Latvijā vidējā pensija ir 106 lati mēnesī, un 120 000 iedzīvotāju atzīti par nabadzīgiem (tātad saņem mazāk par 90 latiem mēnesī), veselības aprūpei maksājam 3,4% un turpinām to samazināt, augstākajai izglītībai un zinātnei 0,74% un 0,64%, un turpinām samazināt. Tik mazas pensijas kā Latvijā nav ne Igaunijā, ne Lietuvā, vairāk medicīnai, izglītībai un zinātnei velta pat Rumānija un Bulgārija.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tajā pat laikā, Šlesera kungs stingri mūs visus brīdina un pieprasa, ka Valsts uzņēmumu vadītājiem algas nevar samazināt, un apgalvo, ka viņš vienīgais „spēj piedāvāt reālu Rīgas attīstības programmu krīzes apstākļos". Viņa vārdiem runājot: "'Šlesers Rīgā, Blumbergs Ņujorkā un Lužkovs Maskavā". Par Lužkova kungu daudz nezinu, bet Blumberga kungs ir pabeidzis Hārvarda universitātes biznesa skolu, un nevienā savā runā nav teicis, ka viņš ir vienīgais, kas spētu Ņujorkas pilsētu izvest no krīzes un ka alternatīvu viņa kandidatūrai nav.

Šis Šlesera kunga salīdzinājums atsauc atmiņā 1988.gada viceprezidentu debates, kurās senators Dens Kveils (Dan Quayle) sevi salīdzināja ar prezidentu Kenediju (Kennedy).  Senators Bentsens (Bentsen) uz to atbildēja: "Senator, es kādreiz strādāju kopā ar Džonu Kenediju, es pazinu Džonu Kenediju, Džons Kenedijs bija mans draugs, un jūsos nav nekā no Džona Kenedija."

 Iespējams, ka vienīgā līdzība starp Šlesera kungu un Blumberga kungu ir tā, ka abi ir gribējuši kļūt par savu valstu lielāko pilsētu mēriem. Blumberga kungs par tādu ir kļuvis divas reizes un ir izdarījis daudz laba, neskatoties uz to, ka viņam nebija pilnīgi nekādas pieredzes valsts, štata vai pilsētas pārvaldē.

Kā zināms, Šlesera kungam nav augstākās izglītības, taču ir "trekno gadu" pieredze valsts pārvaldē, ir arī pieredze, kā Satiksmes ministrijas pārvaldītajās struktūrās iecelt sev uzticīgus cilvēkus bez atbilstošas izglītības (praksi, ko Šlesera kungs mums sola turpināt kā tikko tiks ievēlēts Rīgas domē), pieredze kā sakārtot lietas pilsētu  pašvaldībās (kā dokumentēts Jūrmalgeitas ierakstos), un visbeidzot pieredze, kā ar "gāzi grīdā" dzīties pakaļ vecajai Eiropai un iedzīt Latviju tur, kur tā ir šodien. Naudas vairs nav, rūpniecība praktiski iznīcināta, bezdarbs strauji aug, cilvēkiem visās profesijās kardināli samazina algas, pastāv iespēja, ka tiks samazināti māmiņu pabalsti un pensijas, taču labi zināms, ka braucam par vieniem no visdārgākajiem ceļiem un tiltiem Eiropā. Tāda ir Šlesera kunga pieredze un ieguldījums Latvijā (saprotu, ka uzskaitījums varētu nebūt pilnīgs).

Vai tā ir pieredze, ko Rīgas iedzīvotāji vēlas redzēt savā nākamajā mērā?

Paskaidrošu, kāpēc absolūti nepiekrītu Šlesera kunga apgalvojumam, ka valsts uzņēmumu vadītājiem nedrīkst samazināt algas (šajos uzņēmumos agrāk vai vēlāk tika ieguldīta nodokļu maksātāju nauda). Amerikā šīs krīzes laikā tiek daudz kritisku vardu veltīts Volstrītas baņķieriem (vidēja alga 12 793 latu mēnesī), auto industrijas un apdrošināšanas kompāniju vadītājiem, jo ir labi zināms, ka šie "gudrinieki" ar savu mantkārību un savtību pēc bonusiem, un ar bijušo prezidentu Baltajā Namā, kas ticēja, ka visas industrijas pašas spēj sevi regulēt, ir noveduši ASV un pasauli pašreizējā finanšu krīzē. Laiki ir mainījušies, prezidents Obama dara ko var, rāj un kaunina šos vadītājus par viņu nerēķināšanos ar to, kas notiek ar šo valsti un tās iedzīvotājiem.

Augšminētie vadītāji un viņu aizstāvji, līdzīgi kā Šlesera kungs brīdina valdību par tūlītēju "smadzeņu aizplūšanu"  un kreisi domājošo spēku tuvošanos (Šlesera kunga gadījumā tiek pieminētas Padomju Savienības algas, kur gan lielāko daļu saņēma partijā esošie proletariāta pārstāvji, nevis vadītāji). Taču, Obama un viņa administrācija saprot, ko šie "gudrie" vadītāji ir sastrādājuši, un līdz šim ir veiksmīgi pierunājuši šos it kā neaizstājamos kungus "atteikties" no savam vietām. ASV administrācija ir arī skaidri paudusi savu nostāju, ka, ja kompānijas prasa valsts (tas ir nodokļu maksātāju) naudu, tad saņemt algas un bonusus kā "treknajos gados" vairs nebūs iespējams. Abi ASV finansu sistēmas vadītāji, ministrs Gaitners (Geithner ) un Centrālās bankas vadītājs Bernenki (Bernanke), kas atrodas pie pasaules lielākās ekonomikas stūres, saņem  8200 latu mēnesī un nedraud atkāpties. ASV senatori (to ir pavisam 50) saņem 5741 latu mēnesī. Kanādas premjerministra alga ir 10 362 lati, Toronto (iedzīvotāju skaits pieci miljoni) pilsētas mēram - 5189 lati, ārstam Kanādā vidēji 5083 lati, skolotājam 2018 lati, bet medmāsai 1828 lati mēnesī.

Latvijā brīvostas pārvaldnieka alga 13 222 lati, lidostas „Rīga" prezidenta alga 9431 lats, „Latvenergo" vadītāja alga 8550 lati,  Rīgas (iedzīvotāju skaits 718 tūkstoši) mēra alga 8324 lati, „Latvijas Dzelzceļa" vadītāja alga 7944 lati, liekas utopija, bet diemžēl ir realitāte. Klāt šiem uzņēmumu vadītājiem "gāzi grīdā" laikos vēl blakus nosēdināti cilvēki bez atbilstošas izglītības un ar algām, kas daudzreiz pārsniedz ne tikai pašu uzņēmumu vadītāju, bet ārstu, inženieru un juristu algas, nerunājot par medmāsām, skolotājiem un sanitāriem, kas turpina grūto un nenovērtēto darbu, saņemot 379 un 253 latus (tagad ari šī alga tiek samazināta) un ir novesti tuvu izmisumam. Pēc Šlesera kunga vārdiem: "tā ir politiska izšķiršanās", vai šiem partiju ielikteņiem būtu šāda apmaksa jāsaņem.

Vai tā ir pieredze un nostāja, ko Rīgas iedzīvotāji vēlas redzēt savā nākamajā mērā?

Šāda absurda vērtību sistēmas izveidošana, kur profesionāļiem (kā māsiņām, inženieriem, skolotājiem, ārstiem u.c.) samaksa ir desmitiem reižu mazāka kā politiskiem ielikteņiem, ir ne tikai pretim loģiskam saprātam un ētiskumam, bet sagrauj jebkuru ticību valstij un tās pārvaldes mehānismam, vēl vairāk, tas parāda jauniešiem, ka daudz un ilgus gadus mācīties nav nepieciešams, ka Latvijā var nebūt iegūta pat pamata augstākā izglītība, bet ir iespējams saņemt tūkstošiem latu mēnesī no valsts uzņēmumiem, dodot tiem padomus. Vienīgais noteikums - pazīšanās ar Šlesera kungu vai citiem partiju varenajiem.

Vai tā ir pieredze, ko Rīgas iedzīvotāji vēlas redzēt savā nākamajā mērā?

Ir saprotams, ka samazinot milzīgās algas uzņēmumu vadītājiem, samazinot uzņēmumu padomes un uzpūsto birokrātisko aparātu, nepietiks, lai nesamazinātu algas ārstiem, māsiņām, skolotājiem un sanitāriem, taču redzot un jūtot visu šo Latvijas iedzīvotāju sāpi, nedrošību un bailes par nākotni, man necilvēcīga un nesaprotama liekas šo dažu uzņēmumu vadītāju un Šlesera kunga  ultimāti valstij un Latvijas iedzīvotājiem tik grūtā brīdī. Tas pilnīgi noteikti mums visiem parāda šo varai pietuvināto cilvēku absolūtu nošķirtību no tautas,  uzpūtību un pārākuma apziņu pār mums visiem.

Vai tā ir pieredze, ko Rīgas iedzīvotāji vēlas redzēt savā nākamajā mērā?

Ir absolūti skaidrs, ka Šlesera kungs tandēmā ar koalīcijas partneriem, ir radījuši šo drausmīgo ekonomisko situāciju, jo netika veidoti valsts uzkrājumi laikā, kad ekonomika auga milzīgā ātrumā. Netika ieviesta ienākumu deklarēšana visiem iedzīvotājiem, kas būtiski samazinātu politiskās un ekonomiskās korupcijas risku un padarītu politisko sistēmu caurspīdīgāku. Netika ieviests peļņas nodoklis tiem, kas pērk un pārdod ar peļņu dzīvokļus, mājas un zemes, tādējādi radot iedzīvotāju slāni, kuri kļuva pārtikuši, ne santīmu nemaksājot valsts nodokļos. Netika ieviests pakāpeniskais ienākumu nodoklis, kāds ir gandrīz visās valstīs, lai ienākumu nodoklis būtu mazāks tiem, kas pelna mazāk, un lielāks tiem, kas pelna vairāk. Vai tā ir pieredze, ko Rīgas iedzīvotāji vēlas redzēt savā nākamajā mērā?

No Šlesera kunga nav dzirdēts nekas par to, ka Rīgas domes deputātu skaits ir pārlieku liels. ASV pilsētā Dallasā (četri miljoni iedzīvotāju) pilsētas domē ir 14 deputāti (viens no katra pilsētas rajona), Londonā (septiņi miljoni iedzīvotāju) domē ir 25 deputāti, bet Rīgā 60 deputāti, tātad vairāk kā desmit no viena pilsētas rajona. Kas un par ko domē ir atbildīgs, ir grūti saprotams. No Šlesera kunga nav dzirdēts nekas par to, kā Rīgas dome tiks restrukturēta, lemšanas process vienkāršots un kā tiks izskausta korupcija Rīgas domē? Šlesera kungs ir solījis nodrošināt „vismaz 10 000 jaunu darba vietu, vēl 10 000 darba vietu varētu tikt radīti, attīstot loģistikas pakalpojumus". Kā tieši tas notiks, Šlesera kungs neizpauž. Šo visu pārdomājot, Rīgas iedzīvotājiem ir jāizlemj, vai Šlesera kungs un viņa „pieredze" ir tas, kas Rīgai šinī grūtajā brīdī ir nepieciešams!

P.S. Neesmu nevienas partijas biedrs vai biedra kandidāts, nekandidēju uz pašvaldības vai Eiroparlamenta vietu vēlēšanas. Šī raksta tapšanā neesmu saņēmis nekāda veida atbalstu no cilvēkiem vai cilvēku grupām Latvijā vai aiz tās robežām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form