Toms Nāburgs: 'Sūnu ciema' filozofija
Foto: Publicitātes attēli

Atkarības mēdz būt dažādas, un parasti tiek domāts kā ar tām tikt galā. Šoreiz par praktiskas dabas atkarībām. Labs saimnieks nepaļausies uz to, ka kaimiņš katru pavasari iedos labības sēklu, ar ko apsēt lauku, jo tā var palikt bez maizes. Latvijas politiķiem un valsts pārvaldei, škiet, ir tuvāka ir "sūnu ciema" filozofija – vienmēr kāds visu izdarīs mūsu vietā, un tāpēc varam droši paļauties uz kaimiņiem.

Viss būtu jauki, bet šo "idilli" jauc Eiropas Komisija (EK) ar saviem paziņojumiem – Latviju apdraud elektroapgādes riski, jo tā ir atkarīga no ārējiem piegādātājiem, secināts EK šā gada ziņojumā par Latviju. Lai arī vairākus gadus tiek spriests par iespēju mazināt Latvijas atkarību no importētās elektroenerģijas, to aizstājot ar vietējo, tomēr praksē redzam pretējo. Mūsu ierēdņiem patīk runāt par starpsavienojumiem un citām "burvju nūjiņām", kas nerisina problēmu pēc būtības – Latvija turpina importēt elektroenerģiju, un mūsu visu kopējā nauda pamet Latvijas ekonomiku. 2015. gadu esam noslēguši ar 2,1 TWh elektroenerģijas importu un 83 miljonu eiro pārskaitīšanu kaimiņiem. Varbūt tā ir laba saimniekošana – maksāt kaimiņiem, bet savus resursus neizmantot… Palūkojoties uz tām Eiropas valstīm, kas prot saimniekot (Vācija, Zviedrija), ir jākonstatē, ka tās ir elektroenerģiju eksportējošas valstis, kuras nepaļaujas uz kaimiņu labvēlību un veiksmi.

EK norāda uz Baltijas valstu energosistēmas ievainojamību – starpsavienojumu jaudu, kas nav nepietiekama, lai nodrošinātu Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus raitu darbību. Piemēram, ja Latvijā un Lietuvā pārstātu darboties kāda no lielajām elektrostacijām, patē-rētājiem var nākties saskarties ar pārtraukumiem elektroenerģijas piegādēs. Izvērtējot dažādus aspektus, citu valstu labo praksi, kā arī valsts ilgtermiņa attīstības plānus, manuprāt, viens no Latvijas apstākļiem piemērotākajiem un ekonomiski izdevīgākajiem risinājumiem ir plašāka vietējo atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošana. Enerģiju ražosim paši, un nauda paliks Latvijā.

Valda uzskats, ka AER ir pārāk dārgi, un mums to nevajag. Vācijas piemērs rāda pretējo, proti, šajā valstī pirms plašas AER izmantošanas, 2010. gadā elektroenerģijas cena veido-ja 65 EUR/MWh, tad šobrīd, pateicoties vēja un saules enerģijai, cenas ir nokritušas līdz 25 EUR/MWh. Kā tas iespējams? Vienkārši par vēju un sauli kā enerģijas avotu nav jāmaksā, kas ļauj enerģijas pašizmaksai sastādīt ap 15 EUR/MWh pēc iekārtu amortizācijas. Šīs zemās elektroenerģijas cenas dos pamatu Vācijas tālākai ekonomiskai konkurētspējai. Izklausās loģiski un vienkārši, jo tā tas arī ir.

Latvija var turpināt maksāt kaimiņiem 83 miljonus EUR gadā vai par šo naudu atbalstīt vietējos energoresursus, kur pēc 10 gadu ieguldījumu amortizācijas vietējās stacijas nodrošinās elektroenerģiju par 15-20 EUR/MWh, un atkarība no importētiem energoresursiem būs mazāka, bet vietējie patērētāji baudīs zemākas elektroenerģijas cenas.

Source

www.DELFI.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form