Sergejs Burcevs: Aplenktas pilsētas stāsts
Foto: AP/Scanpix

Kā dzīvo mazs ciematiņš un liela pilsēta kara apstākļos? Kur vietējie iedzīvotāji ņem pārtiku un medikamentus, kad veikali ir sabombardēti, bet aptiekas pametuši farmaceiti? Lai to izpētītu, devos uz Ukrainas austrumu reģioniem, kuros norit aktīva karadarbība.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Izvarino

Pierobežas ciemats Izvarino uz ilgu laiku ir kļuvis par vienu no centrālajiem punktiem ziņu kopsavilkumos. Separātisti šo ciemu sauc par "Jaunkieviju". Laikā, kad viņi piedzīvoja militārus panākumus, šo ciematu pat vēlējās izvedot par kontrol - caurlaižu punktu jaunizveidotajai neatzītajai republikai, bet pagaidām viņi vien aprobežojušies ar marķiera uzrakstu "Jaunkrievija" uz pāris izkārtnēm. Arī vietējais muitas kontrolpunkts ir mazliet "pārdēvēts" – pamainot tajā burtu izkārtojumu, nu tas saucas "Руiна". 

Apmēram ceturtā daļa ciemata iedzīvotāju palika tajā arī laikā, kad noritēja sīvas kaujas par šo teritoriju. Vairums – pārsvarā vecāka gadagājuma ļaudis - dzīvo šeit visu mūžu, kurš no dzimšanas, kurš no bērnības, kurš šeit atbraucis pēc armijas un iedzīvojies. Neviens no viņiem tā arī nopietni nebija izjutis, ka Padomju Savienība ir sabrukusi - kā agrāk gāja ciemos pie draugiem uz PSRS, tā arī tagad gāja uz ciemos uz Krieviju.

Aktīvās karadarbības laikā ciemats nebija nogriezts no civilizācijas, uz Krieviju bija iespējams nokļūt praktiski jebkurā brīdī, tomēr atgriešanās termiņi gan varēja būt dažādi – tuvu kauju laikā krievu muitnieki un robežsargi tika evakuēti uz administratīvajām ēkām un nokļūt atpakaļ Ukrainā nebija iespējams ne iedzīvotājiem, ne separātistiem, ne žurnālistiem. Atsevišķi mediju pārstāvji pat palika nakšņot ierakumos, lai gadījumā, ja notiktu kaut kas svarīgs, varētu sākt reportāžu no slēgtās pierobežas.

Katru dienu Izvarino atgriezās cilvēki un atkarībā no karadarbības intensitātes vai nu ienāca uz pāris stundām, atdeva medikamentus un pārtiku palikušajiem vai arī nakšņoja savās mājās. Vietējā slimnīcā jau konflikta pirmajā nedēļā izbeidzās visi pretsāpju līdzekļi.

Savukārt ar tuvumā esošo Krievijas glābšanas dienesta nometni tā arī neviens nesazinājās. "Kam mēs viņiem?" sacīja medmāsa, kura tobrīd bija kvalificētākais un pieredzējušākais darbinieks no slimnīcā palikušajiem mediķiem – pārējie bija aizgājuši, glābjoties no kara. Krievu mediķu nometne atradās robežas otrā pusē - burtiski četrus kilometrus no slimnīcas un arī glābēji aktīvi sazinājāss un bija gatavi palīdzēt ikvienam, kā vien varēja. Bet šai konkrētajai slimnīcai palīdzēja pamatā tie krievi, kuri no žurnālistiem uzzināja par bēdīgo situāciju.  

No nomierinošiem medikamentiem vietējiem bija palicis tikai šņabis. Ar šņabi te vispār tiek kārtots daudz lietu . "Man pagrabā ielidoja 122 milimetru lādiņš, tomēr nesprāga un nedetonēja. Bet mums gribas ēst. Mēs ar kaimiņu paņēmām šņabja pudeli, izdzērām un ar lauzni izcēlām lādiņu," stāsta kāds vietējais iedzīvotājs.

Savukārt tie, kas devušies uz Krieviju dzīvot bēgļu nometnē, tiem ir savas teltis un savas sarunas. Aizbraukt nav kur, bet, ja arī ir, tad sākas: "Ir man brālis ar māsu, bet es viņiem kas – vecumdienās liekēdis būšu?" Par pārcelšanos uz Krieviju nopietni sāk domāt tikai tad, kad personīgā māja sāk grūt apšaudes laikā.

Fоto: Sergejs Burcevs

Pie tam visi cilvēki ir kā vienmēr un visur. Cilvēki ir dažādi. Vieni palīdz, citi kļūst par marodieriem. Pirms dažiem mēnešiem šī reģiona iedzīvotāji strādāja vietējā muitā, bet citi nesa tai cauri kontrabandu – pēc tam vieni ar ieročiem rokās izdzina otrus. Patlaban praktiski nekāda saimnieciskā darbība ciematā nenotiek, lai gan tur ar zināmu aizķeršanos, bet tiek maksātas pensijas. Tiek maksātas no Ukrainas puses, bet gandrīz visi bankomāti Krievijas maksājumu kartes vienkārši "spļauj laukā".
Šķiet, ka viena no nedaudzajām vietām, kur vēl turpinās parastā tirgus attiecību ķēde, ir Gorlovka, kurā viens no "Donbasa tautas aizstāvības" līderiem Igors Bezlers praktiski nomainījis ar sevi visu vietējo varas vertikāli. Tagad vietējo uzņēmēju produkcija netiek sūtīta uz Kijevu, bet nodokļi konvertējas nosacīti līdzīgos "maksājumos".

Ceļi

Ātrums, ar kādu ciemats tiek novests "naturālās saimniecības un medību laikmetā" ir atkarīgs no iespējām kontaktēties ar citiem ciematiem. Autonoma mūsdienīgas pilsētas eksistēšana ilgākā laika periodā nav iespējama, komfortablas dzīvošanas termiņš kā likums ir ierobežots ar dažiem mēnešiem, bet izdzīvošana gandrīz pilnīgas izolācijas apstākļos parasti jau ir tikai mēneša jautājums.

Pāris veiksmīgi izvietoti kontrolpunkti ar ceļus apšaudošiem mīnmetējiem ir spējīgi pilnībā atgriezt pat lielāku ciematu no apkārtējās pasaules. Bet kad atkāpšanās ceļi izrādās nogriezti, bēgļi paši kļūst par kaujiniekiem –stūrī iedzītas sievietes, kuras sargā savus bērnus, iet un pieprasa automātu. Daži kļūst par snaiperiem bez nekādas pieredzes. "Kad strādā, netēmē galvā, mērķē uz ķermeni," jauniesauktos "kareivjus" apmāca kāds tikai nesen robežu šķērsojis Kaļiņingradas iedzīvotājs.

Tomēr par bezbailīgākajiem uzņēmējiem šajā laikā var uzskatīt taksistus. Tie pēdējie pamet apšaudītās pilsētas un pirmie sāk vadāt cilvēkus, kad ceļus vairs neapšauda. Par braucienu ņem daudz, bet nu risks jau arī ir liels. "Nedēļu pavadāju žurnālistus, nopelnīju pusgadam uz priekšu," man stāstīja kāds taksists.

Luhanska

Pēc taksistiem sāk kursēt autobusi un maršruta taksometri, atveras veikali un aptiekas, bet uz ielām parādās SIM karšu pārdevēji. Lielie mobilo telefonu tirdzniecības tīkli jau sen ir pārtraukuši savu darbību, apmaksas termināli Luhanskā bieži nestrādā, jo nav elektrības, tāpēc iespēja sazināties ar draugiem un tuviniekiem kļūst būtiska.

Kādā no dienām, kad artilērijas uguns kolonāde šķita tāla, bet sirēnas klusēja jau vairākas stundas, dzīvā krustojumā blakus tirgum nokrita raķete. Astoņi cilvēki nomira uzreiz, vēl aptuveni desmit tika aizvesti ar ātro palīdzību. Bojāgājušo līķi līdz ieradās separātistu līderi tika apsegti ar segām. Tuvējām ēkām tika izsisti stikli. Līķiem garām gāja cilvēki un ik pa laikam pacēla segas, nevēloties saskatīt zem tām pazīstamas sejas.

Fоto: Sergejs Burcevs

Nākamajā dienā pilsēta burtiski izmira. Pusmiljonu pilsētas ielās nebija nevienas dzīvas dvēseles, taksistu personīgie telefona numuri ceļoja no žurnālista pie žurnālista, bet gaisa aizsardzības sirēnas skaņa kļuva tikpat pierasta kā nepārtraukti strādājošais "Grad" blakus viesnīcai. Tā atrašanās ļāva TV operatoriem filmēt "stendapus" lidojušu lādiņu fonā. Vēlā vakarā visi posās uz bumbu patversmi, lai apspriestu pagājušo dienu. Piemēram, kā Ukrainas mediji ziņoja par krustojuma apšaudi, vai arī, kur vēl var nopirkt ziepes un šampūnu.


Fоto: Sergejs Burcevs

Veikalu pārdevēji izstūma ratus ar vēl palikušajiem produktiem un sauca: "Mēs rīt veramies ciet, nopērciet pārpalikumus". Uz šī fona izkārtnes ar vecās rudens –pavasara kolekcijas drēbju izpārdošanas reklāmu izskatījās eksotiski. Banku ofisi, juvelieru veikali un citi lielie uzņēmumi bija aizbraukuši jau sen, bija palicis tikai bizness, kurš apkalpo pamata nepieciešamības. Kafejnīcas gan strādāja ierastajā ritmā, tikai atvainojās par to, ka nebija pieejams Wi-Fi vai ledus.

Uz šīs elles fona parastā pilsētnieku loģika likās kaut kāds nesamērīgs apstāklis. Viņi nevar aizbraukt tāpēc, ka "nav biļešu autobusam", vai tāpēc, ka "man vajag uzrakstīt darbā atlūgumu, bet direktors ir aizbraucis".  Ekstrēmā situācija bija ietekmējusi ieradumus , bet šķiet tā arī nebija izmainījusi pasaules karti. It kā tas viss nenotiktu pie mums. 

*Raksts pārpublicēts no Spektr.lv - neatkarīga Krievijas žurnālistu interneta medija.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form