Tīna Lūse: Nolietotās riepas ir atkritumi, nevis zelta stieņi
Foto: Publicitātes foto

Pēdējā laikā dzirdams maldīgs uzskats, ka riepas ir "melnais zelts" un pārstrādes uzņēmumiem tās jāiepērk pārstrādei, samaksājot par tām pašiem atkritumu radītājiem. Taču nolietotās riepas ir videi kaitīgi atkritumi, nevis zelta stieņi.

Pārstrādes uzņēmējdarbības attīstības motivācija un nepieciešamība izriet no ilgtermiņa domāšanas par vidi un arvien pieaugošās nepieciešamības iedzīvināt aprites ekonomiku, lai ne tikai mūsu nākamās paaudzes, bet nu jau arī mēs paši nenoslīktu atkritumu kalnos. Par riepu pārstrādi ir jāpiemaksā, un tas nav tikai Latvijas fenomens, tāda ir situācija visā Eiropā. Kāpēc? Tāpēc, ka nolietoto riepu savākšana, nogādāšana pārstrādei un pati pārstrāde rada noteiktas obligātās izmaksas, kuras ir jāsedz, lai rezultātā radītu kvalitatīvu un konkurētspējīgu produktu, kas cenas ziņā spēj konkurēt ar pirmreizējām izejvielām.

Sāpīga tēma

Riepu pārstrāde Latvijā joprojām ir sāpīga tēma, jo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) dati liecina, ka kopējais nolietoto riepu apjoms gadā vidēji ir vairāk nekā 20 tūkstoši tonnu, no kurām pārstrādā mazāk nekā 8 tūkstošus tonnu.1

Jāsaprot, ka riepu savākšana un pārstrāde prasa noteiktus izdevumus, kuri kādam ir jāsedz. Samaksa par riepu apsaimniekošanu tiek prasīta no riepu ievedēja, lai vēlāk šos līdzekļus novirzītu riepu pārstrādei, rodot iespēju tās atkārtoti izmantot citiem mērķiem. Piemēram, pārstrādāto riepu granulas var izmantot sporta un bērnu rotaļu laukumu segumos. Kā pašlaik Latvijā reāli notiek samaksa par riepu pārstrādi? Par riepu pārstrādi ir jāmaksā ievedējam, proti, juridiskai personai, kura riepas ieved Latvijā, jo riepu imports ir tās iniciatīva ar vēlmi riepas pārdot un gūt peļņu, saņemot atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa. Ievedējs riepu apsaimniekošanas izmaksas iekļauj riepas gala cenā, un ikviens riepu pircējs, tās iegādājoties, būtībā samaksā arī par riepu pārstrādi. Šos līdzekļus ievedēji novirza riepu apsaimniekošanai, noslēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas (RAS) uzņēmumiem. Tāda ir normatīvā regulējuma iecere, taču praksē šī sistēma nedarbojas, jo RAS negodīgas konkurences dēļ nespēj veikt reālu riepu apsaimniekošanu. Vājas uzraudzības dēļ tirgū vērojamas situācijas, kad RAS, kas nepilda pienākumus, turpina savu darbību. Savukārt riepu ievedēji turpina RAS izvēlē par vienīgo kritēriju izvirzīt cenu. Ir arī tādi ievedēji, kas neliekas ne zinis ne par apsaimniekošanu, ne arī par nodokļa nomaksu, tādējādi ar zemāku riepu cenu negodīgi konkurējot ar godīgajiem importētājiem.

Iespējams, ka RAS uzņēmumi vienkārši neprot sarēķināt visas izmaksas, bet tādā gadījumā valstij jāspēj nodrošināt, ka pakalpojumu piedāvā tikai uzņēmumi ar dzīvotspējīgu darba plānu. Te jābūt ļoti atbildīgiem, jo uzņēmumi ir saņēmuši atļauju apsaimniekot videi kaitīgas preces un neprofesionālas vai apzināti ļaunprātīgas rīcības dēļ var ciest ne tikai valsts ekonomiskās intereses, bet arī vide. Īpaši kritiski ir vērtējamas situācijas, kad riepu pārstrādē un apsaimniekošanā iesaistās uzņēmēji, kuri jau vienreiz ar šo pienākumu nav tikuši galā un valstij ir palikuši parādā.

Riepa uz riepas

VARAM veiktais pētījums liecina, ka pašlaik Latvijā nolietoto riepu uzkrātais apjoms ir ap 105 000 tonnu. Riepas ir materiāls, par kura pārstrādi ir jāpiemaksā, taču ne visi to vēlas – vidējā cena, nododot riepas pārstrādei, ir aptuveni 100 eiro par tonnu. Turklāt atšķirīgiem riepu veidiem ir nepieciešamas atšķirīgas pārstrādes iekārtas. Piemēram, lielākā problēma tirgū patlaban ir industriālās riepas, kuru pārstrāde prasa specifiskas iekārtas. Bez tam ir vairāki riepu veidi – traktortehnikas, iekrāvēju, specializētās riepas, kuru pārstrādi nodrošina ļoti maz uzņēmumu gan Baltijā, gan Eiropas tirgū. Šāda tipa riepas ir jāved pārstrādāt uz Poliju, kas ir dārgi gan transportēšanas, gan pārstrādes izmaksu ziņā.

Riepu pārstrādes izmaksas palielina arī tas, ka pārstrādes ceļā iegūtajām granulām jābūt visaugstākajā kvalitātē, lai tās varētu izmantot jaunu produktu ražošanā. Kvalitātes prasība ir saprotama, jo riepu granulas izmanto, piemēram, bērnu laukumos un to segumos, kas atrodas tiešā saskarē ar bērniem, tāpēc materiālam jābūt maksimāli kvalitatīvam un drošam. Turklāt izejvielas ir jāsaražo par konkurētspējīgu cenu, lai tās varētu pārdot.

Tieši tāpēc arī riepu savākšanas, šķirošanas un pārstrādes sistēmai ir nepieciešamas RAS subsīdijas. Jāuzsver, ka tieši RAS noteiktā cena riepu ievedējiem par riepu apsaimniekošanu ir tā, kas parāda – vai riepas nonāks pārstrādē vai krāsies Starta ielā un līdzīgās vietās. Ja RAS savā cenā iekļauj tikai savākšanu un transportēšanu, tad skaidrs, ka pārstrādē šīs riepas nenonāks, jo RAS gluži vienkārši nespēs nodrošināt pilnu apsaimniekošanas ciklu. Un riepas turpinās uzkrāties...

Labāk pārstrādāt riepas pašiem

Lai riepas neuzkrātos, atslēgvārds ir "pārstrāde". Šim procesam jābūt maksimāli vienkāršotam lokācijas, izsekojamības un citu aspektu ziņā, jo vēsturiski esam pieredzējuši situācijas, kad Latvijā savāktās riepas it kā nonāk pārstrādē kaimiņvalstīs, taču praksē krājas dažādos galvaspilsētas rajonos. Diemžēl Valsts vides dienestam objektīvu iemeslu dēļ nav iespēju klātienē pārbaudīt katru pārstrādātāju, tāpēc atsevišķas RAS var nodarboties ar darbības imitēšanu. Vēsturiskais riepu uzkrājums Latvijā ir tik liels tāpēc, ka iepriekšējos gados sistemātiski pieļauta krāpšanās nozarē, kurai tagad uzlikts dubults slogs – mazināt vēsturisko uzkrājumu un arī kārtējo, kas rodas ik gadu.

Nolietoto riepu lielo uzkrājumu dēļ riepu pārstrādē jādarbojas ar dubultu sparu, tāpēc ir svarīgi, ka Latvijā veidojas savas riepu pārstrādes jaudas, kas garantē riepu pārstrādi. Jau vairākus gadus Latvijā veiksmīgi darbojas "VVV Recycling", kuram ir nozīmīga pieredze smago automašīnu riepu granulu ražošanā. Ar cerībām raugos arī uz nesen atklāto "Eco Baltia vide" riepu mehāniskās pārstrādes rūpnīcu Tukumā. Šī ir ļoti apsveicama uzņēmuma iniciatīva, jo mehāniskā riepu pārstrādes rūpnīca gadā granulās pārstrādās apmēram pusi no visām Latvijā nolietotajām riepām.

Jau līdz šim reģenerācijas jauda Latvijā teorētiski bijusi pietiekama, tomēr realitātē nolietoto riepu uzkrājumi pārsniedz 100 000 tonnu. Investējot 2,6 miljonus eiro, "Eco Baltia vide" Latvijā izveidojusi pārvietojamu mobilu rūpnīcu, kur nolietotās riepas vispirms tiek sasmalcinātas, tad atdalītas no metāla un kokvilnas, līdz beidzot pārvērstas granulās. Sākotnēji plānots pārstrādāt 6,5 tūkstošus tonnu riepu gadā, bet apjomi tiks palielināti līdz 10 000 tonnu. Būtiski, ka uzņēmums ar pieredzi atkritumu apsaimniekošanas jomā sāk darbību arī riepu pārstrādē, tādējādi varam rēķināties ar iespēju lokāli pārstrādāt riepas un izsekot visiem procesiem. Turklāt jaunajā iekārtā tiek pārstrādātas gan vieglo, gan smago mašīnu riepas, un tirgū aizvien ir maz pārstrādes uzņēmumu, kuri pārstrādā vieglo automašīnu riepas, jo tās satur tekstilu, kas ietekmē iegūto granulu kvalitāti, tāpēc jānodrošina ļoti augsta gala produkcijas kvalitātes kontrole. Pašlaik uzņēmumam tiek piegādātas riepas no visas Latvijas un nelielos daudzumos arī no Igaunijas. Rūpnīca ir aprīkota ar modernākajām tehnoloģijām un būs nozīmīgs ieguvums Latvijai, jo palīdzēs ievērojami mazināt riepu radīto piesārņojumu.

Ko darīt, lai sakārtotu nozari?

Viena vienkārša un ātra risinājuma nozares sakārtošanai nav. Taču pamats visam noteikti ir aktīvāka valsts kā regulatora loma, motivējot riepu ievedējus rūpīgi izvēlēties riepu apsaimniekotāju, par vienīgo kritēriju izvēlē neizvirzot tikai pakalpojuma cenu. Valstij jādomā arī par apsaimniekošanas pakalpojumu stingrāku regulējumu, kas būtībā atrisinātu problēmu pašos pamatos, jo apsaimniekotāji bieži vien nespēj vai negrib apsaimniekot riepas. Ja nekas nemainīsies, tās turpinās krāties kaudzēs, izraisot ugunsgrēku un citu ekoloģisku riska faktoru bīstamību. Turklāt, uzkrājot riepas kaudzē, mēs laižam vējā iespēju tās pārvērst derīgos materiālos un produktos. Valstij jāmudina uzņēmēji prasmīgi saimniekot, un te lielisks palīgs ir zaļā publiskā iepirkuma princips (ZPI), kam ir potenciāls sekmēt nolietoto riepu patēriņu, īpaši tādās nozarēs kā ceļu būve un būvdarbi. Tieši ZPI plašāka piemērošana noteiktām produktu grupām varētu veicināt nolietoto riepu pārstrādes produktu lielāku izplatību un pielietojumu.

Riepas ir videi kaitīgi atkritumi, un valstij ar normatīvo regulējumu ir jāspēj nodrošināt, lai piesārņotājs maksā ne tikai deklaratīvi, bet tādā apmērā, ka šīs riepas var apsaimniekot un pārstrādāt. Ja Latvijas situācijā importētājiem ir dota iespēja šo atbildību nodot RAS, tad valstij RAS ir jāregulē un jāuzrauga pastiprināti, nodrošinot, ka tirgū vairs nevar darboties tādi uzņēmumi, kas nespēj vai negrib nodrošināt riepu pārstrādi. Vienlaikus nedrīkst aizmirst to tirgus daļu, kas darbojas ārpus likuma rāmja un par apsaimniekošanu nemaksā. Mēs nevaram atļauties, ka valstī darbojas uzņēmēji, kuri ieved un tirgo videi kaitīgas preces, bet par to utilizāciju neliekas ne zinis, tādējādi negodīgi konkurējot ar godīgo sektoru.

1 Labāko prakses piemēru, t. sk. komercsektora pieredzes, Latvijā un ārvalstīs izvērtēšana un apkopošana zaļā iepirkuma jomā, VARAM, 2018.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form