Vienlaikus šī infrastruktūra nedrīkst būt pārāk dārga. Uzņēmumu vadītāji ļoti labi zina, cik ļoti ir jāsargājas no pārmērīgām fiksētajām izmaksām, kuras nav viegli samazināt. Tās padara uzņēmumu mazāk spējīgu pielāgoties ārējo apstākļu izmaiņām. Ja pieprasījums pēc uzņēmuma produktiem samazinās, pārāk lieli kredīti vai plašas ražošanas telpas var izrādīties kā smags akmens kaklā. Svarīga ir brīva resursu aprite valstī, vienlaikus nepārspīlējot ar infrastruktūras izmaksām.
Šobrīd nav jābaidās no analogas situācijas valsts mērogā. Ekonomikā vienmēr var būt gan patīkami, gan nepatīkami pārsteigumi, taču šobrīd nav jābaidās no lielas krīzes, izaugsme ir ilgtspējīga. Ļoti svarīga ziņa – pat turpinot samazināties iedzīvotāju skaitam, kas turklāt nav neizbēgami, ekonomika var turpināt augt, jo ražīgums ir vien apmēram puse no bagāto Rietumeiropas valstu līmeņa. Līdz ar to nākotnē samazināsies pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamā nacionālās bagātības daļa. Piemēram, arvien mazāku daļu budžeta mājsaimniecības tērēs pārtikai, apkurei. Vienu un to pašu ceļu tīklu būs iespējams uzturēt ar mazāku valsts izdevumu īpatsvaru.
Efektīva infrastruktūra – tā ir konkurētspēja
Taču, pat samazinoties infrastruktūras izmaksām kā daļai no kopējiem izdevumiem, tās vienalga būs attīstības traucēklis, ja izmaksu slogs būs proporcionāli lielāks nekā kaimiņvalstīm. Mazāks pamatvajadzību segšanas slogs padara valsti konkurētspējīgāku gan kā dzīves vietu, gan ražošanas vietu. Tas ir ļoti svarīgi laikā, kad gan cilvēki, gan kapitāls var brīvi pārvietoties pāri robežām.
Šogad visiem ir bijusi iespēja uzzināt to, cik viņiem maksā pārmērīgās investīcijas elektrības ražošanā, kas finansētas ar nu jau bēdīgi slaveno OIK. Tās dzimšanā liela loma bija gan alkatībai, gan nespējai loģiski domāt. Alkatībai pamatojums nav vajadzīgs, taču arī "oficiālie" investīciju mērķi enerģētikā nereti bija absurdi. Cik jēgpilna ir pašpietiekamība vienā nozarē, ja mūsdienu ekonomika ir pilnībā atkarīga no tirdzniecības ar ārējo pasauli? Ja īstā problēma ir apgādes drošība, tad jāfokusējas uz to, izvērtējot ne tikai ražošanas, bet arī importa infrastruktūras paplašināšanas iespējas.
Ne tik labi ir zināms, ka Latvijā augstas ir arī elektrības sadales izmaksas. Piemēram, mājsaimniecībām ar Latvijā tipiskāko 1000–2500 kWh gada patēriņu 2016. gada 2. pusē (jaunākie pieejamie "Eurostat" dati) elektrības tīkla izmaksas bija ievērojami virs ES vidējā rādītāja, augstākas tās bija sešās valstīs, rēķinot pirktspējas paritātes standartos.
Uzņēmumiem situācija ir vēl skarbāka. Rūpniecības uzņēmumiem tipiskā 2000–20 000 MWh gada patēriņa kategorijā, rēķinot gan pirktspējas paritātes standartos, gan eiro, tīkla izmaksas ir otrās augstākās ES dalībvalstu vidū.
Iemesli ir vairāki. Ir tādi, kurus var dēvēt par vēsturisko mantojumu, – plaša mazo lietotāju izkliede viensētās. Vēl nesen nebija ekonomisko stimulu atslēgt no tīkla mājas, kas vairs netiek apdzīvotas, šajā ziņā situācija ir mainījusies līdz ar elektrības tarifu sadali fiksētajā un mainīgajā daļā. Tāpat mūsu valstij bijuši raksturīgi centieni uzturēt vienādus elektrības piegādes kvalitātes standartus visā valstī, kas ir izbrīnījuši pat tādas bagātas zemes kā Zviedrijas pārstāvjus.
Gan elektrības ražošana, gan sadale un pārvade no pārējās ekonomikas skatpunkta ir sistēma, kura pirmkārt nav domāta pelnīšanai, bet gan citu nozaru vajadzību apkalpošanai. Laikā, kad pēc liela kaitējuma nodarīšanas konkurētspējai šajā nozarē kļūdas jau tiek labotas, svarīgākais ir saprast mācības ekonomiskās politikas veidošanai kopumā.
Tāpēc ļoti svarīga ir stingra investīciju izmaksu kontrole elektrības sadales tīklos. Piemēram, iespējas diferencēt piegādes kvalitātes standartus atkarībā no patērētāja atrašanās vietas, nozīmības ekonomikai. Ja cilvēki vēlas dzīvot ļoti nomaļā vietā, viņiem jāuzņemas arvien lielāka daļa šīs izvēles radīto izmaksu. Iespējams, ka var palīdzēt arī elektrotīklu projektēšanas kompetences koncentrēšana atpakaļ tīklu pārvaldes uzņēmumu struktūrās, kas ļautu precīzāk formulēt uzdevumus elektrotīklu izbūves konkursos un samazināt izmaksas.
Ja elektrības sadales sistēma šobrīd ir tehniski kvalitatīva, kaut dārga, daudz grūtāk ir ko labu teikt par lielāko daļu autoceļu tīkla. Nav šaubu, ka viens no risinājumiem būs lielāks valsts finansējums, jo īpaši tāpēc, ka ES naudas kļūs mazāk. Taču būtu ļoti optimistiski domāt, ka arvien augošu miljardu izteiksmē rēķinātais ceļu remontu deficīts jebkad tiks pilnīgi nosegts. Nākotnē ceļu tīklam būs jāmainās. Būs nepieciešama atsevišķu ceļu tīkla daļu pārklasifikācija, tos padarot par lauksaimniecības un mežsaimniecības ceļiem, par kuru uzturēšanu rūpēsies uzņēmumi, kuri gūs galveno labumu no to pastāvēšanas.
Nācijas asinsritei jābūt brīvai
Runājot par infrastruktūru, nevar domāt tikai par tās izmaksām. Pats svarīgākais resurss ekonomikā ir cilvēku darbs, viņu laiks. Arvien svarīgāka būs cilvēku spēja pēc iespējas ātri pārvietoties tur, kur viņu zināšanas un prasmes ir vajadzīgas. Svarīga ir gan spēja pārvietoties dienas ietvaros, gan mainīt pastāvīgo dzīvesvietu. Tas savukārt ir saistīts ar mājokļu pieejamību. Ieguvums būs gan labāka darbaspēka pieejamība vietās, kur ir piemēroti apstākļi rūpniecībai un eksportējošajiem pakalpojumiem, gan zemāks strukturālais bezdarba līmenis.
Lai arī ir bijuši atsevišķi lēmumi, kuri ir veicinājuši cilvēku mobilitāti (piem., tā sauktais mobilitātes pabalsts), tomēr vairākumā gadījumu lēmumu pieņemšanā ir uzvarējušas to pašvaldību intereses, kuras ir ieinteresētas pēc iespējas ilgākā cilvēku noturēšanā vietās, kur augstas pievienotās vērtības ražošanas attīstība ir ļoti maz ticama. Tādējādi šo cilvēku ilgstoša noturēšana šajās vietās jebkurā gadījumā, visdrīzāk, nebūs iespējama, nauda, kas tiek ieguldīta vietējās izglītības iestādēs, sporta zālēs u. tml., ar lielu varbūtību izrādīsies izniekota. Ja šie iedzīvotāji nepārcelsies uz ekonomiski ilgtspējīgām vietām Latvijā, tad ir liels risks, ka viņi emigrēs.
Situācijā, kad ekonomiskās aktivitātes centros ir darbaspēka trūkums, bet tāds pagaidām nav valstī kopumā, investīcijas mājokļos, kas citos apstākļos nebūtu uzskatāmas par ekonomiski ražīgām, par tādām kļūst, jo tās palielina ekonomikas potenciālu. Ja cilvēkiem ir iespēja dzīvot tuvāk darbavietai, viņu vēlme strādāt ir lielāka nekā tad, ja nepieciešama neērta, ilgstoša un dārga pārvietošanās. Turklāt sabiedriskā sektora atbalstīta mājokļu būves programma ir iespēja palielināt pieprasījumu pēc augstākas pievienotās vērtības koksnes produktiem, gan tiešā veidā palielinot meža nozares izlaidi, gan radot atspēriena punktu šo produktu eksportam.
Efektīva infrastruktūra rodas galvā
Lai Latvija būtu konkurētspējīga gan kā ražošanas, gan dzīves vieta, ir pēc iespējas jāsamazina izdevumi, kas nākotnē būs nepieciešami infrastruktūras uzturēšanai. Taču vietās, kur koncentrējas ekonomiskā aktivitāte un cilvēki, infrastruktūras kvalitātei ir jābūt augstai. Vienlaikus jāizvairās no tehnoloģiska perfekcionisma, drīzāk jāpielieto "labs diezgan" princips. Inženierija ir pārāk svarīga, lai par to lēmumus pieņemtu tikai inženieri.
Neatkarības periodā mūsu valsts būtu panākusi daudz vairāk, ja tā būtu spējusi kļūt vairāk nekā tās daļu summa. Diemžēl realitātē tā bieži ir bijusi mazāk nekā daļu summa. Viens no lielākajiem ekonomiskās politikas trūkumiem Latvijā ir bijusi lēmumu konteksta ignorēšana, sistēmiskas pieejas trūkums, iekšējs pretrunīgums. Tas ir redzams gan pārspīlējumos infrastruktūras finansējumā, gan tā nepietiekamībā. Ekonomika ir apkrauta ar smagu fiksēto izmaksu slogu, vienlaikus nenodrošinot kvalitatīvus cilvēku, preču un enerģijas aprites kanālus vietās, kur tie ir tiešām svarīgi. Infrastruktūras lēmumi ir jāvērtē, pirmkārt ņemot vērā, kā tie ietekmē investīcijas, pievienotās vērtības kāpumu citās nozarēs utt. Ir pietrūcis drosmes pateikt, ka iedzīvotāju izvietojumam valsts teritorijā būs jāmainās tā, lai samazinātos infrastruktūras fiksētās izmaksas nākotnē, pat ja tas nozīmē "tradicionālā dzīvesveida" paātrinātu maiņu.
Atzīt nenovēršamu lietu nenovēršamību var būt grūti. Varbūt attīstību var panākt, iepriekš pieņemot spēles noteikumus, kuri ir jāizpilda bez iebildumiem. Informāciju lēmumiem par infrastruktūru arvien vairāk sniedz tā saucamie lielie dati, tai skaitā mūsu visu ikdienas dzīves "nospiedumi", ko rada elektronisko ierīču lietošana. 15. martā tika prezentēts LU Biznesa, ekonomikas un vadības fakultātes kopīgi ar LMT veikts pētījums, pateicoties kuram izveidots reģionu attīstības indekss, balstoties uz mobilo tālruņu lietošanas īpatnībām tajos. Jau iepriekš iespējas un nepieciešamību optimizēt skolu tīklu labi parādīja ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja pētījumi par bērnu ikdienas pārvietošanos un izglītības kvalitāti dažādās vietās Latvijā. Ja netiks pieņemti radikāli lēmumi, liela daļa skolu tīkla sabruks pati zem savu problēmu svara, aizejot bērniem un skolotājiem.
Piebildīsim – nespējot pieņemt radikālus lēmumus par skolu un citu neefektīvu infrastruktūras tipa sistēmu sakārtošanu, problēmu smagums var pamazām izspiest ekonomisko dzīvību no mūsu nācijas. Lai Latvija dzīvotu, tai jāatbrīvojas no liekajām nastām.
