar "noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem", nav kriminālprocesuāla problēma, bet gan izpratnes un likuma piemērošanas jautājums. Ne visos gadījumos, kad līdzekļu izcelsme ir neskaidra, uzreiz prezumējams, ka tie ir noziedzīgā ceļā iegūti. Pēc būtības nav pamata iedarbināt kriminālprocesuālo mehānismu tur, kur līdzekļu izcelsmi sekmīgi varētu noskaidrot arī bez tā, jo NILLTPFN likuma 321. panta 1. daļa dod tiesības lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu FID pieņemt tikai tad, ja "ir pamatotas aizdomas, ka notiek vai ir veikts noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija [...]".
Ikvienam NILLTPFN likumā ir solīta iespēja pierādīt naudas likumīgu izcelsmi, sniedzot pilnīgu un pamatotu informāciju kontroles dienestam. NILLTPFN likuma 322. panta 5. daļa nosaka, ka FID šādā gadījumā var atcelt izdoto rīkojumu par naudas iesaldēšanu un lieta uz policiju vai prokuratūru tālāk netiek nodota. Savukārt šā paša likuma 34. panta 1. daļa teic, ka noteiktā kārtībā (30 dienu laikā) ikviens aizturēto līdzekļu īpašnieks vai tā pilnvarotie pārstāvji var apstrīdēt FID rīkojumus pie īpaši pilnvarota prokurora. Diemžēl šī procedūra praksē nedarbojas, jo FID neskaidro, kur konkrēti ir saskatīta problēma, par kādu darījumu vai periodu viņiem un bankai ir radušās šaubas. Ir vien vispārīga frāze par "aizdomām", un tas arī viss. Personai ko mēģināt noskaidrot ir bezcerīgi, jo parasti skan standarta atbilde, ka tas esot izmeklēšanas noslēpums. Rezultātā fiziskajai vai juridiskajai personai nav iespēju ne FID, ne prokuroram iesniegt nedz motivētu sūdzību, nedz pilnīgu, uz dokumentiem balstītu situācijas skaidrojumu. Ja tu nezini, par ko esi vainīgs, tad, kā tu vari zināt, ar ko un kā sevi aizstāvēt?
NILLPTFN likuma 322. panta 8. daļa tikmēr nosaka, ja rīkojums par līdzekļu iesaldēšanu nav atcelts, tad FID desmit darbadienu laikā pēc tā izdošanas sniedz informāciju pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm vai prokuratūrai. Praksē tas nozīmē to, ka cilvēkam ir dotas desmit darbdienas, kuru laikā viņam ir jāsavāc un jānodod dokumenti par nekonkretizētu darījumu, kas ir noticis nekonkretizētā periodā. Turklāt, iedomāsimies situāciju, ja darījumā ir bijis iesaistīts citā valstī reģistrēts uzņēmums, kas strādā ar attiecīgās valsts banku, un ka šis darījums, iespējams, ir noticis pirms desmit gadiem. Cik liela varbūtība ir šajā īsajā periodā "noķert rokā" bijušo sadarbības partneri, izskaidrot viņam situāciju tā, lai viņš labprātīgi un operatīvi palīdzētu sagādāt nepieciešamos dokumentus, šos dokumentus saņemt un nodot izskatīšanā FID vai prokuroram?
Un ko darīt, ja šis sadarbības partneris pirms astoņiem gadiem ir pārtraucis biznesa darbību un viņam vairs nav grāmatvedisku apliecinājumu, ko izsniegt? Vai, ja ir darījumu ķēde vai neskaitāmi darījumi? Par kuru no tiem? Pirmo, pēdējo vai visiem? Cilvēks automātiski ir kļuvis par finanšu noziedznieku, jo nespēj pierādīt to, ko pēc loģikas vairs nevar pierādīt vai vienkārši nevar pierādīt atvēlētajās desmit darbdienās. Un nevienu neinteresēs, ka tā nauda patiesībā ir bijusi godīgā ceļā iegūta, turklāt par to ir nomaksāti visi nodokļi.
No vienas puses valsts personai it kā ir paredzējusi tiesību aizstāvēšanas mehānismu, taču tas ir formāls. Minētais regulējums nav vērsts uz to, lai kaut ko atrisinātu, jo kāda nozīme ir personas tiesībām 30 dienu laikā pārsūdzēt FID lēmumu prokuroram, kad pēc desmit dienām FID materiālu jau ir nodevis izmeklēšanas iestādei. Šāds mehānisms tā formāluma dēļ nav vērsts vis uz fizisko un juridisko personu tiesību aizsardzību, bet gan iluzora tiesiskuma radīšanai līdzekļu iesaldēšanas procesam. Turklāt iluzors aizstāvēšanās mehānisms apvienojumā ar apvērstu pierādīšanas pienākumu (faktiski – vainas prezumpciju), ir īpaši bīstama kombinācija, kas neiederas demokrātiski tiesiskā valstī.
Tomēr regulējuma nepilnību ietekmes ķēde šeit neapstājas, jo šādā veidā un ar šādu likuma piemērošanu vistiešākajā mērā tiek apgrūtināts arī policijas un prokuratūras darbs. Policija un prokuratūra tiek burtiski pārpludināta ar lietām tikai tādēļ, ka iepriekšējā procedūras posmā nav nostrādājis lietu filtrācijas mehānisms. Turklāt šis mehānisms arī nevar nostrādāt, jo likuma subjektam nav bijusi dota normāla iespēja ko izskaidrot, lai aizstāvētu savas mantiskās tiesības. Norma ir piemērota formāli, filtrs nenostrādā, un lieta tiek ievirzīta ilgtermiņa pirmstiesas izmeklēšanas procesā.
Mums beidzot ir jāsaprot, ka policija Latvijā nav ar neierobežotiem resursiem un mūsu likumsargu kapacitāte nav pietiekama, lai tērētu laiku tādām lietām, par kurām kriminālprocesi nebūtu jāierosina. Tas izmeklētājiem liedz iespēju ātrāk izmeklēt perspektīvas lietas. Turklāt tas nozīmē, ka personām, kuras šajā radītajā lietu sastrēgumā ir saraksta beigās un kuru nauda patiesībā ir legāla, bet vienkārši uz nepārbaudītu aizdomu pamata iesaldēta, nāksies gaidīt ilgāku laiku, lai atgūtu savus līdzekļus.
Šo situāciju ir iespējams atrisināt ar ļoti vieglu paņēmienu, proti, FID un prokuratūrai vajadzētu tik vien kā precizēt radušos pretenziju iemeslus un izskaidrot, par kuriem darījumiem un tieši kāpēc ir radušās aizdomas. Tas palīdzēs ne tikai cilvēkiem savu tiesību aizstāvēšanā, bet arī ļaus efektīvāk izmantot valsts resursus un panākt ātrāku iznākumu īstās lietās.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) skaidro, ka valsts nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem neattaisno cilvēktiesību pārkāpšanu. Bet cilvēktiesību aizsardzība sākas tieši valsts līmenī. Tikai tad, ja valsts sistēma strādā nepareizi vai tā nespēj novērst cilvēktiesību pārkāpumus, sāk darboties starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi. Un tas, kas šobrīd notiek noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jomā, lielā mērā ir saistīts ar cilvēku tiesību aizskārumu. Tāpēc, domājams, ka gadījumā, ja kāds apstrīdēs Latvijā ieviesto praksi ECT, tā spēs konstatēt pārkāpumus. Vienīgi šīm personām, kuras uzvarēs lietās pret Latviju, gandarījums būs vairāk morāls, nekā finansiāls, jo summas, ko ECT piedzen no valsts, praksē ir samērā nelielas, turklāt nav aplēšama pilna finansiālā ietekme, ko ir radījis fakts, ka cilvēks valsts rīcības rezultātā ilgstoši nav spējis piekļūt savai naudai un no tās gūt plānoto labumu.
Mēs nedrīkstam savu cīņu pret noziedzīgu līdzekļu klātesamību Latvijā balstīt uz formālu normu piemērošanu un uz aizdomām, tikai tādēļ, ka tā normu piemērotājiem vienkārši ir vieglāk strādāt un nav tik ļoti jāpiepūlas, lai kaut ko pierādītu. Šāda pieeja rada draudus gan no tiesiskā viedokļa, gan rada kaitējumu līdzekļu īpašniekiem un nemotivēti noslogo valsts resursu.