Psiholoģijā ir jēdziens "kontroles lokuss", kas apzīmē ikdienišķu parādību: savās neveiksmēs cilvēki vienmēr vaino apstākļus, bet nekad savas spējas. Izdevniecības “Vieda” diskusiju izraisošās aktivitātes (ne uzreiz - bija jānodod vēstule Eiropas komisāram, lai beidzot tiktu pievērsta uzmanība grāmatai) rāda, trūkst pamata ideju, kas palīdzētu atbildēt uz šodienas svarīgāko jautājumu “Priekš kam Latvijai ir vajadzīga brīvība?”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vieglāk ir taču starptautiskas sabiedrības acu priekšā nest ciešanu krustu un mazohistiski priecāties, ka neapšaubāmi sāp vairāk nekā kaimiņam. Toties ir grūtāk izdomāt citu sevis apzīmējumu “bāreņu tautas” vietā tad, kad bārenei jau sen pašai ir bērni.

Latvijas nacionālistiskās ideoloģijas pamatā ir sapnis par “brīvību no ”. Sapnis nav funkcionāls faktiskas neatkarības apstākļos, kas priekšplānā izvirza jautājumu “brīvība kādiem nolūkiem” – brīvība darīt kaut ko, attīstīties kaut kā, palīdzēt kādam utt. Vārdu sakot realitātēs izjūtu. “Viedas” sacerējumu autori nestāsta, kā viņi liks darbā savas zināšanas un spējas pēc tam, kad svešzemnieki tiks izvesti. Tajos nav arī tēlojumu par latvisko nākotni, kuros deputāti Raiņa valodā skaidrotu savu politisko platformu, ar prieka asarām acīs uzmanīgi uzklausītu Endzelīna valodā izteikto iedzīvotāju viedokli un rakstītu taisnīgus likumus daiļajā latviešu valodā.

Jautājums, kāda tad izskatīsies šī sapņu zeme, nav retorisks. Sākumā vajadzēja tikai vispār brīvību pat bez apaviem, tad traucēja rubikieši, tad armija, tad čekisti, tad ļumīgas ļerpatas, tad pedofili... Visi iekšējie ienaidnieki ir iznīcināti, bet vispārējās laimes drudzis joprojām nav sācies. Var sarīkot konkursu “izdomā, no kā vēl var baidīties”. Tad nebūs jāuzdod sev nepatīkams jautājums par individuālo atbildību un spēju.

Sacerējumi kā arī nacionālisms vispār ir bailes no cita, kuras izraisa zems sevis novērtējums. Svešinieku baidās, jo viņš automātiski nepieņem, bet gan apšauba vietējo dzīvesveidu. Ne tāpēc, ka viņš būtu ļauns, bet tāpēc ka izpratnei ir nepieciešamas skaidri formulētas zināšanas, kuras vietējie nav spējīgi piedāvāt, jo visu dara automātiski, nepiedomājot, kāpēc viņi dara tā. Svešinieks objektīvāk var vērtēt vietējo rīcību, jo viņš nav atkarīgs no "acīmredzamām" autoritātēm, kurām piemīt nevis objektīvas spējas, bet izcelsmes dotas tiesības tikt uzskatītam par visgudrāko.

Ja ir sāpīgi pieņemt svešinieka īstenoto spoguļa funkciju, trauslo “es” aizsargā projekcijas mehānisms: savas negatīvas īpašības tiek pierakstītas citam. Runā, ka krievi kaitē latviešu valodai un kultūrai: “Kā gan mēs varam ar kādu būt sadraudzībā, ja mūsu intelektuālais līmenis ir tik dažāds?” (19.lpp). Taču pietiek uzmanīgi ieklausīties Segliņā vai Kalnozolā, lai secinātu, ka valsts valodas eksāmens vispirms ir jākārto viņiem, taču sacerējumu autorus kaitina, ka latviski nerunā sētnieks. Nevalstiski – sava sēta rūp vairāk, nekā valsts darīšanas! :-)

29.jūlijā nokritušais privātais helikopters un tautas Dziesmu svētku noslēguma koncerts simboliski iezīmēja pretstatījuma polus: modernizācija vs. tradīcija. Latvijā īstenotā pseidoliberālā politika sākās un turpinās ar iespēju nevienlīdzību. Nedaudzie pirmie, spēlējot bez noteikumiem, viegli paņēma visu, bet daudzu šodienas iesācēju iespējas ierobežo birokrātija un protekcionisms. Nacionālisms, tāpat kā 1934.gadā, var atrast rezonansi neapmierinātājos. Tikai tā pamatā būs naids nevis pret “civilokupantiem”, bet pret bagātnieku žogiem Lielupē un Baltezerā un pret privātiem helikopteriem, kas tā vai citādi ierobežo un apdraud vienkāršās latviešu tautas dzīvību.

Vēsturiskas ironijas dēļ liberālisma ideju paušana nonāca valdošās politiskās elites (nosauksim to par “Latvijas ceļu”) monopolā. Izcēlusies lielākoties no komjaunatnes saimnieciskām aktivitātēm un farcovkas, tā paņēmusi no liberālisma tikai komercijas brīvības jēdzienu, atstājot malā indivīda tiesības un brīvības un ar tām saistīto sociālās atbildības problemātiku. Atzīstot liberālās indivīda brīvības, automātiski tiktu atzītas arī nelatviešu brīvības – uz tā pamata, ka viņi ir indivīdi, nevis pēc izcelsmes. Izvēlējās mazāko nelaimi – liberālajā tirgū ielaida tikai “savējos”.

Neatzīstot svešinieka individualitāti, nacionālisti liedz individualitātes tiesības arī sev. Ksenofobija ir reakcija uz depresiju, ko izraisa identitātes krīze. Sacerējumu autori apgalvo, ka indivīds smeļ savu “es” etniskajā piederībā, tāpēc tai tiek piešķirta eksistenciāla loma. Psihoanalīze uzskata, ka vispirms veidojas cilvēks un tikai tad latvietis vai nelatvietis. “Es” sākas spoguļa stadijā, kad bērns iepazīst sava ķermeņa veselumu. Nedaudz vēlāk Edipa stadijā tēva aizliegums bērnam būt ar māti atbrīvo bērnu. Šķiet paradoksāli, bet brīvība ir iespējama tad, ja akceptē aizliegumu. Vardarbīgi atraujot bērnu no maigās sargājošās mātes, tēvs paver viņam ceļu sevis attīstībai.

Politikā šāda aizlieguma sekas izpaužas kā Realpolitik – atteikšanās no iedomātās leiputrijas reālas attīstības labad. Sacerējumi no realitātes izvairās, autori nestāsta par pašu redzēto un pieredzēto, bet kombinē jaunos teikumos jau zināmus izteikumus.

Ja no “Viedas” sacerējumiem var kaut ko secināt, tad tikai autoru identitātes krīzi, kas izpaužas kā mēģinājums aizstāt pusaudža individualitātes tapšanas traumu ar šķietami universālo etnisko identitāti. Identitātes trauslumu rada sociālās atzīšanas trūkums, kas traucē izprast sava “es” sociālo lomu un nozīmīgumu. Īpaši ekonomiski depresīvajos reģionos cilvēku darba spējas nav pieprasītas, padarītais netiek novērtēts un viņu viedoklis neietekmē lēmumu pieņemšanu. Un te vēl tāda nelaime, ka tas viss notiek brīvajā un neatkarīgajā Latvijā, nevis padomju kolhozā. Cik forši kaut uz brītiņu būtu iedomāties, ka okupācija turpinās un tas ir tieši Melnais bruņinieks, kas kopā ar Kangaru sazvērējušies pret maniem labiem nodomiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form