Latvijas krājbankas valsts akciju privatizācija ir jau izlemts jautājums, vakar privatizācijas noteikumi tika apstiprināti Privatizācijas aģentūras valdē. Pēdējo divu mēnešu laikā ne reizi vien izskanējuši minējumi un mājieni, ka privatizācija “sakārtota” tā, lai lielāko daļu akciju iegūtu kāds iepriekš zināms pretendents. Man ir nedaudz citāda versija – gan noteikumi, gan notikumi ap tiem liek domāt, ka drīzāk Krājbankas akcijas tā arī netiks pārdotas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Iemesli, kādēļ vispār rodas minējumi par “sakārtošanu”, ir divi. Vispirms jau, aizbildinoties ar “Krājbankas īpašo lomu privatizācijas procesā”, tās pārdošana ir tikusi atlikta gadiem ilgi; turpretī pašreizējā valdība pie tās ķērās kā pie pirmā lielākā darba privatizācijas lauciņā. Otrkārt, ir pieņēmumi par vairāku koalīcijas partiju šādu vai tādu saistību ar ekonomiskajiem grupējumiem (sarunvalodā sauktiem par “ventspilniekiem” un “troļļiem”), kuriem ir arī būtiska ietekme Krājbankā, un nu jau šos pieņēmumus neviens vairs īpaši necenšas noliegt.

Ja uz mirkli pieņemam, ka Krājbankas privatizācija ir “sakārtota”, kāpēc tā notiek tieši šobrīd? Šķietami acīmredzamā atbilde ir – oligarhi beidzot ir ieguvuši pietiekamu politisku ietekmi, lai spētu to paveikt. Taču šī nebūt nav pirmā koalīcija, kurā partijām, ko tradicionāli tur aizdomās par saistību ar minētajiem grupējumiem, ir izšķirošs svars. Tikpat labi “sakārtota” privatizācija varēja notikt arī pirms gadiem četriem.

Ierasti tiek uzskatīts, ka valsts ir “neērts” akcionārs, kuru citi akcionāri labprātāk redz ejam nekā nākam. Patiešām, neatkarīgi no valstij piederošo kapitāla daļu pārvaldes modeļa lēmumus tā parasti pieņem gausāk, un šie lēmumi ir grūtāk prognozējami; biznesam šis apstāklis biežāk nodara ļaunumu nekā labumu.

Taču viss mainās, ja valsts lēmumus var ietekmēt. Ja mēs iedomājamies «īstu oligarhu» dažu mediju gaumē (tādu visspēcīgu briesmoni, kas pēcpusdienas atpūtā kūpina resnu cigāru un prāto, vai nevajadzētu pārmaiņas labad nomainīt valdību), tam valsts ir ļoti parocīgs akcionārs – papildus balsstiesības bez papildus izdevumiem. Iespējams, tas arī ir iemesls, kādēļ divu lielo Krājbankas akcionāru grupu cīkstēšanās ilgst jau gadiem, lai gan biznesa interesēs it kā būtu nonākt pie kaut kādas skaidrības iespējami ātrāk – abiem grupējumiem ir (tiesa, mainīgas) izredzes noskaņot sev par labu valdību.

Kamēr šādas izredzes saglabājas, ne vienam, ne otram no konkurējošajiem akcionāru grupējumiem nav diez ko lielas motivācijas likt galdā vismaz četrus miljonus latu, lai atpirktu valsts daļu. Uz drīzām dividendēm ir grūti cerēt, pat pretēji – lai nodrošinātu kapitāla pietiekamību, būs jāiegulda vēl. Vienīgais veids, kā gūt drīzu peļņu, būtu pārdot banku kopumā kādam stratēģiskam investoram, taču tad vienlaicīgi jāpārdod visas trīs lielās paketes (valsts, “Macasyng” un ventspilnieku), nevis viena vai divas no tām.

(Šeit būtu nepieciešama neliela atkāpe par Krājbankas “īpašo lomu”. Aizkulisēs daudz tiek runāts par “informācijas noplūdēm” un “mirušajām dvēselēm” privatizācijas publiskajos piedāvājumos; dažās aprindās šādi stāsti ir pat populārāki par igauņu anekdotēm. Tomēr abi konkurējošie akcionāru grupējumi, kas citkārt nevairās apmētāt viens otru ar kādu “kompromatu”, līdz šim tā arī nav izspieduši no sevis nevienu taustāmu pierādījumu šīm runām; tas liek domāt, ka tādu vienkārši nav. Tātad bankas “īpašā loma” nevarētu būt šķērslis tās pārdošanai.)

Tagad atcerēsimies 4.februāra valdības sēdi. Ekonomikas ministrija ierosināja Krājbankas akciju minimālo cenu noteikt 1,21 latu, Ainārs Šlesers ierosināja to paaugstināt līdz 1,81 latam (atbalstīts), bet Roberts Zīle – līdz 2,70 latiem (tas gan netika atbalstīts). Šī izrāde vairāk atgādina nevis “sakārtošanu”, bet kādu senu Žvaņecka humoresku – “par cik jums tomātiņi? par desmit rubļiem? bet vai par piecpadsmit nepārdosiet? ja ne – iešu pie kaimiņa, viņš par divdesmit atdos!”. Ja politiķi pat neaizstāv oligarhu intereses, bet kaut vai respektē tās (tas ir, vismaz cenšas tiem nekāpt uz varžacīm), atliek secināt, ka oligarhi nelaimīgās akcijas pirkt nevēlas un visticamāk vēlas arī, lai tās “nejauši” nenopirktu kāds cits.

No šī “kāda cita” gan nav ko baidīties, jo, šķiet, ir izdarīts gandrīz viss iespējamais, lai Krājbanka nebūtu interesanta finansu investoriem. Pirmkārt, 25,01% akciju tiek pārdots vienotā paketē – visu vai neko; otrkārt, vienlaicīgi Krājbankas darbiniekiem un pensionāriem tiek pārdoti 6,6% akciju par vienu “sertifikātu latu”, tātad aptuveni 20 santīmiem reālā naudā, gabalā (nesaku, ka viņi tās nav pelnījuši, bet šie vairāk nekā 600 tūkstoši akciju uz ilgu laiku “iedzīs grīdā” cenu otrreizējā tirgū); visbeidzot, par spīti vairākkārtējiem solījumiem Krājbankas akcijas joprojām netiek kotētas biržā.

Atliek domāt, ka viss notiekošais ir farss. Vai tas tā ir, mēs zināsim visai drīz. Neatbildēts, protams, paliek jautājums, kādēļ tas vispār notiek un kādēļ tieši šobrīd. Atzīšos godīgi – domas nelasu un koalīcijas partneru brokastīs nepiedalos... bet minējumu var būt daudz.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form