Kā minēts, Indija nav vienīgā, jo aizliegumu importēt cietos plastmasas atkritumus jau 2017. gada jūnijā noteica arī Ķīna, un tas nozīmē, ka arī citām valstīm šobrīd būtiski sarūk iespējas eksportēt videi kaitīgos atkritumus, piemēram, nolietotās riepas. Indijas un Ķīnas lēmums ir saprotams vides aizsardzības un valstu ilgtspējīgas attīstības iemeslu dēļ, tomēr iepriekšējiem importētājiem, tostarp Latvijai, tas var radīt galvassāpes. Āzijas valstu tendence aizvērt tirgu atkritumu ievešanai rada pamatotu satraukumu par atkritumu pārstrādes ainu nākotnē. Jau pēc Ķīnas paziņojuma aizliegt valstī importēt atkritumus pārstrādei pasaulei nebija skaidrs, kā līdz 2030. gadam tiks pārstrādāti 111 miljoni tonnu atkritumu.1 To varētu nosaukt par "modinātāja zvanu" Eiropai – ka pienācis laiks domāt par jaunām riepu pārstrādes jaudām. Tā kā pasaulē pašlaik aug pieprasījums pēc dažādu atkritumu pārstrādes iespējām, jau laikus jāplāno, kā aktivizēt aprites ekonomikas principus.
Atkritumu kalni Eiropā
Eiropas Savienības (ES) statistikas aģentūras "Eurostat" dati liecina, ka eksportētie atkritumi no ES uz Indiju 2018. gadā sasniedza gandrīz 160 000 tonnu, kas bija jau par 50 tonnām vairāk nekā 2017. gadā.2 Tādēļ videi kaitīgo atkritumu pārstrādes situācijai Eiropā ir pamats saasināties, ja vien laikus netiks domāts par pārstrādes iespējām katrā ES valstī iekšēji. Arī citas valstis, piemēram, Lielbritānija, aizvien aktīvāk diskutē par to, ka jābeidz sūtīt atkritumus uz ārvalstīm un jāsāk tos vairāk pārstrādāt pašu mājās. Turklāt par atkritumiem, kas nosūtīti uz ārvalstīm, arī nevar skaidri zināt, vai tie tiešām tiks pārstrādāti. Vairs nevar paļauties uz videi kaitīgo atkritumu pārstrādi ārpus Latvijas, jo šī sistēma vienā brīdī var pievilt. Aizveroties atkritumu pārstrādes tirgum ārvalstīs, ir pamats domāt, ka aizvien lielāka problēma Latvijā var kļūt nolietoto riepu kalnu rašanās. Līdz šādai situācijai valsts nedrīkst nonākt, tādēļ daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš nolietoto riepu pārstrādei uz vietas Latvijā, bet šeit sastopamies ar faktu, ka bieži vien riepas līdz pārstrādātājam nemaz nenonāk.
Pārstrādājam igauņu riepas, pašmāju – gulst kaudzē
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāvji vairākkārt norādījuši, ka kopumā Latvijai trūkst jaudas, lai pārstrādātu visas nolietotās riepas, ņemot vērā arī vēsturiskos uzkrājumus, kas ir šīs sistēmiskās nesakārtotības rezultāts. Taču te jāizšķir jaudas problēma un fakts, ka bieži vien Latvijā riepas līdz pārstrādātājam nemaz nenonāk. Piemēram, "VVV Recycling" no nolietotajām riepām ražo gumijas granulas, taču riepas pie tā nenonāk. Tepat Latvijā ir iespējas nodot riepas legālai pārstrādei, tomēr riepu savācēji izvēlējušies citus ceļus to realizācijai. Kamēr netiks noteikti atbilstoši sodi par šādiem pārkāpumiem, saglabāsies paradoksāla situācija, ka lielākā daļa "VVV Recycling" pārstrādājamo riepu tiek ievesta no Igaunijas.
Mehāniskā riepu pārstrāde ir Eiropā plaši izmantots riepu pārstrādes veids, tādējādi nolietotajām riepām tiek dots otrs dzīves cikls. Parasti šādā pārstrādes procesā rodas pavisam neliela ietekme uz apkārtējo vidi. Uzņēmuma "VVV Recycling" rūpnīcas pārstrādes jauda ir līdz 7000 tonnām riepu gadā, bet tā netiek izmantota un riepas gulst kaudzēs bēdīgi slavenajā Starta ielā un citviet. Kāpēc tā notiek? Riepas nenonāk līdz pārstrādātājiem, jo cena, kuru ievedēji maksā par apsaimniekošanu, nereti ir nepietiekama, lai segtu pārstrādes izmaksas. Tikmēr Latvija ved riepas pārstrādāt, piemēram, uz Lietuvu vai sūta pat uz Indiju, kur garantijas par reālu riepu pārstrādi ir visai apšaubāmas.
Piemēram, Lietuvas Riepu apsaimniekošanas asociācijas informācija liecina, ka UAB "Torgita", kam Latvija piegādā riepas pārstrādei, reālas pārstrādes darbības nav veiktas. Rezultātā rodas situācija, ka negodīgie apsaimniekotāji riepu ievedējiem piedāvā nereālas cenas par apsaimniekošanu, reālu pārstrādi neveic, bet tie apsaimniekotāji, kuri savas pakalpojumu cenas nosaka tā, lai pārstrādi reāli varētu veikt, tiek izspiesti no tirgus. Tomēr Baltijas valstu sadarbība būtu apsveicama arī šajā jomā un darbība kā vienotam reģionam aprites ekonomikas veicināšanā ļoti atbalstāma. Var nosaukt arī pozitīvus piemērus. Te var minēt pagājušā gada nogalē Igaunijas kompānijas "Eesti Energia" no Eiropas Komisijas iegūto atļauju, kas ļaus izmantot vecās riepas mazuta ražošanā. "Eesti Energia" apgalvo, ka kompānija spētu utilizēt riepas ne tikai no Igaunijas, bet arī kaimiņvalstīm. Arī iepriekšējais Igaunijas vides ministrs Sīms Kīslers norādījis, ka tas palīdzētu risināt nolietoto riepu utilizācijas problēmu visā reģionā. Taču pagaidām vēl reāli soļi šajā virzienā nav sperti un reāla riepu nodošanas iespēja Igaunijā netiek nodrošināta. Turklāt nedrīkst tikai paļauties uz kaimiņiem, ir jārīkojas pašiem, ieviešot arī progresīvus instrumentus, kas veicinātu riepu pārstrādes apjoma palielināšanu iepriekš neizmēģinātos veidos. Te talkā nāk zaļais iepirkums.
Zaļā iepirkuma pozitīvais efekts
Jebkurai cilvēka darbībai ir ietekme uz vidi. Daba un vide pati sevi nespēj aizsargāt, tāpēc ir izstrādāti instrumenti, lai mazinātu cilvēka iespējamo nelabvēlīgo ietekmi. Viens no šādiem instrumentiem ir zaļais iepirkums, kas paredz sistemātisku vides noteikumu integrēšanu visās ar preču vai pakalpojumu iepirkumu saistītajās darbībās. Zaļais iepirkums kā aprites ekonomiku stimulējošs līdzeklis nodrošina ilgtermiņa ieguvumus, turklāt nepareizs ir uzskats, ka zaļais iepirkums ir dārgāks vai sarežģītāks. Tāpēc ļoti apsveicama ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iniciatīva par preču un pakalpojumu noteikšanu, kam obligāti jāpiemēro zaļā publiskā iepirkuma prasības. Tieši obligātā prasību piemērošana ir nepieciešama, jo situācijā, kad zaļais publiskais iepirkums saglabājas kā brīvprātīgs instruments, nenotiek tā pilnvērtīga piemērošana. To apliecina arī citu valstu pieredze.
Te mēs nonākam arī pie galvenā – zaļā iepirkuma kā veicinošā faktora riepu pārstrādes produktu izmantošanai tautsaimniecībā, publiskajos iepirkumos dodot priekšroku tiem, kuri izmanto no riepu pārstrādes produktiem iegūtus materiālus. Tas nozīmē, ka, būvējot dažādus objektus, piemēram, bērnu rotaļlaukumus vai sporta laukumus, valstij un pašvaldībai par obligātu priekšnoteikumu kļūtu prasība teritoriju labiekārtot, izmantojot no riepu otrreizējām izejvielām ražotus produktus, piemēram, riepu pārstrādes produktus laukumu segumiem. Latvijā jau tagad ir uzņēmumi, kuri ražo šādus produktus, tostarp SIA "RUBRIG", kura sekmīgi piedalās eksporta tirgū visā pasaulē.
Turklāt ar zaļā iepirkuma palīdzību varētu sniegt atbalstu ilgtspējīgi domājošiem vietējiem ražotājiem. Rastos arī papildu motivācija riepu pārstrādātājiem investēt mūsdienīgā un modernās tehnoloģijās balstītā pārstrādē, kas veicinātu riepu kalnu mazināšanos Latvijas teritorijā. Būtisks solis ir arī no nolietotām riepām iegūtā materiāla izmantošana būvniecībā, tostarp ceļu būvniecībā un uzturēšanā. Jau tagad "Latvijas Valsts ceļu" specifikācijās ir paredzēts, ka asfaltam var pievienot gumiju. Turklāt eksperti un zinātnieki apstiprina, ka pārstrādātās riepas ne tikai drīkst, bet arī vēlams izmantot ceļu būvniecībā, jo ilgtermiņā tas uzlabo ceļu kvalitāti. Tomēr bez valsts iesaistes tas praksē netiek realizēts.
Iespēja Latvijai
Ķīnas un Indijas lēmums aizvērt tirgu videi kaitīgo atkritumu importam ir signāls katrai pasaules valstij koncentrēties uz videi kaitīgo atkritumu uzkrāšanās problēmu risināšanu iekšēji valstī, domājot zaļāk jau citā – daudz ilgtspējīgākā – attīstības līmenī. Tādēļ šajā globālajā situācijā visvairāk aicinu saskatīt iespēju pārstrādes uzņēmumu attīstīšanai Latvijā. Patlaban primāri ir valsts līmenī domāt par nolietoto riepu apsaimniekošanas efektivitāti, tālredzīgi izvērtējot otrreizējo izejvielu potenciālu. Ir ekonomiski jāveicina riepu pārstrādes vietu izveide un to attīstība Latvijā. Turklāt pasaulē aug pieprasījums tieši pēc pārstrādātu atkritumu produktiem, piemēram, uz Ķīnu ir iespēja eksportēt jau pārstrādātas otrreizējās izejvielas granulu formā. Šī ir viena no perspektīvām arī Latvijai. Turklāt būtiski jaunu produktu ražošanā plānot otrreizējo izejvielu izmantošanu, lai kopīgiem spēkiem īstenotu ideālu riepu aprites cikla noslēgumu, kas ir riepu pārstrāde Latvijā, piemēram, gumijas granulās un izmantošanai Latvijas ceļu segumos vai, kā jau minēts, citos infrastruktūras objektos – sporta un bērnu laukumos, staļļos un citur.
Valstij nav naudas, lai veiktu riepu pārstrādi un utilizāciju par saviem līdzekļiem, bet tie uzņēmēji, kuri ir apņēmušies to īstenot, saskaras ar komerciālo ieceru nerealizēšanos, paradoksālām situācijām, kad pārstrādei ieved riepas no Igaunijas, bet pašmāju riepas stāv kaudzē, nepietiekamu maksu par riepu apsaimniekošanu, lieliem plānotajiem pārstrādes apjomiem, bet maziem reāli pārstrādātajiem daudzumiem.
Tāpēc ļoti svarīgs ir uzraudzības jautājums un uzraugošo iestāžu darbības uzlabošana, jo Latvijā ir vairāki riepu pārstrādātāji, kuri nedarbojas ar pilnu jaudu. Un, kamēr komersanti, izņemot atsevišķus pozitīvus piemērus, zinās, ka viņiem par likuma neievērošanu nekas īpaši nedraud, īstas aktivitātes arī nenotiks un aprites ekonomikas ieviešana būs vien teorētisks jēdziens un skanīgs sauklis, kas paliks uz papīra.
1 https://www.bloomberg.com/news/articles/2018-06-20/china-just-handed-the-world-a-111-million-ton-trash-problem
2 https://www.euwid-recycling.com/news/policy/single/Artikel/india-bans-waste-plastic-imports.html