Viesturam ir 39 gadi, viņš ir 1. grupas invalīds. Dzīvo pašvaldības dzīvoklī kopā ar mammu. Abu kopīgie garantētie ienākumi nepārsniedz 400 eiro, tāpēc, neraugoties uz ārstu ieteikumiem, Viesturs iet strādāt. Ikdienā cenšas neizrādīt, ka fiziska piepūle, kaut vai kāpšana pa kāpnēm, izraisa elpas trūkumu un reiboņus. Viesturs un citi cilvēki ar smagām hroniskām saslimšanām un invaliditāti ir viena no lielākajām nevienlīdzības riskam pakļautajām grupām Latvijā, kuru problēmu apzināšanai pievēršas SSE Riga izveidotā darba grupa pētījumā “Nevienlīdzības seja”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Invaliditāte nav tikai funkcionāli traucējumi. Tā var būt iedzimta un iegūta, izpausties kā kustību traucējumi, garīgās attīstības traucējumi, dzirdes vai redzes daļējs vai pilnīgs zudums, smagas hroniskas saslimšanas, visbiežāk – sirds un asinsvadu slimības un onkoloģiskas diagnozes.

Veselības aprūpes nepieejamība un bezdarbs, nepārdomāta atbalsta sistēma un nepiemēroti sadzīves apstākļi ir problēmas, ar kurām visbiežāk saskaras cilvēki ar invaliditāti, secina pētījuma autori.

Pretēji plaši izplatītam stereotipam, lielākā daļa cilvēku Latvijā, kam piešķirta invaliditātes grupa, ir cilvēki ar vispārējām saslimšanām pirmspensijas vecumā (55–64 gadi) jeb ar tā saucamo neredzamo invaliditāti. Pārlūkojot kopainu, katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam ir piešķirta invaliditātes grupa. Daina Podziņa, Invalīdu un viņu draugu biedrības “Apeirons” projektu vadītāja

Neizmantotais darbaspēks jeb kā invaliditāte saistīta ar nabadzību

Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem 9,3 % Latvijas iedzīvotāju ir noteikta invaliditāte. Sabiedrība noveco, un invaliditātes rādītāji pieaug. Vairāk nekā puse no visiem Latvijas pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem atzinuši, ka sirgst ar kādu ilgstošu slimību vai ir bijuši spiesti ierobežot savas ikdienas aktivitātes veselības problēmu dēļ.

"Parasti tas notiek tā," stāsta Daina Podziņa, Invalīdu un viņu draugu biedrības "Apeirons" projektu vadītāja, "cilvēkam konstatē smagas veselības problēmas un piešķir invaliditātes grupu. Vairumā gadījumu cilvēks zaudē darbspējas – vismaz tādā apjomā, kādā strādājis iepriekš, un, visticamāk, uz ilgāku laiku. Ienākumi strauji samazinās, naudas ārstēšanai nav.

Neārstējoties veselības stāvoklis pasliktinās vēl vairāk, un cerību uz darbu un finansiālās situācijas uzlabošanos kļūst aizvien mazāk. Daudzi atmet ar roku, jo zina, ka parasto darba laiku tik un tā nespēj "pavilkt": cilvēki ar invaliditāti objektīvi nespēj strādāt tikpat lielu stundu skaitu kā pārējie. Tāpēc šiem cilvēkiem faktiski ir neiespējami iekļauties vai atgriezties darba tirgū."

8234 cilvēki ar invaliditāti (jeb 13% no kopējā bezdarbnieku skaita) 2017. gada beigās bija reģistrēti Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieki. Nodarbinātības valsts aģentūras dati

Lai arī kopējais bezdarba līmenis Latvijā samazinās, invalīdu bezdarbnieku īpatsvars pieaug, novērojuši SSE Riga pētījuma autori. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka NVA palielina atbalsta pasākumus personām ar invaliditāti, tādējādi mudinot reģistrēties līdz šim neaktīvos cilvēkus.

Tomēr lielākam invalīdu bezdarbam par iemeslu var būt arī praktisko prasmju trūkums, darba pieredzes trūkums, nepietiekama izglītība, sevišķi speciālo skolu absolventu gadījumā, kad vienā skolā pēc vienas programmas mācījušies bērni ar invaliditāti un bērni ar īpašām vajadzībām, kā arī darba devēju un sabiedrības aizspriedumi. Tos invalīdi un viņu ģimenes skaudri izjūt ikdienā – izpratnes par invalīdu vajadzībām un spējām trūkst gan lēmumu pieņēmējiem un darba devējiem, gan līdzcilvēkiem, atzīst Daina Podziņa, kura ar to saskaras personīgajā pieredzē – viņas meita ir invalīde kopš bērnības.

Visaugstākais nodarbinātības rādītājs cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā ir tiem, kam piešķirta 3. invaliditātes grupa un ir mēreni ierobežotas darbspējas. Visbiežāk šāda invaliditāte nav vizuāli pamanāma, tā netraucē ikdienas komunikācijā un darbā. 2017. gadā tie bija 62% no kopējā strādājošo invalīdu skaita. Tikmēr no iedzīvotājiem ar 1. invaliditātes grupu nodarbināti bija tikai mazliet vairāk par tūkstoš cilvēkiem, secināts Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādņu 2014.–2020. gadam īstenošanas plānā 2018.–2020. gadam.

Liela daļa cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem varētu ļoti veiksmīgi iekļauties darba tirgū, taču daudziem no viņiem vajadzīga individualizēta pieeja, secina eksperti. Ārzemju pieredze rāda, ka sekmīgi darbojas dažādas specializētās darbnīcas, tāpat labus rezultātus var sasniegt ar darba audzinātāja palīdzību, kurš ierāda cilvēkam darba pienākumus un palīdz risināt konkrētas problēmas darba vietā, lai darbinieks pēc tam varētu patstāvīgi strādāt. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem var nosegt nišas, kur nepieciešams monotona darba darītājs, jo pie atsevišķām diagnozēm šādi cilvēki nejūt nogurumu un apnikumu.

Mūžīgie bērni

Atsevišķa kategorija ir cilvēki, kam invaliditāte ir jau kopš bērnības, atgādina biedrības "Apeirons" darbinieki. Laimīgākajos gadījumos šiem cilvēkiem ir tikai kustību traucējumi, bet nav kavēta intelektuālā attīstība – tādos gadījumos cilvēks var iegūt augstāko izglītību un sekmīgi iekļauties darba tirgū. Diemžēl lielākoties iedzimti kustību traucējumi iet rokrokā arī ar garīgās attīstības traucējumiem. Invalīdiem kopš bērnības būtu vajadzīgs atsevišķs pabalsts, lai nodrošinātu cilvēku cienīgu dzīvi. Daina Podziņa lēš, ka Latvijā ir aptuveni 3000 cilvēku ar šādām vajadzībām: "Tas ir pārāk daudz Latvijai. Taču pārāk maz, lai tā būtu politiķiem interesanta mērķa grupa."

Dainas Podziņas meita nekad nav strādājusi, tādējādi viņa saņem valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu 138,94 eiro mēnesī, kā arī 159,36 eiro gadā lielu pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai cilvēkiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, un pabalstu invalīdiem, kuriem nepieciešama kopšana, 213,43 eiro apmērā, kas nav pietiekami, ja cilvēks ir kopjams un viņam ir grūtības izmantot sabiedrisko transportu.

Specializētā transporta izmaksas ir atšķirīgas – privātie pakalpojuma nodrošinātāji sēdošu un guļošu cilvēku transportēšanu atkarībā no atrašanās vietas un veicamā attāluma piedāvā par summu, kas svārstās no 40 eiro vienā virzienā līdz 450 eiro vienā reizē. Atsevišķās labdarības organizācijās ir noteikts minimālais brauciena limits – 20 eiro. Ir pakalpojuma sniedzēji, kas izmaksas aprēķina pēc nobrauktajiem kilometriem – ap 40 centiem kilometrā plus 5 eiro stundā par gaidīšanu.

Viena no absurdākajām barjerām ir tāda, ka sev pienākošos asistentu pakalpojumus vai transporta izdevumus cilvēks nevar izmantot pēc saviem ieskatiem, atzīst Daina Podziņa: "Lai pamatotu izdevumus, jāiesniedz nomācošs daudzums dokumentu, piemēram, iepirkumu čeki. Bet ko darīt tad, ja sieviete ratiņkrēslā parastas sievišķīgas kaprīzes dēļ – tāpat kā simtiem sieviešu katru dienu – neko nenopērk?"

Kā dokumentāli pamatot emocionālo nepieciešamību apmeklēt tuva radinieka kapu? Ar kādu čeku pierādīt ciemošanos pie draugiem vai izskaidrot ceļā uz darbu pavadīto laiku, kas nedēļā krietni pārsniedz subsidēto asistenta stundu skaitu? Daina Podziņa, Invalīdu un viņu draugu biedrības “Apeirons” projektu vadītāja

Arī šo cilvēku veselības uzturēšanai un uzlabošanai nepieciešamie medikamenti, rehabilitācija un palīglīdzekļi ir ļoti dārgi. 1. grupas invalīdiem nav jāveic pacienta iemaksas un tiek nodrošinātas apmaksātas ģimenes ārsta mājas vizītes, taču par rehabilitāciju nevar būt ne runas. Valsts nodrošina daļu pakalpojumu tikai bērniem invalīdiem, taču arī tas lielākoties ir nepietiekamā apmērā. Par pārējo maksā vecāki paši. Invalīdu tuviniekiem tiek piedāvāts arī "atelpas brīdis" – iespēja uz brīdi invalīdu uzticēt īslaicīgai aprūpei. No apmēram 8000 bērnu ar invaliditāti īslaicīgo sociālo aprūpi saņēmuši 280 bērni, liecina biedrības "Apeirons" rīcībā esošā informācija.

Kad dzīvesvieta ierobežo, nevis ļauj justies droši

Ilze ar pieaugušo meitu dzīvo viena vecāku mājās meža ielokā. Tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā. Daudz ciemiņu pie viņām nenāk. Ilzes meitai vajadzīga pastāvīga aprūpe, viņa kopš dzimšanas ir invalīde. Viņas iztiek no invaliditātes pensijas un pabalstiem, Ilze darina rokdarbus un pārdod, kaut ko izaudzē piemājas dārziņā. Viņa mīl savu bērnu un ir gatava darīt visu, lai meita būtu laimīga. Vienīgais, no kā Ilzei bail – kas notiks ar viņas mazulīti, kad mamma kļūs pārāk veca, lai par viņu rūpētos? Kur paliks bērns, kad Ilze aizies mūžībā?

Nomācošais vairākums "smagu" modeļu ir tieši šādi – māte ar bērnu, atzīst Daina Podziņa. Visbiežāk māte nestrādā, jo bērnam vajadzīga pilna laika aprūpe, bet kopēju algot nevar atļauties. Tas nozīmē, ka vecumdienās māte saņems minimālo vecuma pensiju un vienmēr dzīvos uz nabadzības robežas. Kad mamma novecos, "bērns" pats par sevi parūpēties nespēs. Invalīdam kopš bērnības sasniedzot 18 gadu vecumu, valsts faktiski pārstāj par viņu rūpēties, un vienīgā izeja ir institucionāla aprūpe, bet no tās valsts šobrīd vēlas atteikties.

Vecākiem aizejot, nereti kļūst aktuāls jautājums – kā lai invalīds kopš bērnības uztur īpašumu, kas viņa gadījumā ir vienīgās iespējamās mājas. Piemērots risinājums Dainas Podziņas ieskatā būtu iespēja dzīvot ģimenes tipa aprūpes mājā, kur cilvēkam nodrošināta ģimeniska atmosfēra. Dienas centri un darbnīcas ir risinājums vienīgi tad, ja dzīves laikā cilvēks tās jau apmeklējis, pieradis pie vides.

Pašvaldībām trūkst atbilstoša dzīvojamā fonda un izpratnes par invalīdu vajadzībām. Iekārtot servisa dzīvokļus ir dārgi, taču tas būtu ilgtermiņa ieguldījums, kas ļautu cilvēkiem dzīvot patstāvīgi. Daina Podziņa arī atgādina, ka invalīdiem nav piemērota dzīve sociālajās mājās, kur daudziem šobrīd nākas dzīvot.

Gan "Apeirona" speciāliste, gan SSE Riga eksperti atzīst – lai nodrošinātu pienācīgu, kvalitatīvu un pēc būtības atbilstošu hronisko pacientu aprūpi, ļoti svarīga loma ir veselības un labklājības jomu sadarbībai gan savstarpēji, gan ar nevalstiskajām organizācijām. Jaunieši no studiju programmām uzreiz nonāk ministrijās un pašvaldībās, lielākoties bez izpratnes par jomu, kurā viņi grasās pieņemt lēmumus, atzīst eksperti. Daina Podziņa rosina – jaunajiem speciālistiem būtu vajadzīga obligāta prakse invalīdu atbalsta organizācijās, kaut vai dažas stundas nedēļā, lai satiktu cilvēkus, saprastu, ka viņiem ir tās pašas vajadzības, kas visiem, un ka viņi nav sistēmas daļa bez vārda.

Kopš 2017. gada sākuma SSE Riga izveidotā darba grupa veikusi pētījumu "Nevienlīdzības seja", lai apzinātu, kādi faktori ekonomikas, finanšu, sociālajā, izglītības un veselības politikā veicina nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā. Pētījums portretē nevienlīdzības sejas Latvijā, kopā ar sociālo dienestu, nevalstisko organizāciju darbiniekiem un nozaru ekspertiem meklējot gan lielus valstiskus risinājumus, gan mazāka mēroga radošu pieeju pašvaldību un nevalstiskā sektora līmenī.

Ar darba grupas sastāvu un ziņojumu iespējams iepazīties šeit.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

#NevienlīdzībasSeja Apeirons Labklājības ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form