Tiesībsarga likumā izlasāms, ka tiesībsarga pilnvaru termiņš ir pieci gadi un to var apstiprināt amatā atkārtoti. Cik reižu atkārtoti, nav pateikts. Tātad kaut vai bezgalīgi daudz reižu. Tas varētu tikt uzskatīts par likuma nepilnību. Tiktāl par likumu. Negrasos arī vērtēt, vai pašreizējais tiesībsargs ar savu darbību būtu pelnījis tikt apstiprināts amatā atkārtoti – uz trešo piecu gadu termiņu. Tas nav šā raksta mērķis. Bet, kas mani satrauc, – gadījums ar tiesībsargu kārtējo reizi simptomātiski iezīmē valsts pārvaldē visai izplatītu problēmu – neskatīt sistēmu kopumā, bet rīkoties no gadījuma uz gadījumu.
Bet, pirms lemt par nepieciešamību ierobežot vai precizēt atkārtotas apstiprināšanas reižu skaitu tiesībsargam, likumdevējam būtu bijis vispirms jātiek skaidrībā, kāda tad ir situācija ar visu pārējo valsts pārvaldes iestāžu vadītāju pilnvaru termiņiem un vai nav pienācis laiks beidzot – kā reālu soli uz valsts pārvaldes reformu – veidot visaptverošu un loģisku sistēmu attiecībā uz augstākā līmeņa vadītāju pilnvaru termiņu ilgumu un skaitu.
Par to, ka kopskata joprojām nav, man liek domāt pagājušajā nedēļā bieži dzirdētā atsaukšanās lielākoties tikai uz valsts prezidenta vai ģenerālprokurora pilnvaru termiņu ierobežojumiem. Tas ir pārāk sašaurināti un liecina, ka nekāda analīze par pastāvošo kārtību dažādās institūcijās – neatkarīgi no tā, vai vadītājus ieceļ Ministru kabinets vai Saeima, – nav veikta.
Kā tad ir ar pilnvaru termiņiem attiecībā uz vadošajiem amatiem? Aina dažādās iestādēs ir ļoti raiba. Ir iestādes, kur vadītājiem pilnvaru termiņi ir strikti noteikti, tiesa, tie var būt dažāda ilguma. Kā piemērus varu minēt manai bijušajai darbavietai – Konkurences padomei – vairākas daudzmaz radniecīgas iestādes. Tā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājam likums pieļauj maksimāli divus pilnvaru termiņus, katru pa pieciem gadiem. Valsts kontrolierim un padomes locekļiem – arī ne vairāk kā divus pilnvaru termiņus, gan četrus gadus katru. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētājam un padomes locekļiem – divus pilnvaru termiņus, katru – piecus gadus, Finanšu un kapitāla tirgus komisijā viena un tā pati persona var būt par priekšsēdētāju vai padomes locekli ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Saprotams, nevienai no šīm iestādēm likumi negarantē, ka otrs pilnvaru termiņš var arī iestāties.
2016. gadā arī Konkurences likumā tika izdarīti grozījumi, lai Konkurences padomes priekšsēdētāja un padomes locekļu pilnvaru laiku padarītu prognozējamu un amata vietas atvērtas, ierobežojot atrašanās laiku tajās ar maksimāli diviem piecu gadu termiņiem. Uzsveru, tas notika pēc pašas iestādes iniciatīvas, neviens mums to neuzspieda. Vēl vairāk – atceros, ka likuma grozījumu saskaņošanas laikā man jautāja: vai tiešām šāds ierobežojums jums ir nepieciešams? Uzskatīju un uzskatu, ka tas ir absolūti nepieciešams, tieši domājot par iestādes attīstību, vadības kvalitātes pilnveidošanu, lai atbrīvotu vietu jaunu, perspektīvu vadītāju ienākšanai, vienlaikus dodot impulsu ilggadīgajiem padomes locekļiem un priekšsēdētājam izkāpt no rutīnas komforta un savai pieredzei rast jaunus izaicinājumus. Tas ir noteikts Konkurences likumā, un ikviens ar to rēķinās.
Taču bez minētajām iestādēm, kur ir pilnvaru termiņu ierobežojumi vadītājiem – divas reizes un ne vairāk –, vienlaikus ir virkne tādu, kurām vadītāji var nemainīties gadu desmitiem, un, ja nekas krasi negatīvs vai starptautiski nosodāms nav sastrādāts, par pilnvaru termiņa ierobežošanu neviens arī neaizdomāsies. Līdz ar to jāsecina, ka Latvijas it kā nelielajā valsts pārvaldē vienota sistēma arī šajā jomā joprojām nav radīta un katra iestāde attiecībā uz vadītāju pilnvaru termiņu noteikšanu ir rīkojusies pēc savas saprašanas vai vēlmes. Ir iztrūcis vienota kopskata, jo nav bijis īsta sistēmas administratora.
Pieļauju, ka daļa vadītāju var komfortablāk justies bez pilnvaru termiņa ierobežojumiem, taču mana pieredze Konkurences padomes priekšsēdētāja amatā saka, ka efektīvāk ir strādāt un plānot gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, ja jūti ierobežotā termiņa spiedienu.
Ko ar to visu gribēju pateikt?
Runājot man tuvā konkurences tiesību valodā, vēlējos atgādināt, ka valsts ar saviem lēmumiem un darbībām salīdzināmās jomās nedrīkst radīt atšķirīgus spēles noteikumus, t.sk. vieniem sniedzot nepamatotas priekšrocības, bet citus ierobežojot. Uzņēmējdarbībā nevienādi spēles noteikumi vājina konkurenci un rada vēlmi iziet no tirgus. Domāju, ka tas pilnā mērā ir attiecināms uz darba tirgu, kas aptver arī valsts pārvaldi kā darba devēju.
Augstākā līmeņa vadītāju pilnvaru termiņi, atcelšanas un iecelšanas kārtība, arī kliedzoši atšķirīgais iestāžu vadītāju un darbinieku atlīdzības apmērs ir jomas, kur ir radīti nevienlīdzīgi spēles noteikumi. Uzskatu, ka šīs jomas beidzot ir jāsakārto, izvērtējot kopainu un tad veidojot sistēmisku, visaptverošu pieeju. Tas noteikti stiprinātu motivāciju perspektīviem vadītājiem izvēlēties darbu valsts institūcijās vai esošajiem pieņemt jaunus uz izaugsmi vērstus profesionālos izaicinājumus.
