Paanalizēsim situāciju Ukrainā – ir acīmredzami, ka valsti nevar aizsargāt tikai lieliski trenēta armija. Milzīga nozīme ir arī labi apmācītiem pašaizsardzības spēkiem. Bet, jo vairāk cilvēku pārceļas uz dzīvi ārpus Latvijas vai no laukiem migrē uz pilsētām, jo mazāk paliek to, uz kuriem varēsim droši paļauties X stundā, ja tāda kādreiz pienāks.
Mums būtu visi Latvijas attīstības plāni jāpakārto tautas vajadzībām, īpaši domājot par to, lai ikvienā valsts nostūrī būtu cilvēki, kuri grib un var vajadzības gadījumā aizstāvēt savu zemi.
Taču, manuprāt, slēdzot lauku skolas, mēs speram milzīgus soļus pretējā virzienā. Ja bērniem nav, kur mācīties, tad neveidojas arī veiksmīga kopiena. Cilvēki, kuriem ir svarīga apkaime, kurā viņi dzīvo, kur mācās viņu bērni, kur domā par ērtu un sakārtotu dzīves vietu, pārceļas citur – tur, kur ir atvasēm piemērota vide.
Par to pēc skolu tīkla optimizācijas ir pārliecinājušās vairākas pašvaldības. Ja pagastā darbojas tikai sākumskola, tā diemžēl ātri vien izzūd, jo vecākiem nav ērti vadāt katru bērnu uz citu skolu. Piemēram, ja 7. klases skolēns mācās pilsētas skolā, tad arī viņa brālis vai māsa, visticamāk, mācīsies tajā pat izglītības iestādē.
Piekrītu, ka mazajās lauku skolās, kurās mēdz būt arī apvienotās klases, izglītības kvalitāte nav tik laba, kā varētu vēlēties. Taču nepiekrītu tam, ka vienīgais veids, kā panākt labu izglītību, ir plaša mazo skolu slēgšana. Neticu tam, ka ieguvēji ir tie bērni un pusaudži, kuriem nākas celties piecos no rīta un atgriezties mājās vēlu vakarā. Tikai tādēļ, lai mācītos tālu no mājām esošajā lielajā skolā.
Vai šo situāciju var mainīt? Var. Atliek vien precīzi formulēt mērķi. Mūsu mērķis ir cilvēks, kas ir saimnieks savā zemē.
Latvijai ir svarīgi, lai kvalitatīva mācību vide veidotos ikvienā izglītības iestādē – gan nelielā lauku skolā, gan lielā pilsētas vidusskolā. Būtībā tā ir politiska izšķiršanās par to, kādu mēs redzam savas valsts nākotni.
Nedrīkst slēgt lauku skolas tikai tāpēc, ka tās atbilst kāda izdomātai "slēgšanas" formulai. Aizsedzoties ar "nepietiekamu kvalitāti", mēs varam nooptimizēt visas mazās skolas un bēdīgi vērot, kā iztukšojas veseli pagasti, bet mēs varam arī pilnveidot sistēmu, lai lauku skolas būtu ieinteresētas attīstīties un veidotos ģimenēm patīkama vide.
Siguldas novadā patlaban ir desmit skolas, sākot ar valsts ģimnāzijas līmeņa vidusskolu līdz pat nelielām pagastu pamatskolām. Izglītības iestādes apmeklē gandrīz 3900 bērnu, turklāt mazo skolnieciņu kļūst aizvien vairāk.
Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir nepieciešamas skolas ar nelielām klasēm. Bērni ir ļoti dažādi. Un ir reizes, kad nelielais klases biedru skaits ir izšķirošs faktors, lai varētu kvalitatīvi mācīties. Spilgts piemērs ir klases, kurās tiek integrēti skolēni ar īpašām vajadzībām. Siguldas novadā tādas ir Mores pamatskola, Allažu pamatskola, Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskola.
Lai šo sapratu, lēmumu pieņēmējiem būtu lietderīgi iepazīt novada izglītības iestāžu tīklu un noskaidrot pašvaldības iedzīvotāju viedokli par to, kāpēc konkrētā lauku skola ir nepieciešama un jāsaglabā. Ideālā gadījumā šādai izglītības iestādei pēc tam būtu jāsaņem atbalsts valstiskā līmenī.
Nedrīkst būt tā, kā ir tagad, kad pašvaldībām tiek mērķtiecīgi samazināts piešķirtais finansējums, bet vienlaikus tiek uzliktas papildu funkcijas.
Piemēram, nedrīkst būt tā, ka skolā, kurā mācās mazāk nekā 150 bērnu, ir nepietiekama mērķdotācija direktora un tā vietnieka izglītības un audzināšanas jomā algām. Pašvaldībai nākas piešķirt līdzfinansējumu, kaut arī skola pāriet uz kompetencēs balstītu izglītību. Šis process prasa rūpīgu plānošanu un analīzi, taču iespējas to atalgot ir ierobežotas.
Nedrīkst būt tā, ka nav iespējams saņemt finansējumu skolas pārbūvei, ja tajā mācās mazāk nekā 135 bērnu, jo bieži vien nauda ir nepieciešama ēkas sakārtošanai, piemēram, apkures sistēmas modernizācijai.
Jāmaina arī atalgojuma politika, nodrošinot nelielo lauku skolu pedagogiem cilvēka cienīgas algas. Būtu ieteicams izveidot īpašu koeficientu sistēmu, kas ļautu piemaksāt jaunajiem speciālistiem – skolotājiem, mediķiem, arī citiem speciālistiem, bez kuriem vietējā kopiena nevar eksistēt.
Manuprāt, jebkurai izglītības iestādei būtu jābūt iespējai pretendēt uz ES struktūrfondu vai projektu līdzekļiem, nenosakot diskriminējošus kritērijus atbalsta saņemšanai. Tādējādi visām skolām būtu vienlīdzīgas iespējas pilnveidoties, veidotos pievilcīga mācību vide un būtu iespējams piedāvāt dažādas izglītības programmas.
Diemžēl tā ir tipiska Latvijas situācija – procesa īstenošanai tiek izveidots sarežģīts mehānisms, kuru pašvaldība nespēj efektīvi izpildīt un ir spiesta tērēt liekus resursus, lai to īstenotu iedzīvotājiem vislabvēlīgākajā veidā.
Mūsu valsts politika nav atbalstoša iedzīvotājiem un Latvijas attīstībai. Zeme paliek bez saimniekiem, daudzas viensētas nokļūst citas valsts vai citur dzīvojoša cilvēka īpašumā. Vai viens lielais zemes īpašnieks X stundā varēs aizstāt desmitus un simtus konkrētā pagastā pazaudētos iedzīvotājus? Noteikti nē!
Aicinu darīt visu, lai saglabātu Latvijas vēsturisko apdzīvotību! Saglabājot lauku skolas, kur vien tam ir valstisks pamatojums un nepieciešamība, mēs uzturēsim dzīvību vietējās kopienās – tur dzīvos cilvēki, kas turpinās liet sviedrus pār savu zemi un cīnīsies par to līdz galam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
