Sekojot līdzi koalīcijas veidošanas sarunām, diemžel jāsecina ka risinājumu meklēšana veselības aprupē atkal ir atstāta pabērna lomā, kaut gan tiesiskuma uzlabošana un izmaiņas izglītibas sistēma, ir ļoti būtiski priekšnosacījumi lai arī veselības aprūpe cilvēkiem būtiski uzlabotos.
Šeit aprakstīšu sešas Latvijas medicīnas aprūpes problēmas, un kādi risinājumi tām būtu nepieciešami jau ļoti drīz.
1. Veselīga dzīvesveida popularizēšanā ir jāiegulda vairāk naudas. Kāpēc?
Pēc OECD Health Data 2010.gadā, Latvija, starp 32 attīstītām valstīm, dalām pirmo vietu ar Grieķiju vīriešu smēķētāju ziņā, Latvijā smēķē 46% vīriešu (Zviedrijā 17%). Arī piecpadsmitgadīgo pusaudžu grupā Latvija ieņem otro vietu, Latvijā smēķē 30% no jauniem vīriešiem (Zviedrijā un Portugalē 9%). Aptaukošanās ziņā Latvijas sievietes ieņem trešo vietu, ar 21%, uzreiz pēc Anglijas un Īrijas sievietēm (Šveicē un Itālijā 9%). No pētījumiem ir skaidrs, ka smēķētāji vidēji dzīvo par 10-15 gadiem īsāku dzīvi un, ka Latvijā no smēķēšanas vien katru gadu mirst no 3000 līdz 5000 iedzīvotāju.
Lai to fundamentāli uzlabotu, veselības profilaksē ir jāiegulda būtiski līdzekļi. Treknajos gados tam veltījām 1.6% no veselības budžeta, tagad daudz mazāk (Igaunija 2.8%, Slovēnija 3.9% un Somija 5.7%).
Veselības aprūpes politikas veidotājiem, strādājot kopā ar bērnu vecākiem, bērnudārziem, skolām ir jāizstrādā ilglaicīgas programmas veselības uzturēšanā gan ar uzturu, gan sportojot, gan mācot izvairīties no kaitīgiem ieradumiem. Šīm programmām jāsākas pēc iespējas ātrāk un agrākā vecumā, mērot klašu piedalīšanos tajos (piemēram, mērot ar pedometru cik soļu katrs klasē nostaigājis mēnesī), labāko klasi "apbalvojot" ar kaut ko, kas bērnus varētu aizraut piedalīties šinī "veselības spelē". Bērniem jāsaņem visas nepieciešamās vakcīnas, lai tie nemirtu no viegli novēršamām infekciju slimībām.
Tiem vecākiem, kas ir nabadzīgi, līdzīgi ka Brazīlijā, pabalsti jāizmaksā tikai tad, ja bērns aizvests pie ārsta un regulāri apmeklējis skolu, to nedrīkst izmaksāt vienkārši tā pat.
2. Visas partijas ir atbalstījušas ministra Bārzdiņa iesākto darbu, vairāk naudas novirzīt ambulatorai aprūpei, un tas ir pareizs solis laikā, kad kopējais veselības budžets tika samazināts no 569milj Ls 2008.gadā līdz 492milj Ls šogad.
Ambulatorai aprūpei tērējām tikai 25% no kopējā budžeta, kamēr valstīs kā Zviedrija un Portugāle, 41% un 46%. Ministrija, kopā ar ārstiem, ir veiksmīgi izstrādājusi kvalitātes kritērijus ģimenes ārstiem, taču tikai neliels skaits tos ir akceptējuši un šis process būtu jātūrpina stimulēt.
Akūti saslimušu cilvēku, ģimenes ārstam, būtu jāspēj apskatīt tajā pašā dienā, vai sliktākajā gadījumā nākamajā (protams, par to saņemot papildus atlīdzību), Austrālijā tas ir iespējams 62% gadījumu, un Holandē 70%, šinīs valstīs arī lielākais iedzīvotāju skaits, kas nav apmeklējuši neatliekamās palīdzības nodaļu divu gadu laikā, 79% un 82%.
No pētījumiem ir skaidrs, ka 20% slimāko valsts iedzīvotāju iztērē līdz pat 85% no valstu veselības budžetiem. Lai veicinātu tieši šo pacientu aprūpes kvalitāti, un līdz ar to arī nenonākšanu slimnīcā, gan ģimenes, gan ambulatoro speciālistu praksēm būtu jāstrādā sinhronizētāk un jākomunicē veiksmigāk (tam jābūt kā vienam no būtiskiem kvalitātes mērīšanas kritērijiem), lai pārliecinātos, ka medikamenti tiek lietoti regulāri un pēc plāna, un pacients tiek regulāri apsekots.
Pie slimnīcām būtiski jāpaplašina ambulatoras aprūpes iespējas, ieviešot principu, nauda seko pacientam, un, kur pacients var turpināt saņemt specializētu aprūpi pie tā paša ārsta pie kā ārstējies slimnīcā. Komunikācijā ārstu starpā, kā arī starp ārstiem un pacientiem ir kritiski svarīgi ieviest e-medicīnu, bez tās virzīšanās kvalitatīvas veselības aprūpes uzskaites un aprūpes virzienā ir neiespējama, taču kominikācija gan ar pacientu, gan ārstu starpā to ieviešot būtiski uzlabojas, kā to parādījušas Jaunzēlandes un Holandes pieredze.
3. Lai gan slimnīcām Latvijā ir atļauts sniegt tikai akūtu aprūpi un nevis plānveida, paskatoties uz skaitļiem, ir skaidrs, ka tas nav noticis. 2008.gadā Latvijā no slimnīcām tika izrakstīti 338 tūkstoši cilvēku, kamēr 2010.gadā 296 000 (skaidrs ka 2008 gadā nebija tokai 10% plānveida slimnieku un 90% kas iestājušies akūta kārtā). Dienas stacionārā 2008.gadā ārstēti 71 000, 2010.gadā 125 000. Tātad, kopā 210 hospitalizācijas uz 1000 iedzivotājiem, un hospitalizāciju skaits divu gadu laikā ir palicis nemainīgs vai pieaudzis, neskatoties uz to, ka finansējums slimnīcām ir būtiski samazinājies. Kad nonākam slimnīca, tur guļam ilgu laiku, 8.9 dienas (kas gan gada laikā nedaudz uzlabojies), kamēr Vācijā 7.8, Anglijā 7.8, Igaunijā 7.75, Zviedrijā 4.5 un Dānijā 3.5.
Kā tas ir izskaidrojams? Varbūt esam būtiski slimāki kā pārējie, vai varbūt ārsti padara slimniekus akūtākus "uz papīra"? Lai gan virziens no slimnīcas uz dienas stacionāru ir pareizs, kopējais hospitalizāciju skaits Latvijā ir milzīgs, lielāks tas ir tikai Vācijā un Francijā. Valstīs kā Igaunija, Itālija, Anglija un Holande, tas ir 200, 139, 126 un 109 uz 1000 iedzīvotājiem.
Taču atrašanās slimnīcā Latvijā ir ļoti lēta, vidēja hospitalizācija Latvijā izmaksā mazāk par 500Ls (taču starpība starp dažādām diagnožu apmaksām Latvijā saglabājas ļoti liela un neproporcionāla, un tas būtu jāuzlabo), kamēr citās valstīs ar garām un daudzām hospitalizācijām kā Francijā un Vacijā, 2300Ls un 2250Ls.
Arī dažu dārgo aparatūru skaits mums ir milzīgs, magnētiskās rezonanses iekārtas 8.5 uz miljonu iedzīvotājiem (Austrijā 5.1, Francijā 5.7, Čehijā 3.1 un Vācijā 8.2). Pateicoties tam, mēs arī veicam izmeklējumus biežāk kā Francijā un Austrijā, kur tie ir 20 uz 1000 iedzīvotājiem, bet pie mums 23.5 un 1000. 2003.gadā mums bija 10 000 magnētiskās rezonanses izmeklējumi, 2010.gadā 47 000 (no valsts apmaksātie). Lai gan vidējā samaksa tieši par šo pakalpojumu Latvijā ir zemāka nekā veselā virknē valstu, vidēji ~70Ls, valstīs ar daudz lielāku labklājību, kā Anglijā šis pakalpojums maksā ~90Ls, bet Japānā ~50Ls.
Slimnicu skaits Latvijā joprojām ir par lielu.
Ko darīt?
Slimnīcām ir radikāli jāmaina apmaksas modelis, jo redzam, ka samazinot apmaksu par slimnieka hospitalizāciju, to skaits nav būtiski samazinājies. Slimnīcām, maksājot mazāk, bet par katru dārgo pakalpojumu atsevišķi piemaksājot, tas veicina vairāk veikt tieši šos, salīdzinoši dārgos pakalpojumus, jo, lai gan apmaksa par katru pakalpojumu ir samazināta, tos izdarot vairāk, tiks saņemts vairāk, neskatoties uz to, vai pacienta slimības rezultāts būs labāks vai nē. Slimnīcu apmaksā straujāk ir jāievieš DRG, jeb kopējā maksājuma modelis par konkrētu diagnozi (nevis maksājot par katru pakalpojumu atsevišķi) ar papildus maksu par noteiktiem kvalitātes kritērijiem, kas daudzās valstīs ir jau standartizēti un aprobēti. Latvijai gan slimnicās, gan ambulatorā aprūpē būtu jāseko Anglijas NICE (National Institute for Health and Clinical Excellence) vadlīnijām, kas balstītas uz augstākas raudzes pierādījumiem balstītiem pētījumiem un aprēķiniem.
Slimnīcā gulētāju skaits "uz izmeklēšanu" vēl vairāk var tikt samazināts, ieviešot Igaunijas paraugu, kad plānveida palīdzību nedrīkst Latvijā saņemt cilvēki, kas nav maksājuši sociālā nodokļa iemaksu no minimālās algas (izņemot trūcīgie iedzivotāji, bērni, invalīdi), tacu kā redzams no mana salīdzinajuma par 2008 un 2010 gadu, šis samazinājums nebūs liels.
Daudzās valstīs uzņemšana slimnīcās tiek samazināta ar paša pacienta iemaksas palīdzību (no šādas iemaksas atbrīvojot trūcīgos, bērnus, invalīdus). Austrālijā tā ir 25% no hospitalizācijas, citās valstīs noteikta summa. Ja pacients ir tiešām slims, 100-200Ls iemaksa tikai par pirmo hospitalizāciju gadā būtiski samazinātu tos, kas stājas slimnīcā uz "izmeklēšanu", kas veicama ambulatorā aprūpē, bet neatturētu saslimušos. Šādas iemaksas ieviešana samazinātu arī nelegālos maksājumus.
Skaidrs ir arī tas, ka lai gan apmaksas sistēmai ir jābūt pārstrukturizētai (samazinot hospitalizāciju skaitu, sabalansējot apmaksu par diagnožu grupām, maksājot par kvalitatīvāku aprūpi), samazinot slimnīcu gultu skaitu līdz Igaunijas 544, no Latvijas 640 uz 100 000 iedzīvotājiem (aizverot tās slimnīcas ar mazāku apjomu un, galvenais, sliktākiem aprūpes kvalitātes rāditājiem), kopējais naudas apjoms, kas paliek slimnīcām nedrīkst samazināties (kopējam slimnīcu skaitam samazinoties) un tam būtu jāpieaug, ja slimnīcas spej sasniegt būtiskus kvalitātes kritēriju uzlabošanos.
Lai samazinātu nevajadzīgas izmaksas no veselības budžeta, Veselības ministrijai ir jāievieš moratorijs dārgas medicīniskās aparatūras iepirkšanā, skaidri pasakot, ka valsts pakalpojumus kas tiks veikti uz aparatūras, kas iepirkti pēc noteikta datuma neapmaksās.
Pašām slimnīcām un ambulatoriem centriem ir nepieciešams objektīvs novērtējums, ko par katru ārstu domā pacients, kā arī precīzi kvalitātes un darba kvantitātes mērījumi, lai spētu vairāk maksāt labākajiem ārstiem.
4. Kvalitātei jāuzlabojas.
Protams, ka Latvijā ir daudz ļoti labu ārstu, taču kaut kas nav kārtībā. 2010.gadā Eiro-Kanādas veselības indeksā mēs esam 32. vietā (Igaunija 21) no 34 valstīm. Esam tik zemu, jo maz pacientu var nokļūt pie ģimenes ārsta tajā pašā dienā, kad nepieciešams, ir augsta jaundzimušo mirstība, augsta mirstība ar ļaundabīgiem audzējiem, zems mamogrammu skaits un daudz nelegālie maksājumi ārstiem, kā arī nepietiekama iespēja saņemt medikamentus visiem pacientiem ar ļaundabīgiem audzējiem, kam tie ir nepieciešami.
Eiropas Sirds indeksā Latvija ir 27. vietā no 29 valstīm (Igaunija 19).
Lai gan pēc slimnīca uzņemto pacientu skaita ar sirds išēmisko slimību esam 2. vietā (Igaunija 6) no 32 valstīm, pec izdarīto angioplastiju skaita 3. vieta (Igaunija 17) no 22 attīstītām valstīm, pēc mirstības (Eirostat dati) esam priekšpēdējā 31 vietā (Igaunija 29).
Kā tas ir izskaidojams? Mums godīgi jāatbild uz jautājumu, kāpēc Igaunijā mirst mazāk cilvēku no išēmiskās sirds asinsvadu slimības, izdarot trīs reiz mazāk angioplastijas. Atbildes atrodamas Eiropas Sirds Indeksa analīzē.
Ir apsveicams ka Latvijā no "durvīm līdz adatai" pacientiem ar infarktu ir jāpavada ļoti īss laiks, tacu ir skaidrs ka pietiekami agresīvi netiek ārstēti pacienti ar paaugstinātu asinspiedienu, holesterīnu un tam būtu jāuzlabojas pēc iespējas ātrāk.
Latvijā, sākot ar nākošo gadu, katrai asociācijai būtu jāidentificē trīs vai vairāk lietas, ko tās gribētu uzlabot pacientu aprūpē gada laikā, tad šie mērījumi jāsalīdzina starp slimnīcām un ambulatoriem pakalpojumu sniedzējiem, pēc laika šiem rezultātiem būtu jābūt publiski pieejamiem pacientiem un gan pacienti, gan nauda butu jāvirza uz aprūpes vietām kur kvalītate ir augstāka. Jāievieš ir visu ārstu publiskais reģistrs ar to sertfikācijas, resertifikācijas informāciju, kā arī ar darba kontaktinformāciju, kas pieejama katram Latvijas pacientam, tā nodrošinot pacientam lielāku informētību un izvēli, katra specialista izvēlē.
5. Medikamenti.
Krīzes laikā līdzekļu apjoms, kas domāts medikamentu apmaksai no valsts praktiski nav samazinājies, tas ir ap 72 miljoniem Ls gadā, laikā, kad pārējās veselības budžeta sastāvdaļas tika būtiski samazinātas. Taču arī šī šķietami lielā valsts apmaksātā summa ir daudz zemāka nekā citās valstīs, parēķinot uz vienu iedzīvotāju.
Taču kopējā (valsts+privātā) medikamentiem patērētā summa Latvijā, parēķinot uz vienu cilvēku ir 239Eiro gadā, kas ir lielāka nekā virknē valstu- Igaunijā 224Eiro, Polijā 235Eiro. Savukārt Dānijā 265Eiro, lai gan mēs nevaram salīdzināt Dānijas un Latvijas ienākumus uz vienu cilvēku.
Jaunzēlande ir vissveiksmīgāk spējusi noturēt viszemākās medikamentu cenas pasaulē, 180Eiro uz iedzīvotāju, pacientam apmaksājot tikai lētāko ģenēriķi katrā medikamentu grupā.
Lai gan ir viennozīmīgi skaidrs, ka valsts apmaksātai daļai par medikamentiem jāpieaug, ir japanāk mehānismi, lai ārsti izrakstītu ģenēriskos medikamentus, un aptiekas pacientam piedāvātu lētāko no ģenēriskiem medikamentiem, līdzīgi kā tas ir Jaunzēlandē.
Šeit būs piemērs, 2009.gadā pēc Veselības Ekonomikas Centra datiem, salīdzinot medikamentus, ko izraksta osteoporozes ārstēšanai, paveras nesaprotama aina. Ģenēriskais risedronāts maksā 9.26Ls menesī (valsts apmaksā 9.26Ls, ja apmaksa ir 100%) tas 2009.gadā izrakstīts par 158 000Ls, tātad apmēram 1400 pacientiem mēnesī. Oriģinālais preparāts ibandronāts maksā 20.74 (valsts apmaksā 9.92Ls) izrakstīts par 522 000Ls, tātad 4350 pacientiem, oriģinālais preperāts alendronāts (kopā ar vitamīnu D) 17.77Ls (valsts cilvēkiem, kuriem pienākas 100% kompensācija apmaksā 9.42Ls) un izrakstīts par 612 000Ls, tātad 5400 pacientiem.
Ja uzskatām ka 5-10% varētu būt nepanesamība pret ģenērisko risedronātu, bet parējiem tiktu izrakstīts lētākais medikaments, mēs Latvijas ĢIMENĒM būtu ietaupījuši 1miljonu Ls gadā, ko terēt citām nepieciešamām lietām. Tas būtu virziens, uz ko mums visiem kopā būtu jātiecas!
Lai tiktu galā ar lieltirgotavu arvien pieaugošo monopola stāvokli Latvijā, kad tām pieder arvien vairāk aptiekas un ambulatorie centri, valstij ir jāizveido sava lieltirgotava (kas nav subsidēta, bet pati darbojas uz godīgiem tirgus principiem) un valstij aktīvi jāiesaistās medikamentu cenu regulacijā, arī tiem medikamentiem, kas nav apmaksāti no valsts budžeta, un kuru cena Latvijā bieži pārsniedz Rietumeiropas cenas.
Medikamentu ražotāj kompānijām, gan oriģinālo preparātu, gan ģenēriķu, sadarbībai ar ārstiem ir jakļūst caurspīdīgākai. Medikamentu kompānijām jāpublicē ārstu asociāciju un fondu vārdi un nosaukumi, ja līdzekļi kas iedoti ārstam, pārsniedz viena Eiropas kongresa apmeklēšanas izmaksas gadā.
6. Kā iekasēt vairāk naudu?
Pirmkārt, jāseko Igaunijas modelim, ja nemaksā nodokļus, pat no minimālās algas, tad nekādu plānveida palīdzību pacients saņemt nevar. Nedrīkst turpināties arī situācija, kad cilvēki, kas strādā un dzīvo ārpus Latvijas un nemaksā valstij nodokļus, brauc uz Latviju ārstēties un saņem medicīnas aprūpi gandrīz par brīvu.
Otrkārt, visiem jāievieš ikkgadējo nodokļu deklarācijas, lai precīzi zinātu kurām pacientu grupām vajadzīgs vislielākais atbalsts un palīdzība.
Lai gan ir skaidrs, ka procentuāli tērējam vairāk kā Igaunija no IKP veselības aprūpei (saskaitot kopā legālos privātos un valsts apmaksātos pakalpojumus), Igaunija 5.8%, Latvija 6.2%, absolūtos skaitļos tas ir mazāk kā Igaunija, pateicoties lielākam Igaunijas IKP uz iedzivotāju.
Turpretī Latvijā privātie maskājumi sastāda lielāko daļu starp ES valstīm un tas būtiski ierobežo veselības aprūpi iedzivotāju daļai, kas nav turīgi.
Lai gan politiķiem varētu likties pievilcīga veselības aprūpes privatizēšanas ideja Latvijā, jo tad sūdzības nenonāks pie viņiem, bet gan varēs vainot apdrošināšanas kompānijas, tā būtu milzu kļūda, jo administratīvie izdevumi pieaugtu un peļņas nepieciešamības dēļ būtiski pieaugtu maksa iedzivotājiem, kā tas ir labi demonstrēts ASV. Konkurence, pēc būtības, nav iespējama Latvijā esot 1.9 miljoniem iedzīvotāju, un salīdzinājums ar bagātām valstīm kā Holande un Šveice, ir pilnīgi nevietā (Šveice kopā ar Norvēģiju, Eiropā ir visdārgākās veselības aprūpes sistēmas, lai gan Šveicē tā ir pilnībā privāta, bet Norvēģijā, līdzīgi kā Latvijā, veselības sistēma uzturēta no kopējiem nodokļu iekasējumiem).
Taču, manuprāt, ir vairākās valstīs aprobēti modeļi, kā pakāpeniski, un regulēti palielināt finansējumu veselības aprūpē, lietojot gan valsts, gan privātā modeļa sinerģiju. Daudz varam macīties no Austrālijas, kur valsts un privātās partnerības modelis ir lietots vissveiksmigāk. Līdzīgi kā pie mums, Austrālijā lielākā daļa medicīnas pakalpojumu tiek apmaksāti no kopējiem nodokļu iekasējumiem. Austrālijā, saprotot, ka valsts no nodokļiem nevar atbalstīt veselības aprūpes pieaugošās izmaksas, tika ieviests papildus nodoklis 1.5% (no ar nodokļiem apliekamiem ienākumiem), kas ir iezimēts tieši veselības aprūpei un papildus 1% nodoklis pārtikušākām ģimenēm, kas pelna 70 000Ls gadā (pārrēķinot uz IKP, Latvijas variantā varētu būt 25 000Ls gadā) un nav iegādājušās privāto apdrošināšanu (tam jānotiek samazinoties citiem darba spēka nodokļiem, un pieaugot īpašuma nodokļiem, no kuriem ir grūtak izvairīties) .
Austrālijas valdība "iedrošina" jaunāka gada gājuma un veselos cilvēkus iemaksāt privāto veselības apdrošināšanas veselības fondā pēc iespējas agrāk (kas ir papildinājums valsts apdrošināšanai) garantējot mazākas iemaksas, ja cilvēks privātā sitsēmā iestājas līdz 31 gada vecumam. Ja jaunais cilvēks privāto apdrošināšanu līdz šim vecumam nav iegadādājies, tad "iestājoties" privātā apdrošināšanā vēlāk, jāsamaksā 2% sods par katru gadu. Tātad, ja cilvēks "iestājas" privātā apdrošināšanā tikai 41 gada vecumā, tad "sods" ko piedzen ir 20% (šis plāns neattiecas uz mazturīgiem iedzīvotājiem).
Tas, ko drīkst apmaksāt privāta apdrošināšana valstī būtu jābūt stingri noteiktam, un tas nedrīkst dublēties ar valsts apmaksātajiem pakalpojumiem.
Tā piemēram, pacientam tikai ar valsts apdrošināšanu Austrālijā nav iespēja izvēlēties ārstu, nonākot slimnīcā, savukārt ar privāto apdrošināšanu, slimnīcai piemaksājot 25%, pacients var izvēlēties ārstējošo ārstu, istabu ar mazāk pacientu skaitu utt. Privātie apdrošinātāji Latvijā varētu apmaksāt 85% no kopējās cenas ambulatoro speciālistu pakalpojumiem, kurus valsts neapmaksā, kā ar virkni dārgo izmeklējumu, kuros ir izveidojusies rinda, tā veicinot papildus naudas ieplūšanu veselības aprūpes sistēmā. Papildus, privātie apdrošinātāji varētu apmaksāt brilles, dzirdes ierīces, rehabilitāciju un daļēji arī zobārstniecību (šis pakaplojumu grozs būtu jādiskutē) Taču ir divi principi, ko nedrīkst pārkāpt, pacientiem arī ar privātu papildus apdrošināšanu ir jāsaglabā daļēji līdzmaksājumi, kas jāveic pašam, kā saka
"to leave some skin in the game". Otrkārt, privātā apdrošināšana var sākt darboties 6-12 mēnešus pēc polises iegādāšanās, atkarībā no veselības problēmas, tā atsijājot pacientus, kam pēc mēneša ir paredzēta operācija un tikai uz operācijas laiku pacients "izņem" šo privāto apdrošināšanu.
Atceroties šos pieminētos faktus un ieteikumus, tos aktīvi diskutējot un ieviešot, Latvijas medicīnas aprūpe būtiski uzlabotos jau drīz.
Lai notiktu pozitīvas un svarīgas izmainas gan veselība, gan izglītibas un citās nozares, ir svarīgi lai ministriju vadība nonāktu cilvēki, kas "zin drēbi", kuri ir domājuši, lasījuši un diskutējuši, kā uzlabot katram savu nozari, un nesāks par to domāt un "mācīties" tikai iecelšanas brīdī.
Man ir milzu cerība, ka partijas, kas sastādīs valdību, spēs ieraudzīt šos cilvēkus, un spēs stādīt Latvijas intereses augstāk par katras partijas interesēm.
Esmu Teksasas universitates associetais profesors, Endokrinoloģijas klīnikas vadītājs, ministra Bārzdiņa ārštata un bezmaksas padomnieks. Šis raksts nav saskaņots ne ar Veselības ministriju, ne ar ministru.
Neesmu nevienas partijas biedrs, ministra, vai cita amata kandidāts.