Novembra sākumā Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija (LRAA) parakstīja sadarbības memorandu ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Galvenais punkts šajā dokumentā bija panākt to, ka praksē tiek iedzīvināts princips "nauda seko riepai", kas likumā jau sen ir nostiprināts, bet dzīvē nedarbojas. LRAA ieskatā jaunajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram būs nepieciešama stingra politiskā griba, lai panāktu, ka Latvijā nevar brīvi darboties komersanti, kuri klaji ignorē likumu vai arī pilda to tik formāli, cik nepieciešams nodokļa atbrīvojuma saņemšanai.
Ko nozīmē "nauda seko riepai"?
Importētājam, kurš pirmais Latvijā realizē riepas (jaunas vai lietotas), atbilstoši normatīvo aktu prasībām ir izvēles iespēja – vai nu maksāt dabas resursu nodokli 660 eiro apmērā par katru ievesto riepu tonnu, vai arī noslēgt līgumu ar videi kaitīgu preču apsaimniekošanas uzņēmumu un saņemt atbrīvojumu no nodokļa nomaksas.
Likums nosaka, ka nodokļa maksātājam, kurš iegūst šo atbrīvojumu, ir pienākums segt videi kaitīgo preču atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, ieskaitot to dalīto vākšanu, šķirošanu un pārstrādi vai reģenerāciju. Tas nozīmē, ka, noslēdzot šādu līgumu, konkrētā importētāja pienākums ir panākt, ka apsaimniekotājs tā ietvaros nodrošina nolietoto riepu pilnu apsaimniekošanas ciklu – sākot ar savākšanu no tirdzniecības vietām un beidzot ar pārstrādi.
Tas arī nozīmē, ka jebkurai tirdzniecības vietai, kas iepērk riepas no importētāja, kurš likuma prasības pilda pēc būtības, ir jābūt skaidrībai, kur tā varēs nodot nolietotās riepas to tālākai apsaimniekošanai. Šajā gadījumā komersantam par to nav jāmaksā papildu atlīdzība, jo importētājs par to jau ir norēķinājies. Tas arī nozīmē, ka jebkurai tirdzniecības vietai, kurā tiek pārdotas jaunas vai lietotas riepas (tas attiecas arī uz internetu), ir jāpieņem no pircējiem bez maksas nolietotās riepas attiecīgā apjomā, tādēļ ka importētājs, kurš ir atbilstoši izpildījis likuma prasības, par to jau ir samaksājis.
Kas notiek (vai drīzāk nenotiek) realitātē?
Realitātē diemžēl notiek tā, ka tirdzniecības vietas nolietotās riepas no patērētājiem nereti nepieņem vispār vai arī to dara par papildu maksu. Virknei komersantu nolietoto riepu pieņemšana par atsevišķu samaksu ir kļuvusi par papildu ieņēmumu avotu. Šajā situācijā gan gala patērētājs par nolietoto riepu apsaimniekošanu ir spiests maksāt divreiz. Turklāt tas ne vienmēr garantē, ka riepas nonāks pārstrādes uzņēmumā.
Problēmas rodas arī ar mazām tirdzniecības vietām, kas pārdod nelielu skaitu dažādu importētāju riepu. To apsaimniekošana ir uzticēta dažādiem uzņēmumiem, un attiecīgi tiem rentabilitātes apsvērumu dēļ ir neiespējami nodrošināt efektīvu apsaimniekošanu. Vienlaikus likums nosaka, ka importētajam ir jāseko līdzi tam, vai no šīm tirdzniecības vietām tiek nodrošināta iespēja nolietotās riepas nodot konkrētajam apsaimniekotājam. Šis jautājums ir jārisina līgumā ar apsaimniekotāju, citādi riepām šādā tirdzniecības vietā, kur nav iespējams nodrošināt apsaimniekošanas prasību izpildi, nav jānonāk.
Nevar nepieminēt arī tirgū pastāvošo problēmu ar apsaimniekotāju godaprātu, par ko liecina pērn dažiem apsaimniekotājiem piemērotie milzu sodi par pienākumu nepildīšanu. Šādu komersantu biznesa modelis ir pavisam vienkāršs – paņemt naudu no importētājiem par apsaimniekošanu, bet riepas savākt un nepārstrādāt vai arī nesavākt vispār. Realitātē tie importētājiem it kā var piedāvāt ļoti pievilcīgu maksu par apsaimniekošanas "pienākumu izpildi", jo pašu apsaimniekošanu nereti pat negrasās veikt. Šajā situācijā atkal vēlos uzsvērt importētāja atbildības aspektu – slēdzot līgumu ar apsaimniekotāju, kā dēļ tiek iegūts nodokļa atbrīvojums, tomēr ir jāpievērš uzmanība tam, vai par piedāvāto cenu ir iespējams veikt pilnvērtīgu apsaimniekošanu, un jāpārliecinās, kādu servisu apsaimniekotājs par konkrēto cenu piedāvā.
"Riepa ar rītdienu" – iniciatīva likuma prasību ievērošanai
Importētāji varētu iebilst – kādēļ tiem būtu jāuzņemas atbildība par to, ko dara viņu sadarbības partneri, jo īpaši apsaimniekošanas uzņēmumi? It īpaši tādēļ, ka pēdējos licencē valsts. Lai tad valsts tos arī uzrauga. Nemēģinot mazināt valsts atbildību uzraudzības stiprināšanā, ir jāuzsver, ka importētāji šādu paaugstinātas atbildības latiņu paši brīvprātīgi uzņemas, izvēloties noslēgt līgumu ar apsaimniekotāju un tādējādi iegūstot dabas resursu nodokļa atbrīvojumu. Tādējādi importētājs par katru ievesto riepu tonnu maksā 5–4 reizes mazāk, nekā tam būtu jāmaksā dabas resursu nodokļa veidā.
Tā attiecīgi ir importētāja atbildība savām ievestajām riepām iedot līdzi informāciju par to, kurš apsaimniekotājs un kurā vietā tās pēc nolietošanas savāks un nogādās pārstrādei. Tieši par šī pienākuma pienācīgu izpildi, t.i., izpildi pēc būtības, importētājs ir saņēmis nodokļa atbrīvojumu, ne jau par apsaimniekošanas līguma noslēgšanu "ķeksīša pēc".
Saskaroties ar realitāti, kurā likuma prasības netiek pildītas vai arī tiek pildītas virspusēji, LRAA un tās biedri nonāca pie secinājuma, ka nepieciešams ieviest atpazīstamības zīmi, kas palīdzētu identificēt tos importētājus un tirdzniecības vietas, kas darbojas atbilstoši likuma prasībām.
Tā radās "Riepa ar rītdienu", kuras ideja ir pavisam vienkārša – iegādājoties riepas ar šo atpazīstamības zīmi, savas vecās riepas atbilstošā skaitā attiecīgajā tirdzniecības vietā iespējams atstāt bez maksas. Zīme attiecas gan uz jaunām, gan lietotām riepām, gan uz tirdzniecību servisos un tamlīdzīgās tirdzniecības vietās, gan arī uz pārdošanu internetā.
Gribu īpaši uzsvērt, ka tā nav īstermiņa akcija, kas beigsies pēc mēneša vai gada. "Riepa ar rītdienu" ir ilgtermiņa apliecinājums, kas izgaismo tos importētājus un to sadarbības partnerus, kuri atbildīgi izvēlējušies apsaimniekotāju un pilda likumā noteiktās prasības nolietoto riepu apsaimniekošanas jomā. Šis apliecinājums nozīmē arī to, ka importētāji var būt pārliecināti, ka to samaksātā nauda par apsaimniekošanu patiešām nonāks līdz riepu pārstrādes uzņēmumam un tās tiks pārstrādātas, nevis sakrautas kaudzē pilsētas centrā vai aizvestas uz mežu.
Esam gandarīti, ka tirdzniecības vietu, kurās izvietota atpazīstamības zīme, skaits ar katru nedēļu palielinās. Nu jau tās ir 90 vietas visā Latvijā – un šis rezultāts ir panākts, iesaistoties tikai diviem importētājiem. Nav grūti iedomāties, kādas būtu sekmes, ja savus pienākumus pilnībā pildītu visi importētāji. Tas par 90% atrisinātu nolietoto riepu savākšanas punktu deficītu, jo riepu savākšana no lietotāju viedokļa tiktu padarīta maksimāli ērta – nolietotās riepas būtu iespējams atstāt jauno (tai skaitā lietoto) riepu iegādes vietā un brīdī.
Būtībā "Riepa ar rītdienu" iezīmē nopietnu pagriezienu domāšanas maiņā importētāju pusē. Tie komersanti, kuri šo atpazīstamības zīmi lieto, ir apliecinājuši, ka ir gatavi pilnvērtīgi pildīt tos pienākumus, kas no tiem tiek sagaidīti par nodokļa atbrīvojuma piešķiršanu, kā arī skaidri pateikuši, ka viņu atbildība pret Latvijas valsti un vidi nebeidzas ar apsaimniekošanas līguma parakstīšanu.
Jaunās valdības darāmie darbi
Tas pilnīgi noteikti ir priekšnosacījums, lai šī sistēma spētu turpināt darboties, jo alternatīva valsts pusē būtu iekasēt nodokli pilnā apmērā un monopolizēt nolietoto riepu apsaimniekošanu, ieviešot depozīta sistēmu vai tamlīdzīgus risinājumus. Šāda prakse tiek īstenota Somijā, taču tai ir kāds būtisks mīnuss. Lai gan tā sakārto tirgu, sistēma nav balstīta tirgus ekonomikas principos un tādējādi tiek iznīcināta konkurence. Asociācijas ieskatā, Latvijas atbildīgajām institūcijām un arī pašiem iesaistītajiem komersantiem ir jāpieliek visas pūles, lai pašreizējo sistēmu padarītu efektīvu un to kontrolētu.
Papildus tādu uzņēmēju pašregulācijas mehānismu kā "Riepa ar rītdienu" atbalstīšanai ir kritiski svarīgi, lai jaunā valdība stiprinātu Valsts vides dienesta un arī Valsts ieņēmumu dienesta kapacitāti riepu importa un dabas resursu nodokļa administrēšanas jomā. Pirmkārt, sekojot līdzi komersantiem, kas piedalās videi kaitīgo preču, tostarp jaunu un lietotu riepu, tirdzniecībā, un nodrošinot, ka tie visi tiek pakļauti dabas resursu nodokļa sistēmai. Pašlaik šī uzraudzība praktiski neeksistē. Otrkārt, attiecībā uz tiem komersantiem, kuri saņēmuši nodokļa atbrīvojumu un pēc tam neizpilda likuma prasības, ir jāpanāk reāla atbildības piemērošana – turklāt gan apsaimniekotāju, gana arī importētāju pusē, kā tas šobrīd notiek Igaunijā.