Ņinai ir 80 gadu. Viņa viena dzīvo mazpilsētā, no bērniem palīdzību nesaņem, iztiek ar 150 eiro. Tas nozīmē, ka sirmā kundze ir pārāk turīga sociālajiem pabalstiem, jo uz tiem saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem var pretendēt, ja ikmēneša ienākumi nepārsniedz 128,06 eiro uz rokas. Ņina ir viena no “nevienlīdzības sejām” – cilvēkiem, kuru nabadzības iemeslus un iespējamos risinājumus situācijas uzlabošanai analizē SSE Riga izveidotā darba grupa pētījumā “Nevienlīdzības seja” par sociālo un ienākumu nevienlīdzību Latvijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
38,1% senioru vecumā virs 65 gadiem ir viena no nevienlīdzības riskam visvairāk pakļautajām grupām. Ja seniors dzīvo viens, nabadzības risks pieaug vēl vairāk – tam pakļautas 74% vientuļo pensionāru mājsaimniecību. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati

Nepietiekami līdzekļi mājokļa uzturēšanai, veselības aprūpei un ikdienas iztikai – vismaz viena no šīm problēmām skar lielu daļu Latvijas senioru. Sevišķi skarba situācija ir līdz 1996. gadam pensionējušos cilvēku mājsaimniecībās, kuru ienākumi nepārsniedz 300 eiro pirms nodokļu nomaksas, saskaņā ar CSP datiem konstatē SSE Riga darba grupas veiktais pētījums. Taču vissmagākā vientuļo veco cilvēku problēma ir pati vientulība, atzīst gan paši seniori, gan cilvēki, kuri diendienā strādā ar šo grupu.

Vientulības skaudrās šķautnes

Uz ielas vientuļie pensionāri redzami reti, saka Valda Ozoliņa, biedrības "Latvijas Samariešu apvienība" Rīgas nodaļas "Mājas neatliekamā izsaukuma un aprūpes dienests" vadītāja. Daudzi netiek ārā no mājas, piemēram, ja cilvēks dzīvo daudzstāvu mājā bez lifta; netrūkst arī gulošu cilvēku, kas ir pilnībā izolēti no sabiedrības.

Vientulība nereti iet rokrokā ar depresiju, un vientuļajiem pensionāriem trūkst psiholoģiskā atbalsta, vienisprātis ir gan pētījuma autori, gan Valda Ozoliņa: "Vientuļo senioru problēmu pamatu pamatā ir uzmanības deficīts. Jo cilvēkam piepildītāka dzīve, psiholoģiskais atbalsts un drošības sajūta, jo labāka veselība, jo vairāk pārdzīvojumu – jo vairāk slimību. Tāpēc ļoti būtiska ir aprūpētāja spēja uzklausīt. Tā nav iekļauta darbu sarakstā, bet ausīm jābūt brīvām vienmēr, jāprot un jāgrib kaut tūkstoš devīto reizi uzklausīt vienu un to pašu stāstu, jāprot sniegt psiholoģisko atbalstu."

Ne visi sociālā dienesta aprūpē nonākušie pensionāri ir vientuļi, daudziem no viņiem ir bērni un mazbērni. Tomēr gan Rīgā, gan laukos netrūkst pensionāru, kurus bērni ir aizmirsuši. To atzīst gan aprūpes dienesta vadītāja Valda Ozoliņa, gan Riebiņu novada sociālā dienesta vadītāja Sandra Sprindža.

Kā ir vieglāk: būt vienam un paļauties tikai uz aprūpētāju vai apzināties, ka bērniem un mazbērniem gluži vienkārši ir vienalga? Sandra Sprindža, Riebiņu novada sociālā dienesta vadītāja

Sandra Sprindža saka – aizvien biežāk, sevišķi pēdējos gados, vecāki cilvēki tiek pamesti likteņa varā: kam bērni ārzemēs, kurš vienkārši aizmirsts. Seniori arī paši ir pieticīgi, negrib bērniem "uzmākties", mēģina cīnīties paši. Ja fiziski un finansiāli cilvēks vēl daudzmaz tiek galā, tad apziņa, ka esi viens un vari paļauties tikai uz saviem spēkiem, grauj pat visstiprākos. Taču reizēm vēl skaudrāka par vienaldzību var izrādīties radinieku apzināta kaitēšana sirmgalvim.

Marijas kundzes ģimene jau vairākās paaudzēs dzīvojusi nelielā mājā skaistā vietā pie ezera. Nekas pārmērīgi liels vai grezns, taču ir savs dārziņš, sava iztikšana. Marijas kundze vēl tīri žirgta, var stādīt un ravēt, mīļuprāt rušinās dārziņā, kā trūcīgs cilvēks saņem nelielu pabalstu. Bērni Rīgā, mazmeitiņa arī. Prieks par viņu – līdz brīdim, kad mazmeita pārliecina omi izdevīgi pārdot māju. Tā kā Marija bijusi mājas īpašniece, nauda teorētiski arī nonāk viņas bankas kontā. Praktiski – mazmeitas maciņā. Taču Marijai uzrādās brangi ienākumi, līdz ar to pabalsts vairs nepienākas, jo kāds tur vairs trūcīgā statuss, un arī pajumtes vairs nav.

Pensionāriem reti ir pieejami juristu pakalpojumi, turklāt seniori laukos ir mazāk izglītoti par savām tiesībām. Pie kā pensionāram vērsties pēc palīdzības, ja īpašums pieder uz papīra, bet faktiski tur saimnieko bērni, kas negrib ņemt sirmgalvi pie sevis, ja seniors cietis no īres dzīvokļa saimnieka patvaļas, ja negodīgā ceļā zaudējis savu īpašumu, ja nepietiek līdzekļu, lai apmaksātu institucionālu aprūpi? Sociālo dienestu darbinieki ar šādiem gadījumiem sastopas ik pa laikam. Laukos, kur nereti ir viens sociālais darbinieks uz tūkstošiem cilvēku, pensionārs var nebūt pienācīgi informēts par sev pienākošos palīdzību.

Tas iezīmē vēl vienu problēmu – nepietiekamo sociālo darbinieku skaitu. Ārpus lielajām pilsētām vienam sociālajam darbiniekam var nākties apkalpot pat 2000 klientu, saka Sandra Sprindža. Tas faktiski izslēdz iespēju veltīt cilvēkam un viņa vajadzībām – arī emocionālajām – pienācīgu uzmanību. Mūsu sabiedrība strauji noveco, sociālajiem darbiniekiem un aprūpētājiem ir aizvien vairāk klientu, un aizvien vairāk jūtams darba roku trūkums, piebilst arī Valda Ozoliņa un saka – darbā ar senioriem svarīga ir ne tikai iejūtība, bet arī stresa noturība, jo raksturi un temperamenti ir dažādi, arī veselības problēmas dara savu: "Skaidrs, ka cilvēks, kurš visu mūžu bijis priekšnieks, būs īpaši prasīgs arī pret aprūpētāju, pat ja aprūpētājs savus pienākumus veicis godprātīgi. Lai kādi mūsu klienti būtu, pie visiem jāiet ar misiju palīdzēt."

Vientulību kliedēt palīdz socializēšanās iespējas interešu grupās vai sabiedriskās aktivitātēs – sevišķi vientuļajiem pensionāriem, kam nereti par lielāko notikumu kļūst gājiens uz vietējo veikalu vai pie ģimenes ārsta. Pašvaldības un nevalstiskais sektors piedāvā plašu klāstu dažādu pasākumu, ekskursiju, tematisko vakaru, senioru biedrību sarīkojumu, kultūras iestāžu apmeklējumu, kaut vai apsveikumu svētkos – tie ir svarīgi rituāli, kas vecākajai paaudzei ļauj just, ka viņi ir novērtēti un vajadzīgi. Ir, protams, arī sabiedriski ļoti aktīvi seniori, taču tie lielākoties nav aprūpētāju klienti, atzīst Valda Ozoliņa no "Latvijas Samariešu apvienības". Turklāt jāņem vērā ģeogrāfiskais novietojums: pilsētās senioru iespējas ir ievērojami lielākas. Laukos socializēšanās iespējas vientuļiem pensionāriem ierobežo veselības stāvoklis, attālums no dzīvesvietas līdz pasākuma norises vietai, transporta pieejamība un ienākumu līmenis.

Lai seniors būtu saimnieks savās mājās

Valda Ozoliņa ar savu ilggadējo aprūpes biroja vadītājas pieredzi atzīst – jo agrāk tiek nostiprināta seniora psiholoģiskā drošība, pārliecība, ka viņš nav viens, pamests un aizmirsts, jo vieglāk cilvēkam pieņemt savu situāciju un justies tajā, cik iespējams, komfortabli.

Viens no veidiem, kā šo drošības sajūtu stiprināt, ir pakalpojums "Drošības poga". Tā ir īpaša mobila saziņas ierīce speciālā aprocē vai kulonā, kas ļauj saņemt palīdzību un atbalstu 24 stundas diennaktī. "Latvijas Samariešu apvienība" šo pakalpojumu Latvijā piedāvā jau sešpadsmito gadu. Šobrīd to lieto 0,2 % no visiem 384 000 Latvijas iedzīvotāju virs 65 gadu vecuma: Latvijā pavisam pieslēgtas 800 "Drošības pogas" sistēmas, no tām 520 – Rīgā. Šobrīd pakalpojumu piešķir sociālais dienests, izvērtējot pensionāra situāciju, bet to iespējams arī iegādāties par privātajiem līdzekļiem.

"Drošības poga" sniedz gan praktisku, gan psiholoģisku palīdzību. Reizēm pietiek tikai parunāties ar operatoru, ja vēlu vakarā iestājusies panika, lai saprastu, ka nekas traks patiesībā nav noticis. Cilvēki ar ierobežotām kustību spējām jūtas daudz mierīgāk, ja zina, ka jebkurā brīdī varēs izsaukt kādu – kaut vai lai atvērtu durvis ātrajai palīdzībai. Tāpat dienesta izbraukumu brigāde palīdzēs piecelties no grīdas, ja gadījies pakrist un paša spēkiem neizdodas tikt uz kājām.

Novecojot cilvēku aizvien vairāk nodarbina bažas par veselību, sava pieaugošā nevarīguma apzināšanās. "Latvijas Samariešu apvienības" darbinieki novērojuši, ka pašam aiziet uz veikalu, pie ārsta, pēc zālēm – nereti tam visam nepietiek spēka, un tad vajadzīgs gādīgs kaimiņš, aprūpētājs, kas atvieglo ikdienu, palīdz ar uzkopšanas darbiem, atnes produktus no veikala, laukos saskalda malku, izved pastaigā suni.

Tomēr senioru attieksme pret sociālo palīdzību nebūt nav viennozīmīga, novērojuši sociālo dienestu darbinieki. "Latvijas Samariešu apvienības" skaidrojums, kāpēc seniori nepiesakās sociālajā dienestā vai dažkārt no palīdzības sākotnēji atsakās, ir vienkāršs – tas ir kauns par savu nevarēšanu vai sākotnēja situācijas nepieņemšana. Valda Ozoliņa skaidro: "Ir divu veidu klienti. Vieni dzīvo ar attieksmi "man vajag, man pienākas", liekot aprūpētājiem justies kā apkalpotājiem. Otri meklē palīdzību, kad sāk kaut ko nevarēt. Taču šiem otrajiem ir vajadzīgs laiks, kamēr viņi to psiholoģiski saprot, tāpēc nereti aiz kautrības atbild, ka vēl jau visu var izdarīt paši. Kaut patiesībā nevar nemaz. Tieši šajā pārejas brīdī šiem cilvēkiem jāpievērš sevišķi liela uzmanība."

Ja grūtībās nonācis seniors ticis pašvaldības aprūpē, dažādi pabalsti ievērojami atvieglo ikdienu: pašvaldības palīdz ar kurināmo, zālēm, mājokli – viss atkarīgs no pašvaldību rocības un ierastās prakses. Pašvaldības arī lemj, vai pensionāram vajadzīgs sociālās vai medicīniskās aprūpes speciālista atbalsts, vai varbūt ilgtermiņa institucionālā aprūpe, kas pilnībā vai daļēji ar paša seniora līdzmaksājumu var tikt segta no pašvaldības budžeta. Grūtāk ir tiem, kuri saņem ļoti maz, bet ne pietiekami niecīgu summu, lai kvalificētos trūcīgā statusam – šiem cilvēkiem ir visgrūtāk, uzsver Sandra Sprindža, atgādinot, ka šī starpība, kas šķir pensionāru no trūcīgā statusa, reizēm mēdz būt vien daži eiro, bet vajadzības ir visas tās pašas.

Diemžēl niecīgās pensijas nereti atstāj skaudru izvēli – paēst vai apmaksāt rēķinu par apkuri. Cilvēkiem, kuriem nav savas ģimenes un ir ļoti mazas pensijas, ir apgrūtinātas iespējas uzturēt savu īpašumu vai samaksāt par īri. Pētījums "Nevienlīdzības seja"

Eksperti gan brīdina – pat vislabākie nodomi var sāpīgi atdurties pret līdz galam nesakārtoto pabalstu sistēmu. Piemēram, ja mazmeita, labu gribot, ieskaitītu omītes bankas kontā 50 eiro, tie tiktu uztverti kā papildu ienākumi. Šādā veidā seniors var zaudēt piešķirtos pabalstus, jo viņa ienākumi pārsniedz slieksni, kas ļauj pretendēt uz trūcīgā statusu. Līdzīgā situācijā var nonākt, izņemot pensiju no konta un pāri palikušo naudu ieskaitot atpakaļ – arī tas skaitīsies papildu ienākums.

SSE Riga darba grupa un cilvēki, kuri ar pensionāriem strādā diendienā, izstrādājuši virkni iespējamu risinājumu, kas atvieglotu senioru, sevišķi vientuļo pensionāru ikdienu. Un vienlaikus radītu sociālu drošību arī nākamajām pensionāru paaudzēm – šī brīža lēmumu pieņēmējiem.

Kopš 2017. gada sākuma SSE Riga izveidotā darba grupa veikusi pētījumu "Nevienlīdzības seja", lai apzinātu, kādi faktori ekonomikas, finanšu, sociālajā, izglītības un veselības politikā veicina nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā. Pētījums portretē nevienlīdzības sejas Latvijā, kopā ar sociālo dienestu, nevalstisko organizāciju darbiniekiem un nozaru ekspertiem meklējot gan lielus valstiskus risinājumus, gan mazāka mēroga radošu pieeju pašvaldību un nevalstiskā sektora līmenī.

Ar darba grupas sastāvu un ziņojumu iespējams iepazīties šeit.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

#NevienlīdzībasSeja
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form