Foto: LETA

Atbildot Viņķeles kundzes ierakstam: mums katram ir sava taisnība, pie kā arī paliksim. Atklāts gan paliek jautājums, kad ar visiem no jauna ievēlētajiem padomes un valdes locekļiem mēs sagaidīsim reālas pārmaiņas, jo pagaidām kolektīvs nav ne viņus, ne pārmaiņas redzējis. Tālāk seko komentāri Viņķeles kundzes versijām.

Visus endokrinoloģijas nodaļas ārstus gadiem pazīstu, liela daļa pie manis stažējusies ASV (lielai daļai mūsu ģimene vai LAZA to arī apmaksājusi, jo slimnīcai naudas nebija). Kopā apskatīti daudzi sarežģīti pacienti, un nolasītas daudzas lekcijas (nekad nevienai Latvijas organizācijai par to neesmu prasījis atlīdzību).

Par konkursu Endokrinoloģijas centra vadībā ar mani runāja visi centra ārsti jau no brīža, kad 2019. gada aprīlī atgriezos. Augustā devos uz NVD, lai uzzinātu, kas būtu jādara, lai varētu Stradiņa slimnīcā attīstīt telemedicīnu un grupas terapijas plānus pacientu aprūpē, aprēķināju, cik tas viss varētu maksāt, vairākkārt nosūtīju detalizētu plānu profesoram Pīrāgam, kas ar to iepazīstināja kolektīvu un slimnīcas vadību.

Plānā demonstrēju, kā Endokrinoloģijas centrs var slimnīcai kļūt pelnošāks un ar lielāku akadēmisko izcilību. Arī slimnīcas vadībai to pats nosūtīju. Konkursu neizsludināja. Tā kā nebiju saņēmis Latvijas endokrinologa sertifikātu un, protams, visiem pateicu gan publiski, gan privāti, ka piedalīšos padomes un valdes konkursos Stradiņa slimnīcā, tika nogaidīts.

Jau novembrī padomes konkursā komisijai prasīju, vai ir iespējama varbūtība, ka varētu apvienot padomes (stratēģisko vīzijas amatu, alga 3000 eiro) amatu ar praktisko darbu, skatot pacientus, un centra vadīšanu (alga par to nebūtu jāmaksā), ja mani apstiprinātu, un visi teica, ka jā. Konkursā kā nevērtējošais loceklis piedalījās valsts sekretāre Daina Mūrmane- Umbraško, kas arī to visu dzirdēja un ir Stradiņa slimnīcas kapitāldaļu turētāja.

Janvārī saņēmu endokrinologa sertifikātu. Slimnīcas vadība zināja, un par to tika runāts mēnešiem, ka būtu jāorganizē konkurss uz Endokrinoloģijas centra vadītāja amatu.

Tad, kad bija skaidrs, ka nebūšu ne padomes, ne valdes loceklis, "februāra sākumā" tika slēgta Endokrinoloģijas centra vadītāja pozīcija un konkurss nenotika (https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/atvertie-faili/11-savejie-un-svesie-latvijas-medicinas-sistemas-attieksme-pret-.a130968/). Jaunais valdes vadītājs, bijušais Šķēles partijas biedrs un valsts sekretārs, kurš neko nespēja uzlabot universitātes slimnīcu darbā 10 gadus, uzsāka darbu 9. februārī... Jocīgi, ka endokrinologu kolektīvs par to netika informēts, gatavoja vēstuli jau no janvāra vidus un turpināja pilnveidot to, iesniedza to 27. februārī... Cik liela ir iespēja, ka tā ir sagadīšanās, jāizlemj katram lasītājam.

Vēstulē Viņķeles kundze minēja, ka ar mani tikusies četras reizes, tā ir taisnība.

2019. gada jūnijā ministrei uzrakstīju, ka Stradiņa slimnīcas ārsti, kas no viņas tiešām sagaida reformas, bija apjukumā, jo ministre Dr. Ērgļa organizētā un farmācijas un stentu kompāniju apmaksātā pasākumā ne vien teica apsveikuma runu, bet "nometa kurpes un metās dejot vilcieniņā". Tas mediķos reformatoros radīja apjukumu un neticību pārmaiņām. Es ministrei lūdzu tikties ar viņiem, ko viņa arī izdarīja 28. jūlijā, uzklausīja un atzina par vērtīgu tikšanos, taču nekādas praktiskas darbības nesekoja.

Pirms tam, 19. jūlijā, ministre man piedāvāja tikties un apsvērt pagaidu valdes locekļa vietu uz vienu gadu Austrumu slimnīcā. Tas, ko ministre raksta par tikšanos ar Austrumu slimnīcas vadību, – tur pilnībā piekrītu, nebija ne dzirksteles, ne sapratnes, kā veikt aprūpes kvalitātes mērījumus, pacientu apmierinātības mērījumus un katra darba apjoma uzskaiti. Tāda vadītāja pakļautībā nebiju gatavs strādāt. Vienmēr esmu teicis, ka slimnīcas vadītājam nebūt ārstam ir milzu kļūda (protams, jābūt arī papildu prasmēm), kā to demonstrējušas Hārvarda, Meijo un citas vadošās klīnikas. Ministre vairākas reizes uzsvērusi, ka kandidātu izvēlē nepiedalās, taču viņas pašas vēstule to apgāž. "Mēs ar valsts sekretāri vienojāmies," – tas parāda neapstrīdamu iesaisti, jo man šo amatu nepiedāvāja valsts sekretāre, bet gan ministre. Uzskatu arī, ka ir svarīgi piedalīties konkursā, nevis tikt ieceltam no partijas cilvēka (Vinķeles kundzes) puses, jo esmu ziedojis šai partijai, un tas būtu pret to, par ko esmu rakstījis jau 10 gadus, nepotismu valsts pārvaldē.

Valdes vadītāja izvēlē piedalījās 3 ministrijas pārstāvji, profesors Jānis Vētra un valsts kancelejas pārstāve, kuri tad izvēlējās savu iepriekšējo priekšnieku par uzvarētāju. Ja tas nav interešu konflikts, tad es nezinu, kas ir. Piekrītu, ka ministrei nav jāpiedalās personāliju izvēlē, bet ir jānosaka šī latiņa pēc iespējas augstāka, lai var izvērtēt, maksimāli iesaistot līdzīga kalibra kolēģus no ārzemēm vai diasporas. Komisijas locekļi man latviski prasīja, lai parunāju angliski, un, jā, uzskatu to par birokrātismu, jo cilvēkam, kurš 17 gadus mācījis ASV, droši varēja likt ķeksīti, ka runā labi. Kas mani satrauca vairāk – par vīziju kā tādu nebija neviena jautājuma. Trīsdesmit minūtēs, jo tieši tik gara bija intervija, nevar izvēlēties slimnīcas vadītāju, kas pārvalda 100 miljonus nodokļu maksātāju naudu, un šo vadītāju izvēlas cilvēki, kas nekad nav strādājuši universitātes slimnīcā ne Latvijā, ne ārzemēs.

Taču te ir divas būtiskas papildu lietas, ļoti labi sapratu, ka, pieņemot šo pagaidu Austrumu slimnīcas piedāvājumu, es nedrīkstētu padomes vai valdes konkursam pieteikties Stradiņa slimnīcā. Tobrīd nebija nekādu indikāciju, ka Stradiņa slimnīcā Endokrinoloģijas centra vadībā mani varētu nepieņemt, gribēju to visu apvienot vienā slimnīcā, slimnīcā, kur tik daudzi mediķi pie manis bijuši (vēlas izmaiņas arī daudzi no tiem, kas pie manis nav bijuši), grib izmaiņas, un ir kritiskā masa, lai izmaiņas arī veiktu.

Par padomes konkursu atkal pievienošu savu izvērtējumu, tajā no mediķiem piedalījās gan Ilze Aizsilniece, kas no balsojuma atturējās, gan Dr. Rēvalds, kuru cienu par lielo ieguldīto darbu privātās medicīnas izveidošanā, taču mans piedāvātais Stradiņa slimnīcas modelis paredzēja ieviest sistēmu, kur visi ārsti strādā 100% darba laika universitātes slimnīcā, kas, protams, lielu daļu ārstu, kas pieņem pie Rēvalda kunga, novirzītu valsts slimnīcas virzienā. Nezinu, vai tas kādā veidā kaut ko ietekmēja, bet tā ir ministra atbildība – noteikt šo augsto ētikas, caurskatāmības latiņu un maksimāli samazināt šādus interešu konfliktus. Mani uzvarēja slimnīcas vadītājs no Lietuvas, kura slimnīca pasaules reitingā atrodas ap 2100. vietu, kurš nekad nav ne mācījies, ne strādājis ārzemēs un par kuru Lietuvas pētnieciskie žurnālisti un Lietuvas bijušais prezidents izteikuši aizdomas par korupciju (bija pieprasīta nevainojama reputācija).

Par pieredzes trūkumu. Esmu 17 gadus bijis pasaules pirmā desmitnieka universitātes slimnīcas profesors, ārsts, klīnikas vadītājs, no tiem 10 gadus esmu vadījis rezidentūru. Rezidentūra ir otrā lielākā ASV, ar 186 ārstiem un 7 ofisa darbiniekiem. Esmu 5 gadus vadījis Latviešu Ārstu un zobārstu apvienību (kas apvieno ārpus Latvijas izbraukušos mediķus). Esmu strādājis neskaitāmās komitejās saistībā ar kvalitātes uzlabošanu, apmācības uzlabošanu, intervējis simtiem censoņu dažādās pozīcijās. Esmu vadījis būtisku kvalitātes projektu ieviešanu, kas uzlabojis pacientu dzīvi, samazinājis izmaksas, šis projekts Teksasas universitātē (3 miljardu institūcija) tika atzīts par labāko, un ieviešanas rezultāti ir publicēti. Tas ir, kādai būtu jābūt akadēmiskajai slimnīcai, kur pieredzi aprobē, ievieš un rezultātus publicē. Četras reizes esmu atzīts universitātē par labāko pasniedzēju. Vairāk nekā desmit gadus esmu Latvijas presē rakstījis par medicīnas un augstākās izglītības sistēmas problēmām un to risinājumiem.

Pēc konkursu rezultātiem ar ministres kundzi apmainījāmies īsziņām, kur cita starpā viņa minēja, ka neesmu ticis, jo "teorētiskie koncepti, jā, ir labi, laist kopā ar cilvēkiem un tos vadīt – nē". Te gan jāpiemin, ka neviens no komisijas locekļiem pat nepiezvanīja manai bijušajai darbavietai vai LĀZA valdei un neuzprasīja, kā tad ir ar mani strādāt kopā daudzu gadu garumā.

Ministrei pašai ir svarīgi rādīt labu piemēru un atbildēt, kāda pieredze bija viņai, ieņemot parlamentārā sekretāra amatu Finanšu ministrijā, tad Saeimā kā izglītības komisijas vadītājai, kāda pieredze ir bijusi pārējo universitātes slimnīcu vadībai, pirms viņus pieņēma par valdes vadītājiem, kurus ielika uzreiz, un pārbaude nebija nepieciešama. Viens standarts visiem, tas ir ļoti svarīgi.

Gribu ministri iedrošināt publicēt intervijas gan padomes, gan valdes konkursos, tās visas tika ierakstītas. Publicēju savu vīziju, lūgšu ministri lūgt ministriju publicēt uzvarējušo kandidātu vīzijas, tad katrs varēs dzirdēt, kas tika prasīts un kas tika teikts. Un, pats svarīgākais, kā šīs vīzijas tiek reāli ieviestas dzīvē. Citādi nav jēgas vispār runāt ne par padomēm, ne par valdēm. Mērķis nevar būt to izveidošana, bet gan reālu pārmaiņu ieviešana universitātes slimnīcā. Gan padomes, gan valdes konkursos uzsvēru nepieciešamību mainīt darba kultūru no vertikālas uz horizontālu un iekļaujošu, teicu, ka slimnīcas vadītājs nedrīkst saņemt vairāk par ministru un prezidentu, ieteicu to samazināt. Taču, pats šokējošākais, uzskatu, ka tā ir nodokļu maksātāju naudas mērķtiecīga izsaimniekošana.

No Latvijas ir izbraukuši simtiem ārstu, atgriezušies, šķiet, ir trīs. Pie likumu veidošanas neviens no diasporas arī nekad nav piesaistīts. Mums ir neskaitāmi pasniedzēji, profesori ārvalstīs, kas ir daudz sasnieguši un varētu sniegt būtisku pienesumu Latvijas medicīnā, bet neviens neatgriežas. Jautājums – kāpēc? Bieži vien finansiālajam aspektam nav tik lielas nozīmes kā tam, cik netīri lietas tiek kārtotas universitātes slimnīcās. Neviens ministrs vai slimnīcas valdes vadītājs nekad nav spējis medicīnas oligarham Ērglim un Co (te nav runa par daudziem vai par visu medicīnas sistēmu, te ir runa par dažiem, kas absolūti uzurpējuši varu šajā slimnīcā, un to man ir apstiprinājuši vairāki veselības ministri un slimnīcas vadītāji)... Šis cilvēks un daži viņam pietuvinātie savā kontā un fondos no valsts slimnīcas sev iemaksā vairākus miljonus eiro gadā, otrs oligarhs valsts iestādēs kopā ar šiem pētījumiem nopelna 280 000 eiro gadā, kamēr liela daļa māsu un jauno ārstu zem viena tūkstoša mēnesī. Ministres kundze, iepriekšējie ministri to visu vismaz daļēji zina un man ir apstiprinājuši, ka viņi tur neko nevar izmainīt, ērtāk ir nemainīt... Tas ir, kā izpaužas varas, naudas saplūšana desmitiem gadu... oligarhija. Es lūdzu premjerministru iesaistīties, jo ministre to nevēlas risināt. Pat padomes intervijas laikā man komisijas loceklis Māris Rēvalds uzdeva konkrētu jautājumu: "Kā es tikšu galā ar Stradiņu oligarhiem?"

Tam jābūt sistēmiskam risinājumam.

1. Ar mūsu valstī prevalējošo postpadomisko domāšanu būtu svarīgi ieviest, lai valsts amatos universitātēs un slimnīcās ieviestu valsts amatpersonu statusu, kur visi ienākumi būtu publiski pieejami.

2. Jaunajā augstskolu likumā ir kritiski svarīgi ieviest, lai katedru, centru, klīniku vadībā būtu ieviesti termiņi, līdzīgi kā Meijo klīnikā (Mayo clinic, pasaules labākā universitātes slimnīca), pieci gadi, ja uzrādīta izcilība, tad vēlreiz pieci, kopā 10 gadi. Tas spējīgiem ārstiem un akadēmiskiem spēkiem dos cerības, ka tie spēs nonākt šajā pozīcijā un īstenot savas idejas, tagad šie kolēģi izbrauc.

Es pats septembrī uzsākšu profesora darbu vienā no ASV un pasaules izcilākajām universitātēm Dartmutā, kur kopā ar studentiem un rezidentiem aprūpēsim pacientus, piedalīšos apmācības procesā un zinātnē (https://home.dartmouth.edu/dartmouth-glance).

No sirds pateicos visiem pacientiem, kurus attālināti konsultēju no marta līdz augustam portālā "doconline.lv". Es ceru, ka varēju kaut nedaudz palīdzēt.

Paldies vairākiem tūkstošiem cilvēku, kas mani ir atbalstījuši šajā sarežģītajā procesā un sūtījuši atbalsta vārdus. Tas nozīmē ļoti daudz. Lai visiem laba veselība!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!