Uldis Biķis: Ražošanā būs darbvietas ar vērtību
Foto: LETA

Jau vairākus gadus pasaule ar interesi un cerībām seko "Tesla" Gigarūpnīcas (Gigafactory) būvei Nevadā, ASV. Tā ir iecerēta kā pasaules lielākā litija akumulatoru ražotne, kas krasi samazinās to izmaksas, tādējādi veicinot pasaules nākotnei ļoti svarīgās elektriskās mobilitātes attīstību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Plānots, ka jau šogad ēkas platība sasniegs 1,1 miljonu kvadrātmetru, par ceturto daļu pārsniedzot līdz šim pasaules lielāko ražotni ("Boeing" rūpnīcu Sietlā). Pēc tam – 2020. gadā, kad būs investēti apmēram 5 miljardi dolāru, tā viena pati saražos vairāk litija akumulatoru, nekā visas pasaules rūpnīcas kopā radīja 2013. gadā, to pietiks līdz pat miljonam automašīnu.

Taču to visu paveiks tikai 6,5 tūkstoši cilvēku jeb apmēram tik, cik strādā vidēji lielā Ķīnas tekstila rūpnīcā. Turklāt vienā maiņā strādājošo cilvēku skaits būs daudzkārt mazāks. Ievērojot šīs daļēji jau strādājošās rūpnīcas mērogu, var teikt, ka tas ir niecīgs skaitlis. Šajā ražotnē cilvēkus teju neredz, gandrīz visus darbus veic roboti.

Prakse ir zaraināka par teoriju

Biznesa konsultanti saka, ka jau šobrīd it kā būtu ekonomiski pamatoti un tehnoloģiski iespējams 53% no darbvietām ASV transportlīdzekļu ražošanas nozarē aizstāt ar robotiem. Tomēr realitātē tikai aptuveni 8% uzdevumu ir uzticēts veikt šiem tehnikas brīnumiem. Tā kā rūpnīcu īpašnieki nenodarbojas ar labdarību, jājautā, cik pamatoti bijuši teorētiķu vērtējumi.

Lielākā daļa ražošanas procesu pasaulē ir un paliks ļoti atšķirīgi no Gigarūpnīcā notiekošajiem. Nevadas milzis faktiski ražo tikai vienu produktu – akumulatoru šūnas, ko pēc tam "sapako" dažāda lieluma gala izstrādājumos. Pasaulei ir un vienmēr būs vajadzīgi šādi, ļoti plaši pielietojami standarta produkti. Taču vienlaikus pasaulē ir miljoniem nišas produktu, kurus ražo mazāka mēroga elastīgi vadāmi uzņēmumi. Arī vietējā tirgū šķietami lielais "Latvijas Finieris" pasaules kontekstā ierindojams mazo specializētās produkcijas ražotāju vidū. Labklājības līmenim augot un sasniedzot arvien lielāku skaitu valstu, sabiedrībai sadaloties arvien dažādākās interešu grupās, rodoties arvien jaunām tehnoloģijām, nepieciešamība pēc specializētiem produktiem tikai augs. Latvijai tas ir jāizmanto.

Mūsu valstī ir ierobežotas iespējas konkurēt ļoti lielā mērā automatizējamajā vieglo automašīnu un to detaļu izgatavošanā, kur priekšrocības nosaka ar resursu un tirgus tuvumu saistītās loģistikas izmaksas. Taču Latvijā jau šobrīd izcili sekmīgi attīstās specializēto nozaru – lauksaimniecības, mežsaimniecības, komunālās saimniecības, celtniecības – tehnikas daļu ražošana. To pasaulē vajag drīzāk simtos un tūkstošos, varbūt desmitos tūkstošu eksemplāru. Līdz ar to ražošanas procesā biežāk jāiejaucas cilvēka prātam un intuīcijai.

Līdzīga loģika darbojas arī kokapstrādē. Pasaulei nevajag miljoniem vienādu logu, vismaz ne vienā vietā un laikā. Koka māju izgatavošana bieži ir individuāla. Arī lētākās standarta saplākšņa loksnes maksā ap 300 eiro par kubikmetru, bet specializētie produkti pat piecas reizes dārgāk. Šādā rūpniecībā automatizācijas šķietamo potenciālu liedz izmantot nevis arodbiedrību pretestība, bet tas, ka ražošanas prakse ir sarežģītāka par teoriju. Skaidrs, ka automatizācija turpinās attīstīties, lai arī procesa loģika nebūs tik emocionāli uzrunājoša kā zinātniskās fantastikas romānos vai biznesa konsultantu vīzijās. Galvenais dzinējspēks būs uzņēmumu konkurētspējas saglabāšana. Tad vairs nav svarīgi, vai pamatojums ir konkurentu rīcība, iegūstot izmaksu priekšrocības, vai arī tas, ka vairs neatrodas darbinieki, kuri ir gatavi strādāt par algu, kādu uzņēmējs var atļauties nemodernizētā ražotnē. Uzņēmējiem jāatrod risinājumi darbinieku noturēšanai, vienlaikus saglabājot savu konkurētspēju. Tāpēc galvenais mērķis ir palielināt pievienoto vērtību uz darbvietu.

Galvenā vērtība ir cilvēku laiks, nevis produkts

Publisko retoriku par darba ražīguma celšanu, līdzīgi kā par jebkādiem sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem, ietekmē cilvēku saprotamā nevēlēšanās domāt vispārināti. Ir daudz vieglāk pamanīt un saprast produktu, nevis ražošanas procesu. Ir vieglāk saskatīt augstu pievienotu vērtību produktā, nevis darbvietā.

Kur ir atšķirība?

Iedomājamies divus vienāda izmēra tekstila un krāsas paklājus – vienu par 2000 eiro, otru par 100 eiro. Paša tekstila pašizmaksa abos ir vienāda, piemēram, 50 eiro. Atšķirība ir tajā, ka pirmo audis cilvēks uz stellēm pēc sentēvu metodes, bet otrs ir lielražotāja masveida produkts. Intuitīvi mēs gribētu teikt, ka augstākas pievienotās vērtības produkts ir 2000 eiro vērtais amatnieka meistardarbs, un no cilvēciski emocionālā viedokļa tas tā arī ir. Bet paraudzīsimies vienu soli atpakaļ: ar rokām darinātais, piemēram, ir austs 6 mēnešus, kas ļauj audējam par darbu maksāt ne vairāk kā 300 eiro mēnesī pirms nodokļiem, savukārt masveida ražošanā darbinieka alga, piemēram, ir ap 800 eiro. Līdz ar to no tautsaimniecības un sabiedrības viedokļa lielāka pievienotā vērtība tiek radīta standartizētajā ražošanas procesā, kas cilvēkiem nodrošina lielākas algas, valstij lielākus nodokļu ieņēmumus sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai, vienlaikus radot iespēju regulāri veikt lielākas investīcijas attīstībā. Protams, tūristu priekšā mēs leposimies ar amatnieku izcilo produktu, kas, iespējams, būs vienīgais veids, kā to pārdot, bet Latvijā tomēr vēlētos redzēt daudz vairāk labi apmaksāti darbvietu, lai cilvēkiem nebūtu jābrauc lasīt sēnes citvalstu lielražotnēs.

Pāriesim uz reālāku piemēru. Jūsuprāt, kurš 2016. gadā ir nodrošinājis augstākas pievienotās vērtības darbvietas Latvijā: sakārtotās skujkoku zāģētavas, AS "Valmieras stikla šķiedra" vai Latvijas Organiskās sintēzes institūts? Visticamāk, zāģētavas atmetāt pirmās un nevarat izvēlēties starp Valmieru un institūtu. Pareizā atbilde ir, ka pievienotā vērtība uz darbvietu ir līdzvērtīga visiem nosauktajiem. Turklāt visiem minētajiem vidējās algas ir par aptuveni 50% lielākas nekā vidēji valstī.

Tāpēc mūsu aicinājums politikas veidotājiem ir mainīt domāšanu no "augstas pievienotās vērtības produkti ļaus maksāt labas algas" uz "augstas pievienotās vērtības jeb labi apmaksātas darbvietas" radīšanas mērķi, kur pievienotās vērtības celšana uz vienu litru, kilogramu vai kvadrātmetru izejmateriāla ir tikai viens no risinājumiem mērķa sasniegšanai. Tāpēc sabiedrībai un jo īpaši valsts institūciju pārstāvjiem būtu labi jāpārzina uz zemes izmantošanu lielā mērā balstītā Latvijas tautsaimniecības struktūra, lai ar savu darbību vai retoriku maksimāli atbalstītu, nevis kavētu to nozaru attīstību, kas savā ikdienā cenšas piepildīt šo mērķi dzīvē.

Savukārt normatīvā ietvara veidotājiem būtu ļoti uzmanīgi jārīkojas ar dažādām sistēmiskām darbaspēka nodokļu ilgtermiņa atlaidēm plašām uzņēmumu grupām, kas kopējo un individuālo attīstību tikai kavē. Ir jābūt efektīviem mehānismiem palīdzībai konkrētām cilvēku grupām, bet ne vienmēr konkrētam uzņēmumam, kas, nespējot pieņemt nepieciešamību mainīties, var būt ir vājākais ķēdes posms tautsaimniecībā. Ekonomika nav moralizējoša luga, kur notiek sacensība starp labo un ļauno – starp augstas un zemas pievienotās vērtības produktiem vai nozarēm. Tā ir pragmatiska sacensība, kurā cīņā ar vienlīdzīgiem spēles noteikumiem par ekonomikas vērtīgāko resursu jeb cilvēkiem uzvar uzņēmumi, kas var viņiem samaksāt visvairāk. Iemeslus, kāpēc vieniem tas izdodas, bet citiem ne, nav iespējams paredzēt teorētiski, jo pasaule ir pārāk sarežģīta.

Zelta vidusceļš starp rokām un robotiem

Iepriekš iezīmējām divas galējības — pilnīga automatizācija, kas var mazināt Latvijas kā ražošanas vietas konkurētspējas priekšrocības, un roku darbs, kas neļauj sasniegt konkurētspēju Latvijai kā dzīvesvietai. Līdz zināmai pakāpei automatizēta ražošana ir zelta vidusceļš. Modernizētajās kokzāģētavās, stikla šķiedras ražošanā un labākajos mašīnbūves uzņēmumos cilvēkiem maksā labas četrciparu vidējās algas par to, ka viņu intuitīvā izpratne par fizisko pasauli spēj vadīt mašīnu darbu. Latvijā ir apmēram pusotru gadsimtu krāta industriālās ražošanas pieredze. Tā ir mūsu iespēja situācijā, kad bagātajās Rietumvalstīs daudzi vairs nevēlas nodarboties ar ražošanu, profesiju izvēlē virsroku gūstot pašrealizācijas mērķim.

Protams, būtu ļoti jauki, ja ekonomiku varētu balstīt tikai uz zināšanām par zināšanām, uz "tīru" informācijas apstrādi. Daļa mūsu ekonomikas uz to jau balstās, piemēram, IT pakalpojumu eksports pērn sasniedza ap 400 miljoniem eiro gadā. Taču praksē lielākā daļa ekonomikas vēl ilgi būs jābalsta uz zināšanām un izpratni par pasauli, uz smalku realitātes izjūtu, jāmeklē individuāli saskarsmes punkti starp globālo patērētāju vajadzībām un fiziskās pasaules iespējām. Šajā mijiedarbībā mākslīgajam intelektam var būt lielākās grūtības, un tieši ražošanā var būt procesi, kuros cilvēku ir visgrūtāk aizstāt ar datoriem un robotiem. Lielāka šķiet varbūtība, ka mākslīgais intelekts uzvarēs datorprogrammu rakstīšanā, nevis fizisku lietu izgatavošanā.

Tā ir laba ziņa Latvijas sabiedrībai, taču vienlaicīgi uzliek arī pienākumus. Digitālajā pasaulē ir termins "machine learning", kas apzīmē algoritma spēju pašam sevi attīstīt un uzlabot lēmumu pieņemšanu, pamatojoties uz empīriskiem, piemēram, ar dažādiem sensoriem iegūtiem, datiem. Mūsdienās tikpat pašsaprotama ir nepieciešamība arī katram cilvēkam nepārtraukti mūža garumā sevi pilnveidot, apgūt jaunu pieredzi un zināšanas, jo tikai tā iespējams saglabāt konkurētspēju darba tirgū aizvien straujāk mainīgajā pasaulē. Tostarp konkurencē ar robotiem.

Matērijai ir nozīme

Jā, šobrīd Latvijā cilvēku darba laika cena vēl nav līdzvērtīga cilvēku laika cenai Rietumeiropā. Protams, kā attaisnojumu var minēt mazāku pieredzi strādāt starptautiskās konkurences apstākļos, varbūt atšķirības izglītības sistēmā, taču galvenais iemesls tomēr ir pašreizējā Latvijas ekonomikas ekosistēmas attīstības pakāpe. Tieši tāpēc tik svarīga ir katra individuālā un visu kopējā spēja attīstīties, ekonomikas evolūcijas procesā ļaujot atkāpties vājākajiem uzņēmumiem, vienlaicīgi balstot stiprākos un to dabiskos centienus veidot jaunas zināšanas, kas vēlāk tiek pārnestas arī uz pārējo sabiedrību. Veidot attīstību ne tikai sev, bet arī pēc iespējas plašākam partneru lokam – Latvijas gadījumā tā ir bijusi un būs viena no lielo valsts uzņēmumu pamata funkcijām. Piemēram, mežsaimniecībā šāds pārliecinošs līderis tehnoloģiju un zināšanu attīstībā ir AS "Latvijas valsts meži".

Cilvēku darba laika cenas izlīdzināšanās ar Rietumu sabiedrību pakāpeniski notiek, ilgākā laikā tas ir izteikti jūtams. Jā, joprojām esam Eiropas Savienības dalībvalstu apakšgalā, taču ir bijis nozīmīgs izrāviens pret daudzām bijušās PSRS bloka valstīm. Lai process būtu ātrāks, mums kā sabiedrībai ir jābūt ne tikai gudrai un mainīties spējīgai, bet arī tālredzīgai. Privātajā sektorā nozaru līderiem ir jāmācās saprast, kā saglabāt savu produktu un pakalpojumu konkurētspēju globālajā tirgū, darbiniekiem maksājot Rietumeiropas pirktspējas līmenim pielīdzināmas algas. Ražošana ir tiešākais veids, kā pārcelt daļu attīstīto valstu ekonomikas uz Latviju, un cilvēki dabiski pulcēsies ap nozarēm, kas var nodrošināt lielākus ienākumus. Savukārt politika var rūpēties, lai šīm nozarēm ir telpa, kurā paplašināties, – ir jābūt likumiem un racionāli veidotai infrastruktūrai, kas būtu labvēlīga apjoma preču ražošanai. Un te, lai cik tas izklausītos "nestilīgi", mūsu tautsaimniecībai vēl ir lielas iespējas attīstīties resursu ietilpīgā veidā.

Gandrīz puse Latvijas preču eksporta, ja no tā atskaita reeksportu, balstās uz zemes resursu izmantošanu. Piemēram, ja labāko piena lopkopības saimniecību praksi pārceltu uz visām teritorijām, kurās ir saprātīgi nodarboties ar šo biznesu, Latvijas piena ražošanu varētu vismaz desmitkāršot, tā varētu būt tuvu desmit miljoniem tonnu (aptuvens autoru vērtējums, pieņemot, ka labāko saimniecību praksi pārceltu visur, kur ir saprātīgi nodarboties ar piena lopkopību). Līdzīgi būtu iespējams divkāršot arī graudu ražošanu, no apmēram trīs līdz sešiem miljoniem tonnu. Tā vismaz uzskata "Zemnieku saeima". Šo it kā necilo produktu tirgus vērtība varētu būt ļoti liela. Piemēram, graudu gadījumā – ap miljardam eiro gadā, bet piena gadījumā pat trīs reizes vairāk. Turklāt to ražošanas, pārstrādes, loģistikas sistēma saistīta ar lielu smadzeņu darba apjomu.

Latvijas mežos gada laikā nocirstās koksnes tirgus vērtība ir ap pusmiljardu. Pārējo vērtību, kas tuvojas jau trim miljardiem, pievieno pārstrāde un transports. Nepalielinot saimniecisko mežu platības, Latvijā ir zinātnes sasniegumos pamatots potenciāls 50–70 gadu laikā dubultot izaudzēto apstrādes rūpniecībai pieejamo apaļkoku apjomu un līdz ar to arī ienākumus no viena hektāra. Sabiedrībai tikai jāpieņem tā labā zemes efektīvas izmantošanas prakse, ko tā jau sen ir akceptējusi lauksaimniecībā un lopkopībā.

Līdz ar to mēs mudinām politikas veidotājus pieņemt, ka Latvijas tautsaimniecības pamati ir nozares, kas izmanto vietējos zemes resursus, un tās nebūt vēl nav izsmēlušas visas savas iespējas veicināt valsts ekonomisko izaugsmi. Arī turpmāk tās noteikti būs līderes sabiedrības pozitīvo pārmaiņu procesos, kas galu galā ir vērsti uz cilvēku darba laika cenas izlīdzināšanu pret pārējo Eiropu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form