Kopš 1989.gada, kad G.Birkertam radās šī projekta iecere, līdz šodienai projekts no parasta valsts investīciju projekta izaudzis līdz svētumam pielīdzinātam pielūgsmes objektam, kuru vieni slavē, otri ienīst, bet bez kura mūsu ikdiena vairs nav iedomājama. Šā monstrozā projekta izmaksas pa šiem gadiem svārstījušās no 60 līdz pat 88 miljoniem latu atkarībā no tā, kādas „piedevas” (bibliotēku informācijas sistēma, sabiedrisko attiecību pasākumi) un kāds ēkas apjoms tiek aplēsts. Pie tam, kā teikuši LNB atbalsta fonda pārstāvji, projekta aizkavēšanās katru gadu tā izmaksas sadārdzina vismaz par 5%. Tikmēr ap 1,2 milj. latu dažādām ar projektu saistītām darbībām jau neatgriezeniski notērētas.
Diemžēl sabiedrībai nav bijusi pieejama skaidra vīzija, kā finansiāli šādu projektu Latvijas apstākļos iespējams realizēt un kā pēc ēkas uzcelšanas to apsaimniekot. LNB atbalsta fonda mājas lapā (www.gaismaspils.lv) tik vien varam atrast kā izsmalcinātus apcerējumus par Gaismas pils īpašo vietu latvju kultūras dzīvē. Jau 2000.gadā, diskutējot par īpaša elektrības nodokļa ieviešanu, Finansu ministrijas vadoši ierēdņi neoficiāli minēja, ka šādu projektu Latvija vēl tuvāko piecu gadu laikā “pacelt” nav spējīga. Tolaik tika atzīts, ka arī piedāvātie alternatīvie līdzekļu ieguves avoti – speciālas mērķloterijas, valsts mērķobligāciju izlaišana –, ievērojot iedzīvotāju dzīves līmeni, nedotu būtiskus ieņēmumus. Arī LZA Ekonomikas institūts savā pētījumā par bibliotēku ekonomiku skarbi atzina, ka piedāvātais projekts ir ekonomiski nepamatots, jaunās bibliotēkas uzturēšanas izmaksas pārāk augstas, bet bibliotēku informācijas sistēmas ieviešanas nosacījumi nereāli.
Ilgi debatētais likums par LNB projekta īstenošanu tika pieņemts 2002.gada vasarā, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Uzstājoties ar patētiskiem tekstiem, Saeimas deputāti no likuma izsvītroja tautai nepatīkamās frāzes par elektrības nodokli, vietā piedāvājot vien “mazsāpīgus” finansējuma avotus: “Latvijas kuģniecības” privatizācijas ieņēmumus (ap 5 milj. latu), UMTS licenču pārdošanas ieņēmumus (ap 10 milj. latu vairāku gadu laikā), Latvijas Bankas maksājumus valsts budžetā (ap 5 milj. latu gadā), būvniecības finansēšanai – arī no uzņēmumu maksājumiem par valsts kapitāla izmantošanu.
Visi šie avoti ne tuvu nespēj segt projekta izmaksas, tādēļ E.Repšes valdībai nākas laipot starp iepriekšējās Saeimas populismu un pašreizējo zvērīgās taupības budžetu. No vienas puses, publiski tiek apgalvots, ka “LNB projekta realizācija ir viena no Kultūras ministrijas prioritātēm” un tiek noraidīti Valsts kontroliera R.Černaja ierosinājumi par privātā kapitāla piesaistīšanu projektam koncesiju formā, jo “Gaismas pils ir valsts prestiža jautājums” (I.Rībena). No otras puses, dzirdamas finansu ministra V.Dombrovska pagaidām piesardzīgās replikas, ka “LNB projekts ir jāvērtē, grāmatu glabāšanas jautājums lielā mērā ir atrisināts” un E.Repšes atturīgie izteikumi, ka “projekts jāvērtē ekspertiem”.
Arī pats projekts nav ievērojami pavirzījies uz priekšu. Joprojām nav skaidrs, vai un kā tiks iegādāts bibliotēkas ēkai nepieciešamais un LNB celtniecības likumā stingri noteiktais zemesgabals. Tikmēr tiek pasūtīti dažādi skiču projekti un tehniskie projekti, kaut arī Būvniecības likums skaidri pasaka, ka projektu pasūtīt var tikai zemes īpašnieks, nomnieks vai lietotājs.
No malas skatoties, valsts kārtējo reizi nerīkojas kā labs saimnieks, bet izšķiež laiku, naudu un enerģiju darbības imitācijā. Ieinteresētie (celtnieki, apdrošinātāji, nekustamā īpašuma aģenti un īpašnieki attiecīgajā Pārdaugavas rajonā, potenciālie pakalpojumu sniedzēji un citi ļautiņi, kuriem “LNB projekts ir burvīgs laika pavadīšanas veids”) berzē rokas, bet par šiem priekiem maksājam mēs visi no valsts budžeta maciņa.
Ja Kultūras ministrija savulaik, atbildot uz G.Birkerta ieceri, būtu aicinājusi Latvijas arhitektus valsts budžeta iespēju robežās izstrādāt projektu jaunai LNB ēkai, es domāju, ka tāda Rīgas centrā jau būtu uzcelta. Tā vietā jau vairāk kā desmit gadus esam iesprūduši Gaismas pils celšanas diskusiju Šaurajā Bezizejā. Laiks to atzīt un ķerties pie racionāliem risinājumiem.