1908. gadā, H.Fords savā rūpnīcā izgatavoja pirmo "T" modeļa automobili, kas tautā tika nosaukts par "skārda Liziju", pēc 16 gadiem saules gaismu ieraudzīja Lizija ar 10 miljono kārtas numuru. Miljoniem lētu automobiļu uzsāka savu ceļu īpašnieku meklējumos.
Mīts vēsta, ka tā radās pirmā patērētāju sabiedrība. Šogad, 151.gadā pēc Forda, komentējot ekonomiskās sankcijas pret Krieviju intervijā rietumu vērtības vārdā nosauktai radiostacijai (radio Brīvība), bijušais Čehijas Aizsardzības ministrs Aleksandrs Vondra paskaidroja, ka Eiropas problēma ir, ka tā ir atradusi no ciešanām.
Krievijas iedzīvotājs izcietīs daudz vairāk nekā vidējs eiropietis. Pārfrāzējot kādreiz populāru Sprite reklāmu -"stilam nav nozīmes, visu izšķir sāpes," vai arī ļaunāk- "vērtībām nav nozīmes un visu izšķirs ciešanas". Patērētāja ciešanas.
Bez ciešanām mūsu dzīve nez vai būtu pilnvērtīga un radoši produktīva, bez ciešanām mēs nespētu vērtēt pozitīvo un atšķirt to no negatīvā. Ciešanās mēs dziļāk izprotam dzīves paradoksus un pretrunas, mācāmies just līdzi ne tikai citu cilvēku nelaimēm, bet arī priecāties par citu cilvēku veiksmēm.
Ciešot mēs atklājam sevī jaunus spēkus un jaunu pieredzi. Taču patērētāju sabiedrības koordināšu sistēmā neizbēgami transformējas daudzas vērtības. Brīvības jēdziens šeit saistās ar patēriņa līmeņa palielināšanu, hedonismu, sociālo parazītismu un atbildības trūkumu to priekšā, kuriem vienkārši nav paveicies.
Pārņemtība ar savu materiālo un juteklisko apmierinātību padara mūs nespējīgus uz morālu pašierobežojumu un rezultātā vairo mūsu neiecietību pret citiem cilvēkiem. E.Froms savā darbā "Mīlestības māksla" raksta, ka vienlīdzība šodien nozīmē "tāpatību", nevis "vienotību".
Mēs pērkam vienus un tos pašus viedtālruņus, skatāmies vienas un tās pašas Holivudas filmas, dzīvi reaģējam uz vienām un tām pašām atlaidēm. Patērētāja ciešanas ir tikpat reālas kā jebkādas citas, un no tām nepasargā pat zema pirktspēja, jo vēlme būt laimīgam ir antropoloģiska kategorija. Mēs gribam būt laimīgi, un patērētāju sabiedrībā laimi nodrošina labklājība. Arī ciešanas var būt prece.
Pat kalendārā iegravētās Latvijas iedzīvotāju ciešanas, kas netika nodotas no atmiņas atmiņai, ir izbalējušas laikā un vairs nav atrodamas mūsu pieredzē. Tās nevienu vairs nevieno. Tā ir prece, kuru mums liek nopirkt, apsienot melnas lentītes ap valsts karogu. Tie ir jautājumi, uz kuriem mūs iemāca atbildēt pareizi.
Paradoksāli, ka aukstā kara laikā tieši patērētāju sabiedrības vērtības tika uzskatītas par nozīmīgu trumpi cīņā pret PSRS. Pavadoņiem, baletam, šaham un kodolraķetēm ar ekoloģisku nosaukumu "Papele –M" tika pretnostatīti augstāki patērētāja standarti, kas celofāna maisiņu, džinsu un videokasešu nebeidzamā straumē izlauzās cauri dzelzs priekšKaram, beigu beigās sagraujot to.
Ciešanu cena par ekonomiskām sankcijām pret Krieviju tika nosaukta visai drīz. No sākuma tā bija cena franču un vācu patērētāju ciešanām, tāpēc pelnīti šeit tika ignorēta. Vēlāk mūsu ekonomikas ministrs nosauca cenu arī pašmāju ciešanām, paziņojot, ka no iespējamām Eiropas sankcijām Latvija cietīs visvairāk.
Vai šodien mēs esam gatavi maksāt ar savu labklājību par savām vērtībām? Vai arī iepriekš pieminētais reliģijas un humānisma mantojums, kuru dzīvē apgrūtināja ne tikai abstraktas Eiropas vērtības, bet darīja tīkamu arī pavisam materiālas finanšu investīcijas, mums saistās tikai ar vēlmi to notriekt.
Protestu kultūra mūsu valstī, šķiet, liecina par Latvijas iedzīvotāju neizmērojamo paCietību un ieCietību, tomēr atbilde uz šo jautājumu tā arī ir palikusi socioloģiska mīkla.
Interesanti, ka bezvadu paaudzes pārstāvji protestētāju vidū ir redzami visai reti. Iespējams, ka viņi ir no cietākas sugas, iespējams, ka viņi ir laimīgi jau kaut kur citur. Iespējams, ka vienmēr klātesošais viedtālruņa lodziņš uz krāsaino patērētāju pasauli kā nekad nepārgriezta nabassaite nodrošina infantilu mieru. Starp reklāmām, kriminālziņām un katastrofu ainām iespiestā skolotāju un pensionāru ciešanu ekrānbilde nedarbojas kā 25.kadrs.
Bezapzinātais tiecas pēc baudas, kurā nav vietas svešām ciešanām un tās izgaist reizē ar ekrānbildi, kā ir izgaisušas atmiņas par Maksimas traģēdiju. Ģimenes "kultūras dienas" ietvaros apmeklējot lielveikalu, acis vairs bažīgi neskatās uz lielveikalu griestiem, skatiens atkal ir pievērsts plauktiem ar precēm. Patērētājs manī triumfē.
Seriāls X faili, kas, gluži kā notikumi Ukrainā, bieži vien aizsākās ar "zaļo cilvēciņu" parādīšanos, sākās ar frāzi "The truth is out of there", skan tāpat kā Vērtības (patiesība) ir tur ārpusē....bet šopings ir tepat.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
