Līdzīga rakstura neizpratne pārņem, gandrīz mēnesi sekojot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātes Jūlijas Stepaņenko ierosinātai un Saeimā it kā noslēgtai diskusijai par tikumīiskās audzināšanas nodrošinājumu Latvijas izglītībā. Kāpēc tik vienprātīga jautrība sociālajos tīklos un tik nepārprotama pretestība Izglītības ministrijas augstāko ierēdņu - ministres un parlamentārā sekretāra - attieksmē? Kāpēc tik emocionāla demagoģija un bailes no "ļoti abstraktā jēdziena" amatpersonu un deputātu runās? Kāpēc tik dāsna negatīvu emociju lavīna- sākot no banāli divdomīgas smīkņāšanas medijos un beidzot ar akadēmiķa spontāni brutālu vārdu izvirdumu? Kāds auglīgs ieguvums paliek pāri no mediju un auditorijas nelielās, taču nopietnas analīzes vērtās viļņošanās par it kā nenozīmīgu Izglītības likuma grozījumu?
No vienas puses, par ieguvumu atzīstams tikuma un tikumības jēdziena aktualizējums. Pusaizmirstais un it kā arhaiskais vārds tikums kopā ar atvasinājumiem tikumība, tikumīgs, tikumisks diskusijās nedaudz atjaunināts un it kā atguvis lietojuma vērtību. Blakus biežāk verbāli izmantotai grieķu cilmes ētikai, kuras vārdā nosaukta teorija par morāli un tikumību, vai latīņu morāles jēdzieniem, ar kuru izteikts atbilstošs principu, normu, vērtību kopums, savs stūrītis atvēlēts arī latviešu vārdam. Teorētiski vārdu tikums ētikā parasts lietot attiecībā uz morālās vēlamības un jābūtības īstenojumu praktiskā rīcībā. Vārda cilmi latviešu kultūrā skaidro ar skaistu atvasinājumu no darbības vārda "tikt", tādējādi uzsverot cilvēka dabisku vēlmi un spēju tiekties uz kaut ko, kas pilnīgāks par sevi, par situāciju, par reālo esamību. Tikums izsaka morāles īstenību, saprātīgas gudras, krietnas un auglīgas rīcības kopsavilkumu.
Ar nožēlu jāatzīst, ka Izglītības likuma grozījumu stipri politizētā un institucionalizētā gaisotnē tikuma un tikumības jēdzienam laikam nebūs izdevies atgūt labvēlīgi pozitīvas vīzijas nozīmi. Kopš Aristoteļa (384-322. p. m.ē.) un tradicionālās kultūras tikumība arvien uzticēta nevis likumdošanai, bet cilvēkam pašam. Valsts, kultūras un sabiedrības atbalsts arvien atvēlēts visam, kas sekmē atbildīgu un auglīgu "pozitīvo brīvību" (Jesaja Berlins). Tikums ir pašu spēkiem un ar sabiedrības atbalstu iekopta nepilnīga pilnība. Tās scenārijs galvenokārt rakstīts kultūrā.
Otrs diskusijas labums un ieguvums ir mediju tematikas paplašinājums: pēc dominējošām ierēdnieciskām lietām, prezidenta īpašību nogurdinošām saukšanām, nebeidzamām naudas trūkuma sērām un politiskās komunikācijas pārpilnības tikuma diskurss vismaz uz laiku medijtelpā ir nesis kādu lielāku informatīvu daudzbalsību.
Vienlaikus sākotnējais likumdošanas piedāvājums attiecībā uz tikuma regulējumu ar aizliegumu demonstrē ierēdnieciski normatīvās domāšanas nepiedodamu disproporciju. Vēlme tikumu veicināt ar likuma spēku liecina par cilvēka pazudinājumu aiz institucionalizētas domāšanas režģiem. Tikumam kā gudrai un pieredzē pamatotai brīvībai maz nepieciešama ārēja uzraudzība un kontrole Izglītības kvalitātes valsts dienesta vai neskaitāmu citu dienestu veidā. Iespējams, šajā nepaļāvībā uz patību un saprātu joprojām stipri samanāma nesen pagātnē aizvirzītās totalitārās sabiedrības atbalss ar valsts, ideoloģijas un likuma visuresošo klātbūtni.
Otrkārt, diskusijā atklājas nepilnīgi apzinātais, bet postošais vienpusīgi negatīvas domāšanas paradums, kurā tikumam ar savu pozitīvas ilūzijas raksturu grūti atrast piemērotu vietu. Varbūt tas skan naivi, taču, neatmetot ierobežojumu lietderību, jāatzīst, ka labi, skaisti, iedvesmojoši vārdi dažkārt izrādās auglīgāki par normatīviem liegumiem. Tikums ir saprātīga pašdisciplīna, pašpārvarēšana, pašizziņa, ne vienmēr viegls, taču allaž gandarījuma un citu atzinības pavadīts ceļš uz labklājīgu dzīvi sev un citiem.
Pirms vairāk kā simts gadiem Nīče rakstīja par labvēlīgo mākslas, mūzikas, Bizē un citu kultūras izpausmju ietekmi uz tikumību. Diskusija medijos diemžēl nepaplašinājās līdz kultūras auglīgumam. Tā pagaidām vēl nenonāca arī līdz reālā tikumības stāvokļa analīzei, kurā par Izglītības likumu lielāka līdzatbildība pienākas medijiem un jaunajām it kā bezpersoniskajām interneta komunikācijas tehnoloģijām.
Visbeidzot nākas tikai garāmejot pieminēt, ka vēsturē daudzkas atkārtojas - arī literatūras liegumi skolās, izglītības reformu centieni un jaunas vērtību stratēģijas. Tālajā 1927. gadā izglītības ministrs Jānis Rainis pašrocīgi parakstīja nevis vēstuli Saeimai pret tikumiskās audzināšanas nodrošinājumu, bet " Noteikumus par jaunatnes pasargāšanu no sēnalu un neķītrību literatūras." Vienlaikus īsi pirms demisijas tā paša gada septembrī viņš izdeva rīkojumu Skolu virsvaldes direktoram par skolu reformu: "Mūsu skolas uzdevums ir izaudzināt pilnvērtīgus pilsoņus-demokrātiskās republikas suverēnās varas nesējus. Šis ideāls prasa - pirmkārt, lai ikviens pilsonis spētu valdīt par sevi pats; otrkārt - lai viņš justos atbildīgs ne tikvien par saviem darbiem, bet arī par sabiedrības grupas un visas valsts darbību, un treškārt - lai viņš būtu aktīvs, savstarpējās izpalīdzības un solidaritātes jūtu vadīts sabiedrības loceklis." (Ministra rīkojums Skolu virsvaldes direktoram 20. septembrī 1927. gadā. Mūsu Nākotne, Nr. 17( 20.09.1929), 508. lpp).
Tikums ir izteikti pozitīva orientācija uz saskanīgu un auglīgu dzīvi tiešā un metaforiskā nozīmē. Tas prasa ieguldījumus cilvēkā, nevis likumdošanā.