Pašlaik gan atomenerģētika nebūt nepiedzīvo ziedu laikus. Lai gan trīsdesmit pasaules valstīs dabojas 442 atomelektrostacijas, kas saražo aptuveni aptuveni 16% patērētās elektroenerģijas, tomēr kopš astoņdesmito gadu vidus to īpatsvars nav audzis. ASV jau trīsdesmit gadus nav uzcelta neviena jauna AES (tiesa, esošo jauda ir palielināta). Eiropā vairākas valstis ir atteikušās vai paredz atteikties no atomenerģijas izmantošanas, un vienīgi Somijai ir konkrēti plāni jaunas AES celtniecībai. Šobrīd divas trešdaļas (18 no 27) jaunceļamo AES atrodas Āzijā.
Vides aktīvisti mīl šos faktus pieskaitīt saviem «nopelniem». Pasakiet kādam vides aktīvistam, ka atomenerģētikas stagnācijā viņam ir maz ieguldījuma, turpretī var izrādīties liela loma tajā, ka atomenerģētika iegūs «otro elpu», un ļoti iespējams, ka jums izskrāpēs acis. Taču diemžēl tieši tā arī ir.
Ja parādi komandē vides aktīvisti, kāpēc AES celtniecība visu šo laiku ir turpinājusies Japānā, kur saprotamu iemeslu dēļ publikas pretestība tam ir ļoti liela? Reālais atomenerģētikas stagnācijas iemesls ir enerģijas tirgu liberalizācija ASV un Rietumeiropā, kas parādīja, ka pie pašreizējās konjunktūras atomenerģija gluži vienkārši nespēj konkurēt ar gāzi un oglēm (pat vēl neierēķinot visas izmaksas, jo atomenerģētika turpina saņemt netiešas subsīdijas – ierobežotu civiltiesiskās atbildības limitu un valdību finansētas radioaktīvo atkritumu apglabāšanas veidā).
«Smagākais punkts» atomenerģijas pašizmaksā ir AES celtniecības izdevumi, bet degvielas cenas ietekme ir pārsteidzoši niecīga: dubultojoties kodoldegvielas cenai, elektronerģijas pašizmaksa pieaugtu tikai par 2–4%. Šobrīd šis apstāklis ir atomenerģētikas vājums, bet var kļūt par tās spēku, ja naftas, gāzes un ogļu cenas turpinās pieaugt.
Ja par fosilo energoresursu cenu kāpumu neparūpēsies teroristi, to nodrošinās Kioto protokols, par ko tā iestājas vides aktīvisti. Šobrīd neielaižoties bezgalīgā diskusijā par to, cik reāla, bīstama un apturama ir globālā sasilšana, pietiks konstatēt, ka Kioto protokola stāšanās spēkā atkal šķiet visnotaļ ticama, un tā kā uz burvja mājienu padarītu atomenerģētiku atkal konkurētspējīgu. Latvijā līdz šim neviens par to daudz galvu nav lauzījis, taču mēs turpinām patērēt Ignalinas AES ražoto enerģiju, kas ir lēta, jo citā iekārtā veiktie ieguldījumi nav jāatpelna. (Starp citu, Lietuva ir pirmajā vietā pasaulē pēc atomenerģijas īpatsvara kopējā bilancē – 80%.) Taču Ignalina drīz tiks slēgta, un tad būs jādomā, ko darīt.
Jā, atomenerģētikai ir daudz līdz galam neatrisinātu problēmu, un iespējams, ka nākotnē vairāk raižu sagādās nevis avārijas briesmas vai radioaktīvie atkritumi, bet gan risks, ka kodolmateriāli var nokļūt ne visai miermīlīgi noskaņotu ļaužu rokās. Tomēr simtprocentīgi tīras un drošas enerģijas nav vispār, un jau tagad varam rēķināties, ka nāksies izskatīt visas iespējamās alternatīvas.
Lai nebūtu nekādu pārpratumu – nebūt nevēlos apgalvot, ka atomenerģija būs īstā atbilde; tik vien kā aicinu laicīgi gatavoties diskusijai.