Tas, ko par kafejnīcu mēdz apzīmēt Latvijā, ir īpaši intriģējošs šī iestādījuma paraugs, turklāt neatkārtojamā veidā pielāgojies šīs zemes sabiedrībai (vai drīzāk jau tās trūkumam). Es aši vien iejutos šajā kafejnīcu kultūrā jau uzreiz pēc ierašanās Latvijā un visādā ziņā par šo zemi – antropoloģiskā nozīmē – daudz vairāk uzzināju, neskaitāmas stundas nodirnot sānieliņas kafejnīcā, nevis sēžot kādā no daudzajām “kārtīgajām” Rīgas kafejnīcām šī vārda eiropeiskajā izpratnē (cafe).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pirms kāda laika man par šo tematu bija saruna ar pazīstamu dzejnieku. Kad es viņam pateicu, ka nesen esmu pavadījis brīnišķīgu vakaru kafejnīcā Daile (krāšņā šī žanra paraugā), dzerot lētu brendiju un risinot sarunas pāri sveces apgaismotam galdiņam Radio Skonto muzikālajā pavadījumā, viņš izdvesa riebuma pilnu skaņu un jokojot izteica pieņēmumu, ka man esot pārspīlēti romantisks priekšstats par kafejnīcām, jo esmu ārzemnieks.

Taču es kafejnīcas pazīstu pārāk labi, lai šādi grēkotu. Pirms dažiem gadiem es palaikam mēdzu iegriezties Stabu ielas Savannā uz kādu glāzīti pirms došanās pie miera – vienkārši tāpēc, ka tas man bija pa ceļam uz mājām. Savanna bija patiesi pretīga vieta, pilna ar bīstama un nepatīkama paskata ļautiņiem un bīstama un nepatīkama paskata uzkodām, taču tolaik es biju pietiekami naivs, lai iedomātos, ka varu tur sēdēt un kaut kādas diplomātiskās imunitātes aizsegā vērot plastmasas augus, puķainās tapetes un apmeklētājus ar tukšajām acīm.

Kādā sestdienas vakarā es tur atkal iegriezos, lai aši izmestu vienu glāzīti pirms došanās mājup. Bija aptuveni vienpadsmit vakarā, un laiks bija mokoši karsts un mitrs. Tuvojās vētra, manas acis bija aiztūkušas un domas – gaidāmā negaisa nomāktas. Telpa bija pilna ar apšaubāmiem tipiem, taču es devos tiem garām pie bāra un pasūtīju brendiju. Kur apsēsties nebija, tāpēc es nolēmu izdzert to ārā. Pirms negaisa bija sacēlies vējš, kas kustināja tramvaja vadus, liekot sirreālai ielas lampai šūpoties otrpus ielai iepretim kādai vecai koka mājai. Tas bija tik skaists skats, ka es izlēmu, pirms pielikt šim vakaram punktu, izdzert vēl vienu glāzīti.

Samaksājis par saviem 50 gramiem brendija, jau grasījos atgriezties uz ielas, kad pie manis pienāca jauns krievu vīrietis un, naidīgi saverkšķījis seju, kaut ko pateica. Es vēl nebiju paguvis apjēgt, kas notiek, kad viņš piepeši gāza man ar dūri. Laimīgā kārtā viņš bija tā piedzēries, ka paspēju atkāpties, un viņa dūre trāpīja tukšā gaisā krietnu gabalu no manas sejas. Tiesa gan, mans brendijs izšļakstījās uz grīdas. Sirdij dauzoties, es palūkojos visapkārt. Neviens šim pilnīgi nepamatotajam uzbrukumam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Daži veci vīri turpināja ņemties ar spēļu automātiem. Citi flegmatiski pacēla galvas, atraujoties no savām sarunām. Viens vai divi cilvēki pat sāka zvaigāt par šo nelielo starpspēli.

Es atspiedos ar muguru pret bāru, vēl joprojām rokā sažņaudzis savu tukšo brendija glāzi, un nespēju izdvest ne vārda savai aizstāvībai. Tajā brīdī starp mums nostājās kāds ūsains vīrietis, kuru es tur biju vairākkārt redzējis jau agrāk, taču uzbrucējs tagad metās virsū viņam, triecoties virsū ar pieri un uzklūpot ar mežonību, kas man likās pretīga. Saķērušies vienā mudžeklī, viņi abi novēlās uz grīdas, bet tad jaunais krievs, kurš pats to visu bija iesācis, sāka raudāt un, skaļi vaidot, vārtīties pa grīdu. Man sametās nelabi.

Es atgriezos pie bāra, palūdzu bufetnieci no jauna piepildīt manu glāzi un tik tikko noticēju savām ausīm, kad viņa pieprasīja, lai es par to samaksāju. “Bet man taču tikko uzbruka viens no jūsu apmeklētājiem,” es protestēju. Viņa tikai vienaldzīgi paraustīja uzacis, un es pieliku šim vakaram visai bēdīgu punktu.

Tradicionālā Eiropas kafejnīca (cafe) jau izsenis romantizēta kā brīvdomības bastions, teju vai neaizskarama sociālā telpa, kas gan pieder sabiedrībai, kurā funkcionē, bet vienlaikus arī ir no tās norobežota. Tā spēlējusi būtisku lomu Eiropas vēsturē jau kopš 18. gadsimta, kalpojot par dūmos tītu dzimšanas vietu jebkam, sākot ar mākslas virzieniem (dadaistu manifests tika parakstīts kādā Cīrihes kafejnīcā) un beidzot ar filozofijas celmlaužu darbiem (Sartra Esamība un nekas gandrīz pilnībā tapa kādā Monmartras kafejnīcā), par darbības fonu visdažādākajām filmām, lugām un literāriem sacerējumiem (visa Margaritas Dirasas Moderato Cantabile darbība norisinās kādā provinces kafejnīcā).

Latvijas kafejnīca, turpretim, kalpo par sociālu noliktavu tiem, kuriem trūkst citas sociālās telpas, ko viņi varētu saukt par savu. Ja jums kādreiz gadīsies tajā redzēt kādu lasām, tad tā var būt vienīgi bufetniece, kas izmisīgi mēģina pārvarēt 14 stundu maiņas apnicību ar laba mīlas romāna palīdzību.

Rīga pēdējos gados piedzīvojusi īstu jaunu kafijošanas vietu pieplūdumu, un tās visas nepārprotami ir tieši eiropeiskās kafejnīcas (cafe), nevis kafejnīcas, – Coffee Nation, Coffee World, Coffee Planet, Double Coffee un tā tālāk. Šajā jaunajā lietu kārtībā nogludinātais un smalkais “c” vārdā “coffee” aizstājis lempīgo un provinciālo kafijas “k”. Taču visas jaunās paaudzes cafe Rīgā ir gandrīz vienādas, tāpat kā kaut kādā citā ziņā cita no citas neatšķīrās arī kafejnīcas.

Kafejnīca ir patiesi unikāla sociālā telpa. Kamēr restorāni jau pēc savas ieceres liek cilvēkiem zaudēt pašapziņu, bet bāri – vispār pārstāt sevi apzināties, kafejnīca indivīdu iedrošina īslaicīgi eksistēt sakāpinātā un idealizētā prāta stāvoklī. Rīgas jaunās paaudzes kafejnīcās šī eksistence nav nekas vairāk kā parodija – dzīvesveids vai ideja, kas sastāv no blāķī importētu simbolu leksikona, sākot ar interjera estētiku un beidzot ar ēdienkartē uzskaitītajām precēm, mūzikas radīto atmosfēru un balto zobu zibināšanu, kas pievērš vērotāja uzmanību entuziasma pilnajām intīmajām sarunām starp cilvēkiem, kuri aizrautīgi pieliekušies viens otram pāri galdiņiem.

Tādās vietās kafija nav nekas vairāk par vienkāršu aksesuāru vai rekvizītu un pati kafejnīca ir tikai rūpīgi izstrādāts fons, kas kalpo, lai dotu objektīvu apstiprinājumu tās apmeklētāju paštēlam. Šī vide ir pašos pamatos pretencioza, jo to veido sistēmā sakārtotas neuzkrītoši stilizētas zīmes, kas indivīdam jāatpazīst, lai varētu tās saprast un novērtēt un lai tās pēc tam savukārt varētu uzspiest savu zīmogu viņam. Citiem vārdiem, lai šādā vietā justos brīvi, ar to ir jau iepriekš jājūt saderība. Taču, kad cilvēki savos pusdienas pārtraukumos uz brīdi ieskrien šādās kafejnīcās, viņi pat nenojauš, ka vēl joprojām turpina strādāt, arī malkodami savas cafe latte un skrubinādami kruasānus.

Turpretim kafejnīca piedāvā krietni auglīgāku vidi, kur raisīties domām. Dažas no sarunām, kas man sniegušas vislielāko emocionālo un filozofisko gandarījumu, smēlušās iedvesmu dīvainajā un pat traģiskajā kafejnīcas pasaulē ar tās kautri blāvo apgaismojumu, nopūtām izraibinātajām tapetēm, pretīgi zaļajiem plastmasas augiem, lētā alkohola klāstu, kas godīgi izlikts uz plauktiem aiz bāra letes, ar cenas zīmīti, kas karājas no katras pudeles, un spēļu automātiem, kas no kakta izmisīgi mirkšķina savas gaismiņas, gaidot kādu, kas atnāks un iebaros tiem monētas.

Tipiskais kafejnīcas interjers ir gandrīz histērisks kičs, tāda kā sava veida izmisīga karikatūra. Taču, kamēr restorāni, tādi kā Lido un tā daudzie atdarinātāji, tiecas līdzināties kaut kādai mītiskai, kārtīgā kokā izgrebtai Latvijai, kur pie galdiņiem sasēdušos ļautiņus apkalpo tautas tērpos saģērbtas smaidošas viesmīles un spārēs gotiskiem burtiem iekaltas latviešu sakāmvārdu gudrības, kafejnīca kā vēsturisks eksponāts daudz vairāk pastāsta par zemi, kas to laidusi pasaulē.

Kafejnīca ir estētisks un konceptuāls haoss, ko dzemdējusi vēsture, kas tā arī nekad nav piepildījusies. Taču tā sastopama ik uz soļa un ir fascinējoši homogēns lielums. Tās eksistences izsmeļošākās liecības var atrast tādos sīkumos kā pilnīgi bezjēdzīgās plānās vaskaina papīra salvetes, kas ēdiena paliekas nevis noslauka, bet uztriepj atpakaļ uz jūsu sejas. Tās var atrast pretīgajās samazgās, ko šajās vietās uzdod par ēdienu un pasniedz, izgreznotu ar leknu diļļu vinjeti kā šefpavāra parakstu. Tās var atrast noskaņā, ko rada visuresošais Radio Skonto – iecienītākais mūzikas avots kafejnīcās, – kura dīdžeji vakara gaitā iegrimst arvien dziļākā melanholijā un kura repertuāra kodols ir 80. gadu sintezatoru popmūzika. Kafejnīcas eksistē laika un kultūras vakuumā, un tieši tāpēc tās visas ir tik vienādas. Manās acīs tas ir dzīvs pierādījums filozofijas un tās kultūras atvašu nabadzībai Latvijā. Dziļi sakņotais vēsturiskais saspīlējums un konflikti, kas radījuši šo brīnišķīgo institūciju, vēl tikai jārisina. Kafejnīca savā galējā izpausmē ir pašapšaubīšanas iemiesojums.

Nesen, iegriežoties kafejnīcā Daile Barona ielā, es virs sava galdiņa līdzās logam pamanīju pie griestiem piekarinātu spoguļbumbu. Bija piektdienas vakars, un balināti blondā bufetniece pagrieza skaļāk radio, kad sāka skanēt līdz sāpēm pazīstama grupas ABBA dziesma. Es sēdēju, pāri brendija glāzei runādamies ar kādu mīļu draugu, un jutos dīvaini pacilāts par to, ka tur atrodos. Mūsu sarunu tik tikko pamanāmi iespaidoja mūsu apkārtne, sīkās detaļas, pie kurām domas vidū pakavējās mūsu acis – kā plastmasas vīnogulāji, kas apvijušies ap leti, vai izgaismotais ūdenskrituma attēls pie sienas – un es jutu, kā viss šis absolūtais haoss un kičs mani uzbudina. Šādai videi piemīt neatvairāmi jutekliskas skumjas, kas ir neizbēgami, ņemot vērā, cik liktenīgi pretnostatītas ir visas šīs lietas, kas cita citu apstiprina caur noliegumu. Patiesībā tas ir ļoti romantiski. Skumjas, kas cilvēku piemeklē tādās vietās kā Coffee Nation, rodas no neticīguma sajūtas, turpretim kafejnīcas iedvesmotās sakņojas patiesās bēdās.

Tovakar es pamanīju, ka runāju par pagātni daiļrunīgāk nekā jebkad – gluži vienkārši tādēļ, lai izskaistinātu tagadni. Citas iespējas nebija. Kafejnīca ir dabisks nostalģijas magnēts, kas tevi atsprākleniski iesūc nožēlas un drūmuma melnajā caurumā, ja vien tev neizdodas domās gūt virsroku pašam pār sevi un mainīt apkārtējās vides nozīmi tā, kā pašam izdevīgāk.

Anglijā vienīgais, ko varētu salīdzināt ar latviešu kafejnīcu, tautā tiek dēvēts par “taukaino karošu kafejnīcu” (greasy-spoon cafe). Šie iestādījumi visos valsts nostūros saradās 50. un 60. gados pēc itāliešu imigrācijas viļņa. Tie mēdza dēvēties par Mario’s Cafˇ, Joe’s Cafˇ un tamlīdzīgi, stereotipiski pasniedzot milzīgas treknu angļu brokastu porcijas pie galdiņiem sasēdušajiem bulvāru laikrakstos iegrimušajiem strādniekiem. Pusaudža gados šīs vietas mani aizrāva, lai gan tolaik jebkurš cilvēks ar kaut visniecīgākajām pretenzijām uz izsmalcināta un kulturāla intelektuāļa statusu uz tām noraudzījās ar izsmieklu. Taču ap 90. gadiem tās ienāca modē un sāka zaudēt to skumjo burvību, kas agrāk darīja tās man tik mīļas.

Taču taukaino karošu cafe pat savos brīnišķajos ziedu laikos ar rūtainajiem galdautiem un pretīgi pienainās kafijas krūzēm nespēj līdzināties tam groteskajam skaistumam, ko es atrodu kafejnīcā.

Man tik tuvo un dārgo kafejnīcu dienas, visticamāk, ir skaitītas. Arvien biežāk tās savās izkārtnēs pārtaisa “k” par “c” un pieņem jaunu identitāti, tagad izskatoties ne mazāk kičīgi un juceklīgi kā agrāk, toties ievērojami tīrāk un kārtīgāk, un pilnīgi zaudējot jebkādu raksturu. Tās nesimbolizē neko vairāk kā to pašu idiotisko mentalitāti, kas nosapņojusi vienu no smieklīgākajām frāzēm, kura izplatījusies arī latviešu valodā – “eiroremonts”. Vēsturiskā shizma, kas nošķīrusi kafejnīcu no kafejnīcas, nav tikusi pārvarēta, vienīgi aizmālēta ar apmetuma kārtu.

Bet es pats ar lielu sirsnību atcerēšos tādas vietas kā Vecrīgas kafejnīca Brooklyn Bridge Vāgnera ielā. Kādā neparasti karstā vasarā pirms pāris gadiem es tur pavadīju daudzus brīnišķīgus vakarus. Tās sienas bija izrotātas ar Manhetenas silueta attēliem un pie koka planšetes piestiprinātu zivi, kas nodziedāja Take Me to the River, ja vien kāds piespieda pogu. Brooklyn Bridge bija pavisam mazs ūķītis ar nieka pieciem galdiņiem, kur vienmēr valdīja mokoši saspringta atmosfēra, neatkarīgi no tā, vai tas bija pilns vai tukšs. Tā bija viena no dažādajām cafe un kafejnīcām manā nelielajā īpašo vietiņu klāstā, ko es mēdzu izmantot pēc patikas, atkarībā no garastāvokļa. Ja mēs ar draugu jutāmies melanholiski, tad vienmēr devāmies taisnā ceļā uz šo kafejnīcu. Tad mēs svinīgi pasūtījām dzērienus un sākām risināt savu sarunu, izklaidīgi grozot rokās glāzes un samiegtām acīm raugoties viens otrā, tikmēr ne mirkli nepārstājot baroties no apkārtnes anahroniskā jūkļa. Līdz promiešanai mēs vienmēr jau bijām paguvuši aizmirst savas skumjas.

Kafejnīcu Brooklyn Bridge slēdza mazliet vairāk nekā pirms gada. Tajā vietā tika atvērta kārtējā spēļu zāle. Tā bija pēdējā šāda veida kafejnīca vecpilsētā, ko nu jau pilnībā kolonizējusi cafe kultūra. Taču, ja jūs kādā no šiem pievilcīgajiem jaunajiem iestādījumiem pietiekami cieši samiegsiet acis un grozīsiet rokās kafijas tasīti tieši tā, kā tas pareizi jādara, tad jums var izdoties uz mirkli notvert arī kaut ko no vecās kafejnīcas. Galu galā, nav taču iespējams tik vienkārši izvilināt no cafe kafejnīcu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form