'Scenāriji.lv': kur ES atrodas Latvijas vairāk un mazāk pelnošie?
Foto: PantherMedia/Scanpix

Pagājušā gada beigās Ņujorkas izdeviniecība Basic Books publicēja Pasaules Bankas ekonomista Branko Milanoviča (Branko Milanovic) grāmatu The Haves and the Have-Nots, kurā autors saistošā un plašam lasītāju lokam saprotamā veidā apraksta, kā ienākumu nevienlīdzība vēsturiski mainījusies dažādu valstu un pasaules kontekstā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Līdzās aprēķiniem par to, cik salīdzinoši lieli ir bijuši Elizabetas Benetas, Dārsija kunga, Annas Kareņinas un grāfa Vronska ienākumi; kurš ir bijis pasaules bagātākais cilvēks; cik lielā mērā cilvēka mūža ienākumus nosaka viņa dzimšanas vieta utt., Milanovičs salīdzina ienākumu sadali dažādās pasaules valstīs un norāda, ka, pat ņemot vērā atšķirīgās pirktspējas, tikai 3% Indijas iedzīvotāju ienākumi ir augstāki (protams, atsevišķu indivīdu ievērojami augstāki) nekā nabadzīgāko (pirmās procentiles) ASV iedzīvotāju vidējie ienākumi.

Turpretī gandrīz puse no Brazīlijas iedzīvotājiem (kuru ienākumi uz vienu iedzīvotāju līdzīgi kā Indijā arī ir būtiski zemāki nekā ASV) saņem vairāk nekā nabadzīgākie amerikāņi, un 5% Brazīlijas iedzīvotāju ienākumi ir augstāki nekā vidējā ASV nodokļu maksātāja ienākumi. Milanovičs uzskata, ka atšķirības ienākumu sadalē būtu jāņem vērā sniedzot starptautisko palīdzību un maksimāli jāizvairās no potenciāli "regresīviem transfertiem", t.i., situācijām, kad palīdzību sniedzošo valstu nodokļu maksātāju nauda nonāk pie cilvēkiem, kuru ienākumi jau tāpat ir lielāki nekā vairums palīdzību sniedzošo cilvēku ienākumi (Milanovic, 2010).

Lasot Milnaoviča grāmatu, man radās doma, ka līdzīgi varētu salīdzināt ienākumu sadali ES dalībvalstīs un paskatīties, kur ES kontekstā atrodas Latvijas vairāk un mazāk pelnošie iedzīvotāji. Lai noteiktu iedzīvotāju ienākumus un dzīves apstākļus, katru gadu ES tiek veikti mājsaimniecību apsekojumi, kuru ietvaros tiek iegūti arī dati par ienākumu sadalījumu dalībvalstīs. Attēlā "Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi procentiļu grupās 2009. gadā" apkopoti dati par Latviju, Igauniju un Zviedriju. Zviedrija tika izvēlēta kā ekonomiski attīstītas un salīdzinoši vienlīdzīgas valsts prototips, taču zemāk izdarītie secinājumi būtiski neatšķirtos, ja tās vietā būtu, piemēram, Francija vai Vācija. Savukārt, salīdzināties ar Igauniju vienmēr ir interesanti.

Uz horizontālās ass ir atliktas mājsaimniecību procentiles - visas attiecīgās valsts mājsaimniecības sadalītas simts daļās un sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to rīcībā esošajien ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli. Tādejādi pirmā procentile ir attiecīgās valsts nabadzīgākie iedzīvotāji, bet simtā - bagātākie iedzīvotāji. Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi savukārt ir atlikti uz vertikālās ass. Lai varētu veikt salīdzinājumus, tie izteikti uz vienu mājsaimniecības locekli un novērtēti, ņemot vērā atšķirīgos pirktspējas līmeņus apskatāmajās valstīs. Visbeidzot - lai atšķirības starp valstīm varētu labāk vizualizēt, dati ir logaritmēti (precīzākas mainīgo definīcijas dotas paskaidrojumos zem attēla).

Atšķirībā no augstāk minētajiem Milanoviča pasaules valstu salīdzinājumiem ES dalībvalstis savstarpēji ir daudz līdzīgākas, taču arī ES pastāv atšķirības. Tikai 4% Latvijas iedzīvotāju ienākumi ir zemāki kā Zviedrijas nabadzīgāko (pirmās procentiles) iedzīvotāju ienākumi, taču aptuveni 70% Latvijas iedzīvotāju saņem mazāk kā 10% nabadzīgāko (desmitās procentiles) zviedru (skatīt attēlu). Tas nozīmē, ka 70% Latvijas iedzīvotāju uz Zviedrijas un citu ekonomiski attīstītāko ES dalībvalstu fona dzīvo salīdzinoši nabadzīgi. Turpretī turīgākie 30% Latvijas iedzīvotāju var savus ienākumus (un līdz ar to arī patēriņu) salīdzināt ar potenciāli ievērojamu daļu Zviedrijas iedzīvotāju. Pateicoties brīvai darbaspēka kustībai ES un salīdzinoši lētām transporta izmaksām, šiem 30% Latvijas iedzīvotāju pastāv plašas iespējas patērēt ārpus Latvijas (iepirkties Vācijā, apmeklēt koncertus Londonā, slēpot Alpos utt.) un, līdz ar to, identificēties ar līdzīgi patērējošiem eiropiešiem, tostarp zviedriem. Jāpiebilst, ka Zviedrijas "robežiedzīvotāji" (attēlā - tie Zviedrijas iedzīvotāji, kuru rīcībā esošie ienākumi ir tikai nedaudz augstāki par 4 (jeb 10000 PPS)[1] un pārsniedz 10% Zviedrijas iedzīvotāju ienākumu līmeni) visticamāk ir neto sociālo transfertu saņēmēji, bet Latvijas "robežiedzīvotāji" (attēlā tie Latvijas iedzīvotāji, kuru rīcībā esošie ienākumi līdzīgi kā Zviedrijā ir tikai nedaudz augstāki par 10000 PPS, bet pārsniedz 70% Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmeni) - neto maksātāji.

Ja šī Latvijas salīdzinoši labi pelnošā iedzīvotāju daļa vairāk identificējas ar ES vidusšķiru nevis vietējiem maznodrošinātajiem, dažādu uz solidaritātes principiem balstītu sociālo transfertu programmu un progresīvu nodokļu ieviešana un funkcionēšana Latvijā varētu būt samērā sarežģīta un apgrūtinoša. Līdzīga situācija ir arī Igaunijā, taču, salīdzinājumā ar Latviju, tur ienākumu sadalījums ir daudz vienlīdzīgāks. Attēlā var redzēt, ka nabadzīgie Igaunijā saņem vairāk nekā Latvijā, bagātie - mazāk un arī vidusšķiras ienākumi ir sadalīti  vienmērīgāk (grafika slīpums ir mazāks). Līdz ar to arī pieprasījums pēc jaunām un visaptverošākām sociālo transfertu programmām Igaunijā varētu būt mazāks.

Attēls: Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi procentiļu grupās 2009. gadā

(augšējās robežas, vidēji uz vienu ekvivalento patērētāju, logaritmi no PPS).

Procentile: Viena simtā daļa no apsekoto mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā kārtībā pēc to rīcībā esošā ienākuma uz vienu ekvivalento patērētāju. Eurostat publiski ir pieejami dati tikai par pirmajām un pēdējām piecām procentilēm. Pārējie dati ir par decilēm (vienu desmito daļu no apsekoto mājsaimniecību skaita).

Augšējā robeža: Katras procentiles (deciles) ietvaros ienākumi arī atšķirās - tiem var noteikt minimālo, maksimālo, vidējo utt. vērtību. Augšējā robeža ir procentiles (deciles) ienākumu maksimālā vērtība.

Ekvivalentais patērētājs: Mājsaimniecības loceklis, ņemot vērā potenciāli dažādos patēriņa līmeņus (pirmajam pieaugušajam tiek pielīdzināts svars 1,0, katram nākošajam mājsaimniecības loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam - 0,5, bet katram bērnam jaunākam par 14 gadiem - 0,3).

PPS: Pirktspējas paritātes standarts jeb pirktspējas līmenis ir mākslīga kopēja valūtas vienība, ko ES izmanto ekonomikas summāro rādītāju apjoma izteikšanai, lai veiktu telpiskus salīdzinājumus tādā veidā, kas ļauj likvidēt cenu atšķirības dalībvalstīs.

Logaritmi no PPS: Lai atšķirības starp valstīm varētu labāk vizualizēt, dati ir logaritmēti pie bāzes 10 (piemēram, 10000 PPS logaritms pie bāzes 10 ir 4).


[1] 10000 PPS Latvijā 2009. gadā bija 7472 EUR, Igaunijā - 7768 EUR, bet Zviedrijā - 11320 EUR.

Izmantotā literatūra:

Branko Milanovic

The Haves and the Have-Nots

Dec 28, 2010

Basic Books

Kindl

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form