Šobrīd Zemgales Apgabaltiesas Aizkraukles pastāvīgā sesijā Aizkrauklē izskata krimināllietu pret bijušo Organizētās noziedzības apkarošanas biroja priekšnieku, tagadējo pensionāru Mihailu Belkinu. Prokuratūra uzskata, ka viņa iespējamā vaina inkriminētajos likumpārkāpumos – izspiešanā, piedraudot ar vardarbību, draudiem nodarīt citām personām mantisku vai kāda cita veida kaitējumu un citiem krimināli sodāmiem pārkāpumiem, kas izdarīti gandrīz 10 gadu garumā, ir pierādāma.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Īss atskats nesenos notikumos, kas šobrīd visai detalizēti ir iztirzāti apjomīgajos krimināllietas sējumos. Laika posmā no 1995. gada līdz 1999. gadam Belkins regulāri un ar panākumiem kopā ar līdzdalībniekiem it kā izspieda ievērojamas naudas summas no komercapvienības „Nelda” toreizējā īpašnieka Maikla Avrutina. Pie kam šo darbību galvenais dzinējspēks bijis tieši tas apstāklis, ka Belkins ieņēma augstu amatu tiesībsargājošajās struktūrās, kuru tiešais pienākums būtu pasargāt pilsoņus no līdzīga rakstura „uzbraucieniem”. Krimināllietas materiālos fiksētas daudzas reizes, kad savu mērķu sasniegšanai, proti, naudas izspiešanai, Belkins cietušajam draudējis „ielikt viņu cietumā”, „sapūdēt kamerā” un tādā gara, pie kam, izteikto draudu ticamības palielināšanai, Belkins nav bijis slinks un ik pa brīdim veicis „audzinošas” akcijas – piemēram, viņa vīri laiku pa laikam iebrukuši firmas ofisā, braši izkratījuši un biedējuši tur strādājošās grāmatvedes un citus biroja darbiniekus un, ar automātiem bruņoti, terorizējuši pat kafejnīcas apmeklētājus. Iesākumā šāds piegājiens sevi attaisnoja un Belkins kopumā pamanījās tikt pie vairāk kā 50 000 ASV dolāru un pāris simtiem latu. Tomēr tad, kad no Avrutina, izmantojot jau ierastos draudus, tika pieprasīts teju vai miljons, biznesmeņa pacietības mērs bija pilns un viņš, firmas saglabāšanas interesēs, kā arī reāli baidoties par savu dzīvību, izlēma pamest Latviju. Šobrīd, manuprāt, ir lieki prātot, vai Avrutins vajadzēja maksāt utt. Svarīgākais ir tas, ka policists uzdrīkstējās ar sev piešķirto varu un ieročiem terorizēt konkrētu sabiedrības locekli savtīgos nolūkos. Ja Belkins uzskatīja, ka Avrutina darbībās ir kas tāds, par ko viņu varētu saukt pie atbildības, tad vajadzēja rīkoties, vadoties pēc likuma burta un gara. Sabiedrība kopumā nu ne nekādi nepalika labāka tad, kad Belkins iegādājās jaunu mobilo telefonu, atjaunināja personisko auto parku, vai nopirka ko citu jaunu un skaistu. Sabiedrība, iespējams, palika tikai aptraipītāka, jo mundiera goda apspļaudīšana ir spļāviens visas valsts sejā, kura, starp citu, savulaik piešķīra Belkinam pilsonību par īpašiem nopelniem.

Līdzīgu shēmu Belkins centās realizēt attiecībā uz otru cietušo šajā krimināllietā – Anatoliju Švecu, kurš pēc visa pārdzīvotā arī uz laiku bija spiests atstāt Latviju un šobrīd, drošības apsvērumu dēļ, ir pat mainījis vārdu. Švecs izspiedējam nemaksāja naudā, toties līdz pat šai dienai, tā sacīt, maksā graudā, jo pastāvīgi bija un ir pakļauts psiholoģiskam teroram.

1999. gadā kādas nejaušas tikšanās laikā Rīgā uz Kaļķu ielas, Belkins vairāku liecinieku klātbūtnē paziņoja tobrīd Rīgā esošajam Avrutinam, ka viņš jau tagad varot uzskatīt sevi par līķi. Lai gan šajā laikā biznesmenis jau bija ieguvus ASV pilsonību, pazīdams Belkinu un zinot, ka šis vīrs mēdz savus vārdus pārvērst darbos, viņš izlēma meklēt palīdzību tiesībsargājošajās struktūrās. Rezultātā tika ierosināta krimināllieta, kuras izskatīšana šobrīd ir atsākta.

Skaidrs, ka patiesības noskaidrošana būs tikai tiesas kompetencē. Tomēr pastāv zināmas bažas, ka tiesa, lai cik vārdos arī nesludinātu savu neietekmējamību un neatkarību, šobrīd var būt nonākusi zināmā tiesājamā personības (un, kas zina, arī veco sakaru) iespaidā. Atsevišķas pazīmes līdzšinējā procesa gaitā par to diemžēl liek aizdomāties. Piemēram, kāpēc tiesa konsekventi ignorē cietušā Šveca liecinieku pieaicināšanu? Kāpēc dažāda ranga amatpersonu „neatcerēšanās” oficiālas tiesas nopratināšanas laikā par atsevišķām būtiskām epizodēm tiek uzskatītas par pieņemamu skaidrojumu? Kāpēc tiek ņemts vērā bufetnieces paziņojums, ka Belkins tieši noteiktā laikā un vietā pirms 10 gadiem (!!!) dzēris kafiju, lai gan vairāki liecinieki un arī cietušie apgalvo pretējo – proti, Belkins tajā laikā nodarbojies ar tiešu naudas izspiešnu? Kāpēc tiesa nepievērš uzmanību acīm redzamajām nesakritībām dažu liecinieku izteikumos? Šādus jautājumus var uzdot daudz, bet ar atbildi būs grūtāk. Vai tiešām policijas pensionārs nebūtu zaudējis kādreizējo varenību? Varbūt pensionāra Belkina seifā glabājas kas līdzīgs izslavētajām Andra Stara „melnajām mapēm” un šodienas varenajiem vienkārši ir bail, ka Belkins tās varētu likt lietā? Kā toreizējais noziedzības apkarotājs, Belkins piekļuva arī tādai informācijai, ko viens otrs pat sliktākajos sapņos nevēlas redzēt, kur nu vēl atcerēties un, nedod dievs, publiski sniegt atbildes uz savu saistību ar to vai citu lietu. Kas to lai zina? Katrā ziņā līdzšinējā attieksme pret Belkina kungu bijusi visnotaļ maiga, ņemot vērā viņam inkriminēto noziegumu smagumu. Pie kam Belkins joprojām strādā par pasniedzēju Baltijas Krievu institūtā acīmredzot nododams savu „bagātīgo” pieredzi jaunajai juristu paaudzei.)

Sabiedrībai atliek vien cerēt, ka tiesa tomēr būs principiāla un izskatīs ekspolicista darbības nepakļaujoties nekādiem spiedieniem, nerēķinoties ne ar kādiem iespējamajiem „kompromatiem”, neļaujoties kārdinājumiem un iebiedēšanai. Šī lieta būtībā uztverama kā samērā principiāls rādītājs tam, vai Latvijā tiesu vara patiešām ir neatkarīga, vai tikai informācijas un naudas bagātu pensionāru gribas īstenotāja.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form