Solveiga Grīsle: Latvija jau tagad spēj pārstrādāt visu nolietoto riepu apjomu
Foto: Publicitātes attēli

Nav noslēpums, ka karstākais jautājums riepu apsaimniekošanas jomā Latvijā ir lielie nolietoto riepu uzkrājumi, kas var radīt draudus apkārtējai videi. Uzraugošās iestādes un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) lielajos uzkrājumos vaino nepietiekamus pārstrādes apjomus, taču, pēc "Latvijas zaļā fonda" aplēsēm, pārstrādes jaudas Baltijā ir pietiekamas un pēc plānotās riepu pārstrādes rūpnīcas atvēršanas Tukumā šī gada beigās būs vairāk nekā pietiekamas.

Kur tad ir problēma?

Katru gadu Latvijas tirgū tiek ievesti un novietoti aptuveni 15 tūkstoši tonnu riepu un vismaz 65% jeb 9,8 tūkstoši tonnu būtu jāsavāc un jāpārstrādā. Ar pašreizējām jaudām, kas apstiprinātas atļaujās piesārņojošas darbības veikšanai, rūpnīcas Latvijā jau šobrīd var pārstrādāt aptuveni 26 tūkstošus tonnu nolietoto riepu. Papildus tam rudenī Tukumā plānots atvērt vēl vienu riepu pārstrādes iekārtu, kas varētu pārstrādāt aptuveni 8 tūkstošus tonnu riepu gadā. Tādējādi pārstrādes jaudu nepietiekamība ir tikai veikli uzturēts mīts.

Patiesībā tirgū šobrīd ir novērojama situācija, ka, par spīti lielajiem riepu uzkrājumiem vairākos laukumos, kas tiek lēsti kopumā pat 40 tūkstošu tonnu apmērā, piemēram, Latvijas kravas automašīnu riepu pārstrādātājiem jau sāk trūkt riepu pārstrādes jaudu nodrošināšanai. Arī apzinātajās rūpnīcās Lietuvā, kur pārstrādā arī vieglo automašīnu riepas, novērojams nolietoto riepu trūkums. Jau šobrīd "Latvijas zaļais fonds" no klientiem un atkritumu poligoniem savāc aptuveni 150 tonnas riepu nedēļā un būtu gatavs savākt vēl vairāk. No saviem klientiem un sadarbības partneriem riepas šobrīd savācam bez maksas. Ļoti iespējams, ka būtisks apjoms riepu uzkrājas autoservisos un citos laukumos, kur šādu apjomu uzglabāšana nemaz nav atļauta.

Šie lielie riepu uzkrājumi atsevišķos laukumos izveidojušies drīzāk tāpēc, ka bezatbildīgi riepu savācēji, kuri tīko pēc tūlītēja labuma, nav izpildījuši līgumos paredzētos pārstrādes un reģenerācijas uzdevumus vai, iespējams, nekad nav plānojuši tos pildīt, tādējādi pakļaujot riskam apkārtējo vidi un cilvēkus. Par to, kā tikt galā ar situāciju, ka negodprātīgi uzņēmēji nepilda savas saistības, drīzāk būtu jādomā atbildīgajiem dienestiem – šīs problēmas risinājums jāatrod valstij. Taču, lai šādi uzkrājumi neveidotos nākotnē, ir būtiski pastiprināt kontroli pār tiem uzņēmumiem, kas riepas ieved, bet nav iesaistījušies nevienā no nolietoto riepu apsaimniekošanas sistēmām. Pēc "Latvijas zaļā fonda" aplēsēm, apjoms, par ko netiek maksāts dabas resursu nodoklis, vai gadījumi, kad uzņēmums nav iesaistījies nevienā no riepu apsaimniekošanas sistēmām, veido aptuveni 20–30% no pašreizējā tirgus apjoma. "Latvijas zaļais fonds" šobrīd pats informē šādus uzņēmumus par viņu atbildību un iespēju pievienoties mūsu apsaimniekošanas sistēmai, jo bieži uzņēmumi nemaz nezina par šādu savu atbildību.

Ko darīt, lai riepu kalnus likvidētu?

Daži soļi nozares sakārtošanas virzienā jau sperti, piemēram, no šī gada 1. jūlija ieviestas stingrākas prasības atkritumu apsaimniekotājiem un uzņēmumiem, kas pretendē uz dabas resursu nodokļa atvieglojumu, pieprasot finanšu garantijas darbību veikšanai, kas kompensētu potenciālās izmaksas gadījumā, ja šis uzņēmums nepildītu pārstrādes saistības. Valsts vides dienests šobrīd nevar izsniegt nevienu atļauju, kamēr nav saņemts šāds nodrošinājums. Tāpat ir iecere izveidot arī atkritumu pārvadājumu uzskaites sistēmu, kas ļautu Valsts vides dienestam izsekot katru kravu, kas tiek ievesta Latvijā vai pārvietota pārstrādei valsts teritorijā. Tomēr šī sistēma vēl nav izstrādāta. Tas būtu svarīgs kontroles mehānisms, kuru būtu vērts ieviest.

Bet vēl svarīgāk būtu panākt, ka Valsts vides dienests spēj ātrāk reaģēt uz sabiedrības sniegto informāciju par riepu kalniem, laicīgi fiksē nelegālās nolietoto riepu izgāztuves un veic visas nepieciešamās darbības, lai tās slēgtu vai panāktu uzkrāto riepu pārstrādi. Turklāt rīcībai jābūt iespējami ātrai, nevis jāvelkas gadiem, turpinot palielināt vides piesārņojumu.

Savukārt, ja uzņēmums ir bankrotējis, negrib vai nespēj pildīt savas saistības, uzkrātās riepas kļūst par valsts īpašumu un atbildību. Šajās situācijās būtu jāraugās, kāds ir izdevīgākais mehānisms, kā šos uzkrājumus pārstrādāt, – nodot pašreizējām sistēmām un uzņēmumiem vai izveidot publiskā pasūtījuma konkursu riepu pārstrādātājiem.

Pasaulē ir dažādi riepu pārstrādes veidi un reģenerācijas procesa galaprodukti, sākot ar kurināmo un beidzot ar gumijas granulām, kas ir plaši izmantojamas dažādās ražošanas nozarēs. No gumijas granulām ražo, piemēram, gumijas flīzes, bērnu un sporta laukumu segumus, pildījumu sporta inventāram, piedevas asfaltbituma maisījumiem vai gumijas paklājus, ko izmanto tuneļu spridzināšanas un rakšanas darbos. Pareizi apsaimniekojot, riepas no bīstamas un videi kaitīgas preces var turpināt savu dzīvi kā daļa no ilglaicīgiem, visiem noderīgiem produktiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus