Uģis Gruntmanis, Sandra Martinsone: Vai profesors var būt bez doktora grāda? Jā!
Foto: Privātais arhīvs

Daudzas valstis, kas var lepoties ar pasaules "top" universitātēm, ieskaitot anglosakšu valstis – ASV, Lielbritāniju, Austrāliju, Kanādu – un arī vairākas kontinentālās Eiropas valstis, dažādās pētniecības jomās pieļauj profesūras amatus, kur doktora grāds nav obligāts, bet izšķirošais ir cilvēku profesionālā un akadēmiskā izcilība.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā zināms, tieši anglosakšu valstis dominē pasaules labāko universitāšu reitingos – no "top 20" universitātēm 19 ir anglosakšu valstu universitātes.1 Tāpēc, domājot par Latvijas Augstskolu likuma modernizāciju un augstākās izglītības sistēmas kvalitātes, konkurētspējas un sociālekonomiskās ietekmes celšanu, būtu vēlams tādu normu iestrādāt arī Latvijas normatīvajos aktos.

Iespēja profesūrā uzņemt cilvēkus bez doktora grāda, bet ar augsti novērtētiem profesionālajiem sasniegumiem konkrētajā nozarē un, neapšaubāmi, starptautiski novērtētām akadēmiskajām publikācijām, ļaus Latvijas izglītības sistēmas vadošo mācībspēku un pētnieku pulku paplašināt un dažādot, tādējādi uzlabojot studiju kvalitāti un veidojot daudz dinamiskāku akadēmisko vidi. Turklāt šāda norma ļaus tiem Latvijas diasporas docentiem, asociētajiem profesoriem un profesoriem, kam nav doktora grāda, apsvērt iespējas atgriezties Latvijā, ņemot vērā viņu akadēmiskos un profesionālos sasniegumus, nevis diskvalificējot formālas prasības – doktora grāds – dēļ. Pēc mūsu aplēsēm, tie ir vismaz 20 pieredzējuši un spēcīgi speciālisti ar veiksmīgu pieredzi profesionālajā laukā un ar amatiem prestižās pasaules universitātēs.

Lai ļautu labāk izprast šo pieredzi, sniegsim te piemērus no ASV un Lielbritānijas.

ASV ir 184 000 medicīnas fakultāšu pasniedzēju no lektora līdz profesoram ar ārsta (MD) un zinātņu doktora (PhD) grādu. Tikai 10% no tiem ir gan MD, gan PhD, lielākajai daļai ir "tikai" MD grāds.2 No tiem 76 000 ir asociētie profesori vai profesori (ASV ir gandrīz 1 miljons ārstu). Neskaitāmi ārsti bez doktora grāda ir saņēmuši Nobela prēmiju, sākot jau ar insulīna izgudrotāju Bantingu un holesterīna līmeni samazinošo medikamentu izgudrotājiem – Braunu un Goldsteinu.

Šī sistēma ir izveidojusies pragmatisku iemeslu dēļ, jo, lai iegūtu ārsta jeb MD grādu, augstskolā ir jāpavada 8 gadi, kam seko rezidentūra 3–8 gadu garumā. Labākajās valsts rezidentūrās rezidenti tiek apmācīti pētījumu veikšanā, un, to pabeidzot, daudziem ir jau vairākas publikācijas pasaules labākajos žurnālos. Anglosakšu valstīs doktora grāds nav noteicošais, lai virzītos augšup pa akadēmiskajām kāpnēm, daudz būtiskākas ir prasmes pētīt, publicēties labākajos žurnālos, uzstāties vadošās valsts un starptautiskās konferencēs, vadīt nozīmīgus pētījumus utt.

Lai iegūtu profesora amatu Latvijā, kandidātu Hirša jeb H indeksam ir jābūt vismaz 3 (asociētajiem profesoriem – tikai 2).3 Savukārt ASV minimālā prasība ir attiecīgi 12 profesoram un 6 asociētajam profesoram.4 Tas vien pierāda, ka kļūt par profesoru anglosakšu valstīs ir daudz grūtāk nekā Latvijā, jo nepieciešamas augstākas kvalitātes un skaita publikācijas un tajās autoram jābūt kā pirmajam/otrajam vai pēdējam autoram (kurš parasti ir galvenais tēmas eksperts, kas vada jaunāko kolēģi, pirmo autoru), jo tie ir cilvēki, kuri ieguldījuši vislielāko darbu pētījuma veikšanā un publikācijā. Līdzīgi kā medicīnā, tā ir arī biznesa, jurisprudences, arhitektūras fakultātēs, kur nav jābūt doktora grādam, bet ir jābūt augstas kvalitātes un augstas citējamības publikācijām. Galvenais nav to skaits, bet kvalitāte un citējamība.

Arī Lielbritānijā likums neaizliedz universitātēm par profesoriem pieņemt darbā cilvēkus, kam nav doktora grāda. Bieži tos sauc par "professor in practice" amatiem, kas nereti ir noteikta ilguma līgumi, bet ar pagarināšanas iespēju, un kurus piešķir cilvēkiem dažādās specializācijās. Tie mēdz būt izcili juristi, uzņēmēji, inovatori, starptautiskās attīstības profesionāļi, diplomāti, literāti, mediķi-klīniskās pētniecības praktiķi, arī žurnālisti un publiskā sektora profesionāļi utt. Lai arī doktora grāds nav obligāts, viņiem pilnīgi noteikti ir publikācijas – grāmatas un starptautiski novērtēti akadēmiskie raksti, viņi ir bijuši inovatori, radījuši jaunas politikas un risinājumus, ir savas nozares līderi, ir bijuši sabiedriski aktīvi, ar izcilu reputāciju, ir apbalvoti ar nozīmīgiem tituliem, ir zināmi akadēmiskajās un profesionālajās aprindās gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī u. tml. Tātad te nav runa par zemākas kapacitātes, akadēmiski un profesionāli vājāku cilvēku iecelšanu profesūrā. Tieši pretēji, kvalitātes latiņa ir augsta, bet doktora grāds netiek uzskatīts par obligātu prasību, ja cilvēks darbos ir apliecinājis savu profesionālo un akadēmisko izcilību. Te daži piemēri iz dzīves.

Piemēram, Kārdifas universitāte, veidojot jaunu studiju programmu par ilgtspējīgām pilsētām, meklēja profesoru, kam nebija obligāti jābūt doktora grādam, bet kurš primāri ir inovators un starpdisciplīnu un starpsektoru brokeris. Viņi uzsvaru lika uz cilvēka profesionālo un akadēmisko pieredzi darbā pie politikas (policy) izstrādes, inovatīvu projektu vadīšanas, pētījumiem, radot jaunus risinājumus mūsdienu pilsētu izaicinājumiem utt. Obligāta prasība bija publikācijas atzītos zinātnes izdevumos. Šādā veidā, lielāku uzsvaru liekot uz konkrētiem akadēmiskajiem un profesionālajiem sasniegumiem un līderību konkrētajā nozarē, nevis doktora grādu, universitāte cer bagātināt studiju procesu, sasaistot zinātni ar industriju un politikas veidošanas procesu. Šāds cilvēks, kas nav klasisks akadēmiķis ar doktora grādu, bet ar hibrīdpieredzi, apvienojot akadēmisko un profesionālo pusi, spēj veiksmīgāk veidot sadarbības iniciatīvas ar citiem sektoriem, tādējādi paaugstinot universitātes akadēmiskā darba ietekmi (research impact) un spēju dot kvalitatīvu pienesumu nozares attīstībā.

Londonas Ekonomikas augstskola (LSE), viena no vadošajām universitātēm pasaulē, arī regulāri piesaista augsta līmeņa profesionāļus ar publiskā sektora pieredzi, lai viņi kā "professor in practice" veidotu teorijā un praktiskā pieredzē balstītas studiju programmas vai kursus. Šādā veidā universitāte spēj studentiem sniegt ne tikai teorētiskas, bet arī praksē balstītas studijas. Šiem cilvēkiem doktora grāds nav obligāts, bet visādi citādi prasības par viņu zinātniskā darba spējām un kvalitāti ir tādas pašas. Turklāt šis pilnīgi noteikti nav kā papildu darbs: cilvēka pamatdarbs kļūst universitāte, kur tas nodarbojas ar mācīšanu, pētniecību, projektu un pētniecības finansējuma piesaisti, disertāciju vadīšanu, administratīvo vadību utt.

Visbeidzot, daudzas Lielbritānijas biznesa skolas, īpaši ar MBA programmām, piesaista biznesa pasaules līderus, kam ir nenovērtējama praktiskā pieredze biznesa vadībā. Piemēram, viens no Vorvikas biznesa skolas profesoriem, kas izveidoja specializētu globālās enerģijas MBA programmu, ir ar 20+ gadu pieredzi starptautiskajā biznesā ar specializāciju enerģētikā, ar daudzām publikācijām, bet bez doktora grāda.

Izglītība pasaulē transformējas, un, lai arī doktora grāds ir un būs milzīgs finansiāls, psiholoģisks un intelektuāls izaicinājums un tāpēc augsti vērtējams tituls, mēs redzam, ka daudz kur pasaulē šis vairs nav visur un vienmēr piemērojams obligāts nosacījums docētāju, profesoru amatiem universitātēs. Universitātes kļūst arvien elastīgākas attiecībā uz karjeras ceļiem un novērtē ne tikai klasisko akadēmisko pieredzi, kas iegūta ceļā uz doktora grādu, bet arī augstas intelektuālās spējas, kas iegūtas, attīstītas un apliecinātas ar starptautiski atzītām publikācijām un profesionālo pieredzi. Kā redzams ASV gadījumā, vairākas nozares diezgan sistemātiski jau daudzus gadus neuzstāj uz doktora grādu kā obligātu kritēriju profesora amatam, lielāku uzsvaru liekot uz meritokrātiju.

ASV, Kanādā, Anglijā, Īrijā, Austrālijā profesori bez doktora grāda var kļūt arī par dekāniem, prorektoriem un rektoriem (piemēram, Maikls Arturs (Michael Arthur), kurš kopš 2004. gada ieņēmis vadošus amatus vairākās labākajās britu universitātēs5). Iespējams, tieši šī izcilības un meritokrātijas prioritizēšana ne tikai retorikā, bet darbos, ieskaitot augstskolu pasniedzēju un vadības atlases procesu, ir viena no visakūtāk nepieciešamajām reformām Latvijas izglītības sistēmā.

Veidojot likumisko rāmi konkurētspējīgai un kvalitatīvai augstākajai izglītībai Latvijā, aicinām domāt un rīkoties tālredzīgi.

1 https://www.timeshighereducation.com/world-university-rankings/2021/world-ranking#!/page/0/length/25/sort_by/rank/sort_order/asc/cols/stats

2 https://www.aamc.org/media/8921/download

3 https://www.vestnesis.lv/op/2021/41.4?fbclid=IwAR1I8YIHnLniVtJbYAqRlPM9FIySPdHbSd_X2IggaFNnqhRmlTkHoyURHtI

4 https://www.aacc.org/cln/articles/2019/september/scientific-impact-and-the-h-index?fbclid=IwAR0-MDCtYOJLB9G16Ts_blH1DYXMm5swLCGW8IF4J4k52ZokSA8WcPtspaA.

5 https://en.wikipedia.org/wiki/Michael_Arthur_(physician)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam