2005. gadā mūzikas vēsturnieka Arnolda Klotiņa iedibinātais gadskārtējais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts šovakar Lielajā ģildē solās būt īsts notikums. Skanēs trīs jauni opusi. Andris Zemītis sola jaundarbu, kurā ar neakadēmiskiem skaņurīkiem tiks zīmēts industriālais laikmets, klubu kultūra un mīlestība šķidro kristālu ekrānos – tas būs klarnetes koncerts "Pilsētas tulkots" ar solistu Gunti Kuzmu, orķestri "Sinfonietta Rīga" un Normundu Šnē. Alvila Altmaņa kontrabasa koncertā solists būs mūsu izcilais starptautisko konkursu laureāts Gunārs Upatnieks, bet pašu jaundarbu atskaņos Latvijas nacionālais simfoniskais orķestris Normunda Vaiča vadībā. Imants Mežraups salūkojis mazāk zināmas saulgriežu četrrindes un apdarinājis tās Ievas Paršas artistiskajai balsij, ko klausīsimies kopā ar Liepājas simfonisko orķestri. Tam, kā afišas vēsta, tiks arī gods pirmatskaņot Imanta Kalniņa Obojas koncertu. Tas bija gaidīts kā sevišķas ievērības cienīgs notikums, jo līdz šim Imants Kalniņš radījis tikai divus instrumentālus koncertus – Koncertu čellam un Koncertu orķestrim. Tika iecerēts, ka Obojas koncertā solists būs Marts Kristians Kalniņš, kuru pazīstam kā grupas "Autobuss debesīs" līderi un vienlaikus teicamu obojistu, profesionālā pūtēju orķestra "Rīga" oboju grupas koncertmeistaru. Dzīve gan ieviesusi savas korekcijas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kalniņa kungs, dzirdēts, ka dēls jūs esot mudinājis komponēt šo Obojas koncertu. Allaž jau interesanti ir skaņraža iedvesmas avoti.

I.Kalniņš: - Mudinājis gluži nav, bet, tā kā mans dēls ir obojists, būtu gluži jocīgi, ja es neuzrakstītu šim instrumentam vienu koncertu! Vai ne? Diemžēl Marts bija nopietni sasirdzis, zaudējot apmēram mēnesi sagatavošanās laika, tāpēc Obojas koncerta atskaņošana atlikta.

- Ierakstu albumos starp jūsu dziesmu izpildītājiem ir arī Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa. Ja meita lūgtu uzrakstīt dziesmu tieši viņai...

Ja lūgtu, droši vien ka uzrakstītu!

- Pirms vairākiem gadiem mazliet brīnījos: kā autobuss var iebraukt debesīs? Tad atcerējos par debesīm, kas atkal un atkal ir pušu daudzām paaudzēm populārajā Imanta Kalniņa dziesmā no izrādes "Lilioms". Vai debesis mūslaiku mūziķiem ir tikpat augstu kā jūsu paaudzes skaņražiem?

- Debesis mums vispār tikai vienas. Tās, par laimi, nemainās. Cilvēki mainās.

- Ir bažas, ka iespēju apvāršņi gan pazeminās. Cik zināms, gan jūsu meita Rēzija Kalniņa, gan dēls Marts Kristians Kalniņš klavieres apguvuši bērnu mūzikas skolā. Ar šo gadu tām ārkārtīgi apcirptas finanses. Jums nav tāda sajūta, ka nupat beigusies kāda liela ēra mūsu mūzikas izglītības sistēmā?

- Ja vēlaties, lai košumkrūms augtu skaists, tas jāapgriež. Nevar ļaut plesties bezjēgā. Ja ābeli vairākus gadus atstāj nekoptu, tā sazaro, augļi tai mazi, tārpaini un pumpaini.

- Līdz šim gan ienācās tik krāšņi un bagātīgi, ka vēl turpinām eksportēt uz visu pasauli.

- Mūzikas skolas pārvērtušās par savdabīgiem mūzikas mīļotāju centriem, amatierisma kultivēšanas iestādēm. Un paldies Dievam, ka šī ēra beigsies. Ir labi, ja bērns iepazīstas ar mūziku un kāda instrumenta spēli, taču šo uzdevumu var pildīt jebkura vispārējās izglītības iestāde. Profesionālā mūzikas skolā jāaudzina profesionāli mūziķi. Mākslā vajadzīgs nevis pārsijāt smilšu kalnu, bet atrast zelta dzīslu. No mūzikas skolas apmeklējušo bērnu daudzskaitlības neradīsies ne jauns Zābers, ne jauna Garanča vai Skride. Labi, daži desmiti spēlē Latvijas orķestros. Bet cik tūkstoši šajās mūzikas skolās gājuši velti?

Kad man bija pieci gadi, gribēju spēlēt vijoli. Pēc gada vecāki man uzdāvināja vijoli un pašmācības grāmatu. Nākamajā gadā aizveda uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, kas atradās blakus toreizējai konservatorijai. Lai paliek noslēpumā tā pedagoga vārds, kurš atzina mani par nederīgu. Man, protams, sirds asiņoja. Iestājos normālā skolā, taču mūzika no manis neatkāpās.

Katrā skolā, arī manā 24. vidusskolā, bija koncertmeistare, kas svinīgos aktos spēlēja himnu, pavadīja kori. Kad mācījos piektajā klasē un man jau bija divpadsmit gadu, gāju pie šīs pedagoģes: skolotāj, gribu mācīties spēlēt klavieres... Viņa teica: tas maksās 10 rubļus par stundu, parunā ar vecākiem. Viņi bija ar mieru. Pēc trim gadiem iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā.

Pūšaminstrumentus agrāk par 12 gadiem nemaz nedrīkstētu sākt spēlēt - plaušas vēl nav tik tālu attīstījušās. Tāpat vīrieši vokālisti nevar sākt agrāk šajā mākslā skoloties, kamēr nav noticis normāls balss lūzums. Slavenais profesors Arams Hačaturjans ar mūziku sāka nodarboties 19 gadu vecumā, Ādolfs Skulte, mans skolotājs, bija iestājies universitātē arhitektos, bet mūzika vilka tā, ka viņš aizgāja uz konservatoriju. Ļoti daudzi komponisti skaņradei pievērsušies stipri vēlu. Cita lieta instrumentālisti - pianisti, vijolnieki. Vispār stīgu instrumentus, izņemot arfu, kuru var mācīties arī vēlāk, patiesi vēlams apgūt pēc iespējas agrāk. Jo, bērnam augot, rokas pielāgojas instrumentam. Īpaši vijolniekam - tur labā roka piemērojas lociņa satverei.

Domāju, kurš bērns nopietni gribēs mācīties mūziku, tas savu skolotāju atradīs. Starp citu, pat mūsu Emīls Dārziņš un slavenais Ludvigs van Bēthovens ir pasnieguši klavieru privātstundas augstdzimušām meitenēm. Mūsu valsts nav tik bagāta, lai mūzikas skolās mācītu masas un pretim nesaņemtu adekvāti daudz žilbinošu vijolnieku un dziedātāju.

- Kad pērn pirms budžeta apspriešanas Saeimā valdības sociālie partneri kultūru vērtēja ar nulli, šādi vispār svītrojot tās finansējumu, kāpēc no radošajām aprindām ievēlētie deputāti stāvēja klusu?

- Tās ir politiskas spekulācijas. Valsts drīkst tērēt tik naudas, cik ir budžetā. No runāšanas tas maciņš biezāks nekļūs. Tajā garīgās bagātības tapšanā, ar ko lepojas katra nācija, valsts loma vispār ir ļoti maza. Kā tieši valsts būtu ietekmējusi dainas un folkloru vispār?... Tas fenomens, ko saucam par kultūru, ir atsevišķu personību darba augļi. Valsts pienākums ir censties to visu saglabāt. Bet, ieguldot milzu līdzekļus tā dēvētajā kultūras dārziņā, var radīt nevis konkurētspējīgu produktu, bet vairot masu kultūru. To, ko novērtējam kā īstu, adekvātu nācijas kultūru, rada indivīdi, talanti. To nevar ne programmēt, ne vadīt.

- Var radīt apstākļus radošam darbam.

- No mākslas vēstures zinām, ka ne jau apstākļi nosaka radītās mākslas vērtību. Ģēnijam Mocartam, piemēram, dzīves apstākļi bija fantastiski grūti. Tāpat arī daudziem gleznotājiem. Bet kādus šedevrus viņi atstāja! Apstākļi neko daudz nenosaka. Viss atkarīgs tikai no talanta. Bet šis lielums nāk ar piedzimšanu, to nevar ne nopirkt, ne piešķirt.

- Jūs esat radījis spožus darbus gan akadēmiskajā, gan populārās mūzikas žanrā. Kur, jūsuprāt, ir šķirtne starp tā dēvēto augsto kultūru un masu izklaidi?

- Masu kultūras produkti ir viegli pieejami, apēdami un tiražējami jebkurā vairumā un daudzumā. Masu kultūras produktā varbūt atšķiras tikai nianses. Viens zils, otrs zaļš, trešais dzeltens. Vienā kombinācijā faremido, otrā - redomifa, trešā - midofare... Bet īsti mākslas darbi ir unikāli.

Taču proporcija starp akadēmiskās un neakadēmiskās mākslas jeb klasikas un popša auditoriju visos laikos bijusi viena un tā pati. Tikai fantastiskā mūsdienu masu mediju attīstība ir devusi popsim iespēju no rīta līdz vakaram, nakti ieskaitot, dārdināt pa cilvēku smadzenēm. Tāpēc es ļoti rūpīgi atlasu programmu piedāvājumu, sevišķi televīzijas, lai man nebūtu sajūtas, ka tas, ko dēvējam par masu kultūru, nupat sāk mani nospiest kā Staburaga klints.

Akadēmiskās mūzikas un arī tās radītāju izcilību dzīve vienmēr bijusi kā vientuļniekiem, bez īpašas zīmēšanās sabiedrībā. Protams, izmantojot masu kultūras formu, var rakstīt mūziku ar izcilu dzeju, bet izcilai dzejai savukārt piekabināt tādu mūziku, kur jau pa gabalu saklausāms - tās dzīves vieta ir tikai krogs... Man kā autoram interesanti liekas gan akadēmiskie, gan neakadēmiskie mūzikas žanri. Katram no tiem ir sava vieta. Runa vienīgi par līdzsvaru, gaumi.

- Kurš paša darbs kā komponistam sagādājis visvairāk gandarījuma - 4. simfonija, mūzika kinofilmai "Pūt, vējiņi!" vai minētā "Lilioma" izrādes dziesma?

- Līdzīgi - kā viens, tā otrs un arī trešais.

- Šāvakara koncertā droši vien būsiet klausītāju vidū. Kuru no solītajiem jaunajiem darbiem gaidāt ar īpašu interesi?

- Vai šovakar būšu Lielajā ģildē, tik droši nevar zināt. Mēs ar ģimeni esam liepājnieki. Kopīga došanās uz sarīkojumiem Rīgā ir visai komplicēta. Bet kā klausītājs ar urdošu zinātkāri gaidu jebkuru jaunu darbu. Jaunās paaudzes mūziķu radošā aktivitāte patlaban ir fantastiska! Ļoti laba zīme. Ir tik daudzi, kas iedrošinājušies rakstīt mūziku. Jā, tieši iedrošinājušies. To zinu pēc sevis. Ja vien sev par prieku, sēžot zem ābeles, neraksti atvilktnei vai kamīnam, tad jārēķinās ar ārkārtīgi prasīgu publiku kā Latvijā, tā ārzemēs. Mūsu jaunie no tā nebaidās. Tātad latviešu kultūra ir dzīva, radoša.

- Šā vakara koncertu vainagos 2010. gada jubilāra Marģera Zariņa atraktīvais, noskaņās traki mainīgais viegli džeziskais Concerto grosso Latvijas Nacionālās operas orķestra izpildījumā. Marģeru Zariņu, kuram maijā apritēs simtā dzimšanas diena, piemin kā postmodernu, spilgtu un drosmīgu mūzikas opusu un arī Latvijas kontekstā absolūti unikālu literāro šedevru autoru. Kādu jūs atceraties šo vīru?

- Smaidošu. Allaž. Viņa smaids vienmēr bija žilbinošs un vienreizējs. Kā spilgts apliecinājums latviešu spējai būt arī krāsainiem, laikmetīgiem, radoši bezkaunīgiem un brīviem.

- Jauno Obojas koncertu dzirdēsim citreiz, bet šovakar skanēs, kā priekšvārdā rakstīts, jūsu dzīvesbiedrei Agrai veltītās 6. simfonijas ar psalmu tekstiem un Rabindranata Tagores dzeju par mīlas templi Tadžmahalu Indijā III daļa "Balle pilī" Liepājas simfoniskā orķestra lasījumā. Vai šim lielformas skaņdarbam nāks klāt vēl kāds jauns?

- Kā žanrs simfonija mani valdzinājusi vienmēr. Tagad pienācis laiks septītajai. Tā lēnām top. Galvā, uz papīra... Neko neprasiet man par komponista virtuvi vai darba termiņiem. Tādus sev neuzlieku. Jo tas nav pasūtījuma darbs. Kad mana iekšējā dzirde saka - ir, tad arī ir.

- Varbūt nākamgad, uz septiņdesmito dzimšanas dienu?

- Iespējams.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form