Strēlnieku/Rātslaukumā stāvošā pieminekļa postamentā ir izdzēsts vārds “sarkanie”, toties trīs vīru pierēs ir pa sarkanai zvaigznei katram. 12. maijā Saeima publikas apskatīšanai nodeva deklarāciju par komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu – varas postamentu, taču vīru pierēs turpināja spīdēt sarkanās zvaigznes. Nosodot komunistisko iekārtu, parlamentārieši ar savu runas uzvedību atjaunoja tās pamata iezīmes: tā pati stūrgalvība, nekonkrētība, eksaltēts teatrālums, argumentu trūkums, parunu skaitīšana, atšķirīga viedokļa ignorēšana un nevēlēšanās saskatīt pretrunas. Sēdē sarunātais nav analizējams kā racionālās publiskās politiskās komunikācijas akts. Šādos gadījumos psihoanalīze iesaka interpretēt diskursu kā simptomu runātāja iekšējās pasaules konfliktam. Indivīds neuzstājas politiķa lomā, kas iekļaujas sociālajās attiecībās ar citiem, bet šeit runā “tas” – no apziņas izspiestā pagātnes trauma.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Runās “par” deklarāciju bija uzsvērta vēlme tapt saklausītiem ārzemēs, taču oratori neprata savu runu padarīt saprotamu. Neprasme izteikt savu vēlmi citam saprotamās simboliskajās formās joprojām atstāj spēkā tēzi “citi mūs negrib saprast”. A.Kiršteins (TP) pamatoja kārtējās nosodījuma deklarācijas pieņemšanu papildus iepriekšējiem “sešiem septiņiem dokumentiem” un “vairākiem lēmumiem” ar nepieciešamību kompakti apkopot visu informāciju vienā papīrā. Tātad, dokumenti bijuši citiem nesaprotami, taču tos pārraksta tajā pašā nesaprotamajā valodā, jo politiskai elitei trūkst simbolizācijas spēju, lai skaidri formulētu savu vēlmi. It kā gribas krievus prom, bet no vārda “deportācija” tā kā baidās. It kā gribas Abreni, bet arī robežlīgumu tā kā prasās parakstīt.

Cita izmisīgs jautājums “Ko tu vēlies?” paliek nesadzirdēts un oponentu iebildumi netiek ņemti vērā, jo ir pats par sevi saprotams, ka viņu nesaprašana ir tīša vēstures kropļošana. Spītīgā pretošanās dialogam ar citu, nerēķināšanās ar viņa zināšanu un vērtību sistēmu a priori anulē publisko komunikāciju. Cits tiek pazemots un diskvalificēts - J. Dobelis (TB/LNNK) aicināja “aizbāzt tādam muti, kas runā tukšu un blēņas”, V.E. Bresis (ZZS) tehniski skaidri kā bērnu skaitāmpantiņā definēja, kuram jāiet laukā no spēles: “Mēs visus cilvēkus varētu nosacīti dalīt it kā divās grupās: viena šī grupa ir cilvēki, kuri pareizi uztver vēsturiskos notikumus… Un ir otra grupa – liela grupa cilvēku, kuri diemžēl dzīvo dogmu pasaulē.” Nu un kā parasti trekno punktu pielika K.Šadurskis (JL) paziņodams, ka “šajā jautājumā parlamentārās demokrātijas laiks ir beidzies un ir pēdējais laiks runāt likuma burtam!” Gluži kā matrozis Žeļezņaks, uzkāpjot ar šauteni uz Krievijas Dibināšanas sapulces tribīnes 1918. gadā, atlaidis mājās jaunievēlētos Republikas deputātus. Valstī, kur valda Viena Taisnība, pārējie ir dumpinieki un nelieši.

Tas ir tautai sāpīgs jautājums – spekulatīvi atgādina politiķi. Tāpēc jebkurš, kas iedrošinās kritiski vērtēt viņu diskursu, automātiski nokļūst atkritējos. Lai gan pašu runās ir gana liekulības: pāri darījumus pārdzīvojušais un joprojām dzīvs cilvēks tajās nemaz nebija minēts. Kam un kā kompensēs? Izskatās pēc vēl vienas iespējas kaut ko izzagt, izveidot Valsts aģentūru naudas pārdalei ar dalītāju un sabiedrisko attiecību speciālistu štatiem katrā rajonā ar vērienīgu informācijas kampaņu medijos. A.Kiršteina vārdiem, jautājumi tiks atdoti “attiecīgajām ministrijām, darba grupām, vēsturnieku komisijām”.

Ko tad komisijas darīs? Jo V.E.Bresis taču teica, ka veikt “nepareizās” grupas “dedogmatizāciju” viņš netaisās. Viņa komunistiskās pagātnes alibi ir savējiem zināms, bet: “es nenācu šeit, lai stāstītu šiem cilvēkiem vēstures notikumus, stāstītu par to, kā tika grauta šī impērija no iekšpuses. Es domāju, ka tas visiem ir skaidrs”. V.E.Breša ikdienišķajam skrupulozajam režīma graušanas darbam vien dogmatiski jātic, bet ticībai nevar būt argumentēta pamatojuma, jo, kā piebilda J.Dobelis, “mūs vada ideja… Tātad cīņa turpināsies, un tā būs mūžīga, jo latvieši aizstāvēs savu vēsturisko patiesību”.

Sēdes beigās B.Cilēviča un J.Sokolovska (PCTVL) atgādinājumi par to, ka konkrētie klātesošie cilvēki paši aktīvi uzturēja tagad nosodāmās dogmas, atvēsināja deputātus un apvainojumu kļuva mazāk. Bet, iespējams, tautas priekšstāvji jau steidzās uz mājām un vienkārši gribēja ātrāk pabeigt visas “ģelas”, neielaižoties diskusijās. Deklarācijas aizstāvji ir gatavi nosodīt abstrakto “režīmu”, “nepareizo ideju”, bet klusē par īstenošanas mehānismiem, par ideju kaujiniecisku uzspiešanu citiem. A.Kiršteins piekrita, ka vajadzētu “izbeigt jebkādas raganu medības”. Diemžēl universālu vērtēšanas kritēriju nav, jo “savējo” nosodīšana sadragā klana robežas stingrību. J.Dobelis: “Es arī esmu par to, ka kādreiz ir jāparunā par to, kāda svītra jāpavelk pagātnei un kurā vietā. Tikai atgādināšu, ka viens otrs bijušais Komunistiskās partijas biedrs ir saņēmis milzīgu tautas atbalstu tieši neatkarības laikā. Acīmredzot ir pratis ar savu darbu pārliecināt, kā ir jāstrādā.” Tātad, Latvijas politiķim ir jāprot saprast vēja virziena maiņa un savlaicīgi noliekties kopā ar ģenerālo līniju. Tad, kad to jau drīkst darīt.

Tieši šeit saskatu morālās dabas briesmas: nosodīt varas kārdinātāju, kurš bija spējīgs pavedināt ar niekiem vien, bet nejautāt par tiem, kuri bija kārotāji. Citēju J.Dobeli par sarkanarmiešiem: “Vai tad viņi nestaigāja ar tīkliņiem uz specveikaliem savā laikā?”. Neapzināti parlamentārieši ir rīkojušies visai pragmātiski. Mainoties konjunktūrai, t.i. idejai, viss tiek norakstīts uz iepriekšējās idejas maldiem. Viņi ir priesteri, kuri par specveikala paiku aizsargā rituāla tīrību, bet neatbild par to, kas ir altārī. Viņu funkcija ir cīnīties par transcendentālo ideju. Funkcijas veikšanai ir nepieciešama pārliecība, kas pašam ļauj nedomāt un neuzņemties atbildību par rīcību. Cīņai nav gala, jo vislielākās bailes ir no mērķa īstenošanas, jo atkal tiek sasniegts ne tas, par ko bijām sapņojuši, atkal atklāsies jauns iztrūkums, neatbilstība transcendentālajam.

Zīmīga ir J.Dobeļa pārteikšanās: “Pirmām kārtām ir jāuzsver viens: par vēsturi mēs cīnīsimies vienmēr.” Mainoties iekārtai, būs atkal jācīnās par jaunu vecu vēsturi, atkal jāuzspiež kāda īpaša interpretācija. Par cīņas bezgalību mums atgādina Komjaunatnes krastmalas lakstīgala P.Tabūns (TB/LNNK), kas dedzīgi cīnījās padomju radio viļņos un tikpat aizrautīgi to dara šodien no Saeimas tribīnes. Tukša galva pieprasa piepildījumu ar taisnību, jo iepriekšējā izrādījās maldi. Aizliegums šaubīties padara zināšanas par ticības lietu un publisko uzvedību par reliģiskās apliecināšanas aktu, kas neprasa likt lietā savas smadzenes, plānojot darbības situācijai mainīšanai. Politisko eliti neinteresē tas, kāpēc citi domā citādi, kā problēma izskatās no cita redzesviedokļa: kādas ir kļūdas, bailes, šaubas, informācijas trūkums, vai viņi vispār saprot, par ko ir runa. Jau esmu minējis, ka latviešu politiķiem ir grūti formulēt savu pozīciju nepārprotami skaidri. Viņi atstāj divdomības, lai, konjunktūrai mainoties, varētu teikt “mēs to nebijām domājuši šajā dokumentā”.

Ideju akceptēšana masās ir jāizcīna, jāpanāk akla pārliecības pārņemšana, kas izraisa tik pat aklu tās īstenošanu dzīvē ar nolūku izpatikt bargajiem Dieviem. Kā Buša Rīgas vizītes nodrošinājums, par kuru tagad strīdas – cik daudz ir pieprasījuši amerikāņi, cik daudz bija pašu virsplāna iniciatīvas. Jo vairāk stahanovisma, jo lielāka iespējamība nokļūt Dieva v.i. redzeslokā – Buša tagad vai Hruščova tad. Vietvalžu biežas maiņas apstākļos ir efektīvi atzīt, ka joprojām neesam brīvi. Būt brīvam nozīmē atbildību un pienākumus vispirms pašam pret sevi, un, visbīstamākais – pašam ir jāatbild par savu kļūdaino izvēli. Kā trāpīgi izteicies psihoanalītiķis Slavojs Žižeks, to, kurš, būdams brīvs izvēlēties, izdara nepareizo izvēli, uzskata par ienaidnieku. Saeima nav apspriedusi, kā panākt deklarēto – atbildība tiek novelta uz ārzemēm, kuras joprojām nesaprot un kurām ir pienākums. Latvija atkal vēlētos būt okupēta, lai beidzot izcīnītu pēdējo “brīvību” – brīvību no atbildības par sevi.

Deputāts L.Ozoliņš (ZZS) analizējamajā Saeimas sēdē pauda: “Manuprāt, vēsturisks notikums bija 7.maijā šajā gadā, kad Mazajā ģildē ASV prezidents atzina, ka par Austrumeiropas nelaimēm ir atbildīgas arī Amerikas Savienotās Valstis. Uzskatu, ka šis paziņojums ir vēsturisks, ar milzu nozīmi un varbūt pat ar pašreiz vēl grūti novērtējamu nozīmi Latvijas jaunās politikas, jaunās ekonomikas un jaunās psiholoģijas turpmākajā attīstībā.” Bargais tēvs ir vajadzīgs: lai arī viņš izper, bet no viņa var pieprasīt rūpēties par atvasēm.

Parlamentāriešu kategoriskums, cīņas gars, neiecietība pret atšķirīgo viedokli, nevēlēšanās pamanīt savas kļūdas, skaidrot savu viedokli raksturo mūsu politisko komunikāciju. Pierēs paliek tās pašas sarkanās zvaigznes, kuras deklarācija par nosodījumu nespēj pārkrāsot. Nosodīšanas tēzes no jauna ir jāatkārto publiskajā grēku atlaišanas rituālā, vainojot kārdinātāju. Teksta pretrunīgums un divdomība ir attaisnojami, jo tas nav citiem cilvēkiem domāts racionālās politiskās komunikācijas, bet gan reliģiskā iekšējā pašapliecinājuma akts. K.Ulmanis precīzi ir tvēris savas valsts politiķa būtību: “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās”. Režīmiem mainoties, priesteri paliek savās vietās un sākās šķīstīšanās no pagātnes. Nebeidzamā cīņa par vēsturi.

* Rainis J. "Kalnā kāpējs", 1940.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form