Foto: Privātais arhīvs
Pēdējo gadu laikā ir jūtami augusi sabiedrības interese par dažādiem vēstures jautājumiem. Profesionāļu aprindās valsts simtgades programmas notikumos pastiprināti tiek pētīta Latvijas valsts un sabiedrības vēsture. Tas savukārt veicina sabiedrības interesi par lieliem vēsturiskiem procesiem un aktualizē jautājumu, kā mēs vispār šodien uzlūkojam mūsu nebūt ne vienkāršo 20. gadsimta pieredzi. Uzteicama ir arī individuālā interese – sevišķi par savas dzimtas vēsturi un etnogrāfijas mantojumu. Valsts simtgades tuvošanās rosina apgūt pašiem savus pirmsākumus un atbildēt uz jautājumu, kas mēs esam – dzimtas vēstures vai novada tradicionālā tērpa pētīšana ir viens no ceļiem, kā pie tā nonākt.

To, ka cilvēki mēģina pārkāpt vēstures atsvešinātības barjerām, sevišķi novērojam kopš 4. maija, kad apmeklētājiem tika atvērta Latvijas muzeju vēsturē apjomīgākā kopizstāde "Latvijas gadsimts". Tā daudziem ļāvusi identificēties ar 20. gadsimta notikumiem un likteņiem. Izstādē aplūkojamie priekšmeti un dzīvesstāsti, ar kuriem iepazīstinām, rosina apmeklētājus domāt, kas noticis ar viņu pašu dzimtas piederīgajiem tajā vai citā laika posmā.

Citi arī vēršas pie muzeju un arhīvu speciālistiem ar ļoti atšķirīgu jautājumu klāstu, un sabiedrības interese par pagātnes norisēm iekļauj visdažādākos aspektus. Tas ir labs ceļš uz atziņu, ka tā pati vēsture, kas redzama grāmatās vai arhīvu materiālos, atrodama arī katra cilvēka fotoalbumā, atmiņās un dzimtas stāstos; tā nav kāda cita vai mazvērtīgāka vēsture. Ja ar paša piederīgajiem ir noticis kas līdzīgs, tas paver jaunu, daudz privātāku skatījumu uz vēsturi kopumā. Bez nesenās vēstures ikdienā jūtam neatslābstošu interesi arī par senvēsturi, arheoloģiju, un īpaši liels interesentu pieplūdums novērojams arī pie etnogrāfijas speciālistiem – daudzi apmeklētāji ļoti cītīgi pēta sava novada tautastērpus.

Interesi par vēstures jautājumiem jūtam arī no simtgades filmu programmas veidotājiem. Viņi vēršas pie dažādiem muzejiem ar jautājumiem par autentiskiem attiecīgā laikmeta priekšmetiem, lai vizualizētu, kā izskatās, piemēram, "Homo Novus" Rīga 30. gadu beigās vai kā Mērija Grīnberga glābj Latvijas muzeju dārgumus. Varbūt mums tas prasa kādas papildu darba stundas, lai parādītu un izstāstītu, kādas glāzītes varēja stāvēt "Homo Novus" laika bufetē, bet tas vērtējams pozitīvi, ja intereses radīšana par pagātnes norisēm nenozīmē vienkārši radīt "vintāžas iespaidu", bet paveiktais ir kvalitatīvs, ar iedziļināšanos.

Esam gandarīti, ka par vēstures jautājumiem jūtama arī liela interese no mediju puses un plašākai sabiedrībai ir izsmeļoši stāstītas būtiskas Latvijas vēstures norises. Cerams, šis process neapstāsies pēc valsts simtgades.

Vēstures pētīšanas pievienotā vērtība nav tikai individuālais un emocionālais ieguvums, tam nav tikai izglītojoša nozīme vien. Tā ir mūsu kā sabiedrības, kā nācijas izpratne par to, kas mēs esam, apziņa, kas ar mums noticis 20. gadsimtā. Mūsu zināšanas par 20. gadsimta vēstures kopainu ir ļoti fragmentētas. Skolas mācību grāmatas apgādājušas vairākas paaudzes ar visai selektīvu pieeju un ideoloģizētu vēsturi – protams, visvairāk padomju laikā, bet savu tiesu arī Ulmaņa laikā un 90. gados, kad atgriezāmies pie 30. gadu stāstiem. Tas viss ir radījis apmulsumu cilvēku prātos. Jo pēkšņi tu saproti, ka tava individuālā pieredze vai tavas dzimtas pieredze nesakrīt ar to, kas rakstīts mācību grāmatā. Vēstures pētīšana gan individuālā, gan institucionālā un valstiskā līmenī ir mēģinājums atrast pašiem sevi, rast atbildi uz jautājumu – kas mēs esam šodien un šeit?

Vēsture nav tik vienkārša, lai varētu iemācīties vienu pareizo versiju. Pat vienā ģimenē mēdz būt dažādas pieredzes, un tās izprast ne vienmēr var ar vienas mācību grāmatas palīdzību. Šobrīd Latvijas sabiedrība vēstures jautājumus uzlūko daudz brīvāk, nekā tas bija iespējams padomju laikā vai arī ierasts 90. gados, kad gluži dabiski priekšplānā bija mūsu reakcija uz okupācijas perioda pieredzi. Šķiet, ka tagad mēs sākam uzdot jautājumus, kā notika un kāpēc, un atzīstam, ka ne visas atbildes ir tik vienkāršas arī okupācijas laika pieredzē.

Tas ir smags un tālāk risināms jautājums. Var jau domāt – nerunāsim par to vai citu sarežģītu tēmu, lai neiepriecinātu savus ienaidniekus vai neapbēdinātu draugus. Bet, ja raugāmies plašāk, spēja analītiski, vaicājoši palūkoties uz savu pagātni, vēsturi, ir tas, kas vienas nācijas atšķir no citām – tām, kuras negrib vai nespēj atzīt savas kļūdas vai pateikt, ka mūsu vidū ir bijuši cilvēki, kuru rīcību mēs šodien neuzskatām par pareizu. Tas liecina par zināmu demokrātijas briedumu, kas, protams, nedod tiesības operēt ar vēstures faktiem, kā gribam – tas nozīmē, ka mēs spējam pieļaut, ka viss nav tik gaiši un ideāli, kā mēs to gribētu. Arī mūsu kā muzeja lielais uzdevums ir neizslēgt no redzesloka nevienu tēmu, lai cik patīkama vai nepatīkama tā būtu. Pat ja kādam šķiet – nē, šis vai tas stāsts nav mūsējais, simtiem un tūkstošiem citu cilvēku tas būs personīgās pieredzes stāsts.

Valsts simtgades tuvošanās ir devusi papildu impulsu vēstures tēmu izzināšanai, un, ja tēma ir uzsākta, arī reakcija kļūst iespējama. Rezultātus dos arī "Latvijas skolas soma" – kopš septembra jūtam pastiprinātu skolu interesi apmeklēt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izglītības programmas. Ja līdz šim tas vairāk bija atkarīgs no konkrētās skolas un skolotāja iniciatīvas, tad tagad impulss izzināt Latviju un vērt muzeju durvis dots daudz plašāk.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!