Šķiet, ka pirmo reizi noskatīties Eirovīzijas dziesmu konkursa finālu, Latvijas TV skatītāji varēja 1998. gadā. Un toreiz izdevību izmantoja tikai tie, kuri kaut ko par Eiropas lielāko dziesmu spēli reiz bija dzirdējuši. Un dzirdējuši bija vienīgi tie, kuri aizrāvās ar Selīnas Dionas un Zviedrijas visu laiku populārākās grupas “ABBA” biogrāfiju izpēti. Arī tie, kuri sistemātiski sekoja Lielbritānijas singlu topa rezultātiem, katru gadu maijā tur ieraugot kādu skaņdarbu, kurš tika pieteikts kā britu konkrētā gada Eirodziesma. Iespējams, dažs labs arī bija redzējis Krievijas mākslinieku izgāšanos šajā turnīrā, kurš pašmāju masas uzrunāja tikai pērn.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Uzskatu, ka Latvijas iedzīvotāji tā arī līdz šim nav varējuši masu medijos iegūt pilnīgu un viegli saprotamu informāciju par to, kāpēc šis konkurss notiek, kāds ir tā mērķis un kāpēc tajā nepiedalās visā Eiropā pazīstamas zvaigznes. Bet tas nebūt nebija šķērslis konkursa popularitātei. Kā izrādījās vēlāk, festivāla tiešraidi pērn Latvijā bija noskatījies rekordliels skatītāju daudzums, iespējams, tā arī nesaprotot kāpēc tur viss notiek tā, ne savādāk. Bet atlika vien tuvoties jaunai nacionālajai atlasei, lai visi sāktu pārrunāt iespējamās Latvijas šī gada izredzes.

Neoficiāli skatītāju vairākums visus iespējamos Latvijas Eirovīzijas pārstāvjus sāka apsaukāt visdažādākajos vārdos, vienojoties, ka visprātīgāk būtu bijis Eiropā nosūtīt Lindu Leen kopā ar Arni Medni. Taču sanāca, ka Arnis varēja posties uz Kopenhāgenu viens pats. Un pretēji tautas paustajai gribai, pagaidām izskatās, ka “Too Much” veiksies krietni labāk par to kā daudzi cerēja, jo mīlas balādes šogad konkursā būs dzirdamas krietni vairāk par vienkāršām un visiem saprotamām popdziesmām.

Konkursa iznākumu ir gandrīz neiespējami prognozēt, bet Latviju nosaukt par iespējamo uzvarētāju nebūtu īpaši gudri. Arnis noteikti konkursā neizgāzīsies un finišēs, iespējams, pat pirmajā desmitniekā, bet savā starpā par līderpozīcijām varētu cīnīties vēlreiz Dānija, Francija, Grieķija un, lai cik dīvaini neizklausītos, arī kaimiņi igauņi.

Neviens gan nav atbildējis uz jautājumu kas notiktu, ja Latvija netīšām uzvarētu, jo tikai retais spēj apjēgt šī pasākuma izmaksas un nepieciešamo tehnisko ekipējumu. Tāpat retais apzinās, ka šo šovu katru gadu noskatās simtiem miljonu skatītāju un ar Eirovīzijas popularitāti var konkurēt vienīgi Oskaru pasniegšanas, Olimpisko spēļu atklāšanas un pasaules futbola čempionātu fināli. Salīdzinot ar Latvijas nacionālo sporta veidu hokeju, par Eirovīzijas eksistenci pasaule ir informēta krietni vairāk, lai arī, protams, daudzi uzskata, ka Eirovīzija tāds sīkums vien ir. Sīkums tiem, kuri dzīvo popmūzikas lielvalstīs (tur arī šo spēli ikviens skatās kā spēli un nemeklē tajā īpaši dziļu jēgu), taču bezmaz vienīgā iespēja plaši par savu eksistenci paziņot tādai Eiropas nomalei kā Baltijai.

Vienīgi jocīgi, ka to apzinās (un arī fragmentāri) tikai mūsu nelielās mūzikas industrijas pārstāvji. Un lieki tuvāko gadu laikā šeit sagaidīt kādu Eirovīzijas fanu kustību, jo konkursa laikā skaļi, neadekvāti kliedzot nevar dzirdēt melodijas, beigu beigās īsti nav skaidrs pie kuras vēstniecības iet bļaustīties un konkursa apmeklējums izmaksā tikpat cik lietota automašīna. Tāpēc nevajag uztraukties. Jo Eiropu tāpat mēs vēl kādu laiku nesapratīsim.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form