Bet ja lielākā daļa piekrīt tam, ka politikā daudzas lietas jāmaina, kāpēc tad šīs pārmaiņas nenotiek, vai notiek nepietiekoši ātri un dziļi? Kādi ir galvenie šķēršļi, kas traucē pārmaiņām politiskajā vidē?
1. Iedzīvotāju pasivitāte. Bet kāpēc? Vai tiešām tautas pacietības kritiskā masa vēl nav sasniegta? Neskatoties uz tik dziļu ekonomisko krīzi, bezdarbu, algu samazinājumiem? Nevienam nav šaubu par to, kuri ir tie, kas ir atbildīgi par šo krīzi un kam jāiet projām no valsts vadīšanas. Bet kāpēc tad tauta turpina pacietīgi akceptēt to pašu uzvedību no varas elites puses, kas noveda mūs līdz šīsdienas problēmām? Piemēram, Kalvīša iecelšana Lattelecom padomē bez atklāta konkursa un neatkarīgas žūrijas?
2. Sašķelta sabiedrība. Par šo tēmu Latvijas forumā tika aktīvi diskutēts. Tika secināts, ka pašlaik vēlēšanas un balsošana notiek pārsvarā pēc nacionālā principa. Netiek balsots ne par programmām, ne par ekonomiskām idejām, ne par solījumiem un rezultātiem. Tāda vēlētāju uzvedība, iespējams, dod nepareizu motivāciju politiskajām partijām, atbīdot ekonomiku un iedzīvotāju labklājību uz otro plānu.
3. Politika nav nodalīta no ierēdniecības. Mūsu valstī tā ir liela problēma, un tas ir trekno gadu politikas rezultāts. Rietumeiropā tiek daudz strādāts, lai nodrošinātu ierēdniecības neatkarību no politiskās varas. Lēmējvara un izpildvara tiek atdalīta. Latvijas forumā daži izteica šaubas, vai būs iespējams atdalīt politiku un ierēdniecību. Tomēr domāju, ka mums vienkārši nav izvēles, un tas būs jādara. Strādājot Eiropas Komisijā Briselē, varu droši teikt, ka vismaz EK politika ir stingri atdalīta no ierēdniecības. Tātad tas ir iespējams. Tieši fakts, ka politika ir cieši saistīta ar ierēdniecību, pašlaik traucē īstenot valsts pārvaldes reformas. Lielākā daļa LF dalībnieku bija pārliecināta, ka valdība līdz šim nav izstrādājusi pieņemamu plānu valsts pārvaldes strukturālai reformai. Viss, kas publiskajā telpā ticis nosaukts, liecina tikai par izmaksu samazināšanu, kas vēl nenodrošina pietiekošas reformas. Īpaši bīstami ir tādi izmaksu samazinājumi kā, piemēram, bezalgas atvaļinājumi vai 4 dienu nedēļa. Tādi soļi liecina par mēģinājumiem izvairīties no nopietniem lēmumiem, kas nodrošinātu ilgtspējīgus risinājumus.
4. Nepareiza vēlēšanu sistēma, kas novedusi pie liela partiju skaita Saeimā un vājām koalīcijas valdībām. Nepietiekoši stipra opozīcija (kur ir ēnu kabinets?), nepareizs partiju finansējuma modelis.
Interesanti - liekas, ka mēs zinām, kas tagad būtu jādara, lai uzlabotu mūsu valsts ekonomiku un politiku. Tomēr galvenais neatbildētais jautājums ir un paliek - kā to izdarīt, kā īstenot visas šīs idejas un reformas. Vienīgais priekšlikums, kas izskanēja, ir Dombura kunga priekšlikums par vienošānos ar ietekmīgākajiem cilvēkiem - sabiedriskajiem līderiem, oligarhiem, politiķiem.
No ekonomikas viedokļa, iespējams, ka atbilde ir daudz triviālāka. Mums vienkārši šoreiz jāuzticas ārzemju (SVF un EK) ekspertu ieteikumiem ekonomikas atveseļošanas plānā. Jārealizē tos ātri un droši. Jāsamazina izmaksas. Jāsaņem nauda. Bet, no politikas viedokļa, situācija ir daudz sarežģītāka. Varbūt tomēr ārkārtējas Saeimas vēlēšanas būtu tas pareizākais?