Pēdējo 30 gadu laikā valsts un privāto investētāju kopā ieguldītie līdzekļi šās jomas izpētē sasnieguši vismaz 15 miljardus ASV dolāru. ASV specdienesti nesen publiskojuši informāciju, ka pirmie mēģinājumi pārvērst ūdeņradi par benzīnam līdzvērtīgu enerģijas avotu uzsākti jau 1944. gadā, kad šo projektu virzīja ASV Aizsardzības ministrija, vēloties rast jaunu, efektīvu degvielu savām raķetēm. 50-tajos gados veikti mēģinājumi uzbūvēt lidmašīnas ar ūdeņraža dzinējiem. 70-tajos gados, kad izvērsās pasaulē vēl nepieredzēta apjoma naftas krīze, līdzīgus izmēģinājumus uzsāka arī ASV jūras kara flote. Visus šos mēģinājumus apvienoja viena kopīga īpašība - tie bija neveiksmīgi.
Taču cilvēces prāts nav nomierinājies arī mūsu dienās, un tagad ar šīs problēmas risināšanu nodarbojas arī pasaules vadošie automobiļu būvētāji – “Honda”, “General Motors”, “Ford”, “Mazda”, “Toyota”, “Daimler-Chrysler”. Viņi uzsākuši eksperimentālu, ar ūdeņraža dzinējiem darbināmu automobiļu ražošanu. ASV tos dēvē par ‘fuel-cell cars’ - automobiļi ar degvielas elementiem. Šeit gan jāpaskaidro, ka ‘degvielas elementi’ ir pasens izgudrojums, proti - pazīstams jau vismaz pusotru gadsimtu, un tā ir elektroķīmiska ierīce, kas gūst elektroenerģiju ūdeņraža un skābekļa mijiedarbības rezultātā. Vienīgā šī procesa atkritumu forma, kas izsviežama atmosfērā ir... tīrs ūdens. Pēdējā laikā ‘degvielas elementu’ izmaksas un cenas jūtami pazeminājušās. “Rocku Mountain Institūte” (ASV) 1998. gadā, kad saules gaismu ieraudzīja pirmais modernais ‘degvielas elements’, tā pašizmaksa bija vairāki tūkstoši dolāru par vienu kilovatu. Šodien tā kritusies līdz aptuveni 500-800 dolāriem, bet, ja uzsāks šāda veida ierīču masveida ražošanu, viena kilovata pašizmaksa varētu nokrist līdz 50 dolāriem.
ASV varas iestādes arī izveidojušas virkni programmu, kas stimulē amerikāņus pāriet uz tā dēvētajiem “ekoloģiskajiem automobiļiem”. Piemēram, gan federālā valdība, gan atsevišķu štatu varas iestādes par to paredzējušas piemērot dažādus nodokļu atvieglojumus. Kalifornijā, kur vērojamas tradicionāli visaugstākās benzīna cenās visā Amerikā, plānots jau tuvāko gadu laikā izveidot “ūdeņraža automaģistrāles” ar lielu degvielas uzpildes staciju tīklu, kurās tirgos tikai ūdeņraža degvielu. To lielo pilsētu mērijas, kuru iedzīvotāji jau tagad izjūt milzīgas neērtības sakarā ar auto novietošanas problēmām, sāk veidot speciālas stāvvietas, kas piemērotas tikai šāda tipa automobiļiem. Uzņēmumiem, kas veido vai pamazām pāriet uz alternatīvas degvielas uzpildes stacijām, piešķirti jūtami nodokļu atvieglojumi.
Taču arī neskatoties uz to, nav nekādu garantiju, ka ar to ASV patiešām spēs atbrīvoties no naftas atkarības, pat tik enerģiski akcentējot alternatīvo ūdeņradi. Šodien savā ziņā priviliģētā stāvoklī atrodas tā dēvētie hibrīdie automobiļi, kuriem ir apvienotie gan tradicionālie degvielas, gan elektromotori. Bijušais ASV Enerģētikas ministra palīgs Džozefs Romms uzskata, ka visdrīzāk ar ūdeņradi barotie automobiļi ne ātrāk par 2030. gadu spēs sasniegt hibrīdo automobiļu (piemēram, “Toyota Prius”) kvalitatīvos rādītājus - paša automobiļa cena, vienas uzpildes izmaksas, drošības līmenis, kaitīgo izmešu daudzums, u.c.
Mūsdienu tehnoloģiju attīstības līmenis patiesībā neļaus pietiekami efektīvi izmantot ūdeņradi. Šobrīd ūdeņraža degvielas izgatavošana ir vismaz 4 reizes dārgāka nekā automobiļu benzīna izgatavošana, ja rēķinam daudzumus, kas nepieciešami viena un tā paša enerģijas apjoma sasniegšanai. Turklāt, aizvien saglabājas problēma - tā dēvētā ūdeņraža infrastruktūras izveidošana, proti, jau minēto degvielas uzpilde staciju tīkla un atbilstošu apkalpes un servisa dienestu izveidošana. ASV pētnieki un analītiķi aprēķinājuši, ka šiem nolūkiem būs nepieciešama teju astronomiska summa - vismaz 600 miljardi dolāru.
Vēl jāatzīmē, ka ūdeņradis arī prasa ārkārtīgi rūpīgu un uzmanīgu apiešanos. 2001. gadā Masačusetsas (ASV) tehnoloģiju institūta zinātnieki publicēja pētījumu rezultātus, kas apliecināja, ka ūdeņraža dzinēju automobiļu uzglabāšana un transportēšana ir vismaz 100 reizes dārgāka, ja salīdzina ar tradicionālās degvielas analogiem. Turklāt, novērtēts - ja ūdeņradis patiešām kļūs par izplatītu un populāru automobiļu degvielu, tā daudzums atmosfērā strauji palielināsies. Tas, savukārt, var izraisīt Zemi no ultravioletā starojuma sargājošā ozona slāņa likvidāciju, tostarp arī globālas klimata izmaiņas un aktīvu dažādu bīstamu mikrobu vairošanos. Izrādās, darba procesā ūdeņraža dzinēji rada ne mazāk kaitīgo izmešu un gāzu, kas spējīgi nopietni kaitēt Zemes ozona slānim.
Pagaidām iegūt kvalitatīvu ūdeņradi tikai no ūdens ir pārlieku dārgi, tāpēc ASV 95% ūdeņraža iegūst no dabasgāzes (metāns). Arī tas, protams, pagaidām ūdeņraža degvielu padara jūtami dārgāku par tradicionālajiem enerģijas ieguves veidiem. Džozefs Romms prognozē - ja ASV pilnībā pāries uz ūdeņraža dzinēju automobiļiem, tad naftas atkarības vietā ASV nokļūs gāzes piegādes atkarībā.
Tiesa, tehnoloģiskie un ekoloģiskie šķēršļi, kas it kā traucē izvērsties ūdeņraža piemērošanai kā galvenajam enerģijas radīšanas avotam, patiesībā nav nekas neparasts un nepārvarams. Jāatceras, ka savulaik līdzīgas problēmas pārdzīvoja gan, dabasgāze, gan benzīns, gan saules enerģija. Piemēram, jau pagājuši vismaz 20 gadi, kopš sāka ražot pirmās saules baterijas, bet jau šodien šis process ieguvis rentablas ražošanas vaibstus...
Vairāk lasiet lasāmā žurnāla "Kabinets" septembra numurā.
Ar lasāmā žurnāla "Kabinets" jaunākā numura tēmām pilnībā iespējams iepazīties šeit!